Uncategorized

Deviņi amati un tumšgalves aitas. Ciemos pie gruntīgā “Bitānu” saimnieka, kurš meklē sievu2


Jēru dzimšanai līdzi seko novērošanas kamerās, stāda vīnogu dārzu, rīko motokrosu – ienācējs laukos Egīls Rušiņš nevairās no trakām idejām.
Jēru dzimšanai līdzi seko novērošanas kamerās, stāda vīnogu dārzu, rīko motokrosu – ienācējs laukos Egīls Rušiņš nevairās no trakām idejām.
Foto – Uldis Muzikants

Idilliska ainava ar aitu ganāmpulku zaļos pakalnos gleznaina ezera krastā ir bijušā rīdzinieka EGĪLA RUŠIŅA darba un dzīves vieta. Vai bija vērts pamest labu darbu un pilsētas labumus? – Protams! – ne mirkli nešauboties, atbild saimnieks.

Meklē sievu reklāmai

Egīls Rušiņš kļuva populārs šova “Saimnieks meklē sievu!” pirmās sezonas laikā. Tagad, kad sāk pierimt jau šīs sezonas kaislības, žurnāla “Praktiskais Latvietis” veidotāji vēlējās uzzināt, kā klājas iepriekšējā šova dalībniekiem. Jo īpaši gruntīgajam saimniekam, kura daudzās nodarbošanās – aitkopība, vīna darīšana, vīnogu audzēšana, dravniecība, rosība tūrisma jomā – pilnībā atbilst priekšstatam par īsti praktisku latvieti.

Rudenīgā dienā iebraucam Sēlpils pagasta “Bitānu” mājās. Par to, ka šī ir īstā vieta, liecina paugurainā nogāze pie ezera, kur tiešām kā flāmu gleznās ganās piemīlīgas aitiņas. – Ganītes gan joprojām nav, – pajoko saimnieks. Padomā jau esot, taču oficiāli viņš aizvien vēl puisī.

Mājās saimnieko Egīla mamma Antoņina, kura tūliņ cienā ar gardu jēra gaļas sautējumu podiņā. Viņš pats degustācijai lej pašdarinātu upeņu vīnu. Ar šādiem lauku gardumiem mielo arī tūristus, kas ierodas baudīt pirtiņas jaukumus.

“Bitānus” gleznainā Vīķu ezera krastā Egīls iegādājies 90. gadu sākumā. Vispirms bijuši tikai 19 hektāri zemes, tagad saimniecības platības palielinājušās līdz aptuveni simtam.


Viss notiek pats no sevis

Viesojoties “Bitānos”, pārsteidz saimnieku mierīgā un harmoniskā pasaules uztvere. Kad Egīlam vaicājam, vai, pametot Rīgā stabilus ienākumus un pieprasīta autoapmācības instruktora darbu, bijis nopietns biznesa plāns saimniekošanai, naudas pelnīšanai, saimnieks atbild noraidoši. Sākumā mēģinājis pilsētas un lauku darbus savienot, taču tas nav bijis iespējams. Palikuši lauki.

Abi stāsta, ka nekas netiek īpaši plānots, visu kāds it kā iegroza un darbus pašķir. Kad Egīls vienubrīd tomēr nosvēries par labu Rīgai un iegādājies šūšanas aprīkojumu, jo kungu drēbnieks arī ir viens no viņa amatiem, to nozaga. Kad pirkuši zemi, tās īpašniecēm bijušas aitas. No diviem žēlastības dēļ paņemtiem jēriņiem, sak, lai zāli ap māju noēd, pamazām izveidots viss ganāmpulks. Sākumā turējuši arī govis, zosis – kūts pilna lopiem un paši ar cerībām kā visi laukos brīvvalsts sākumā. Kad pienam nokritās cenas, govis apmainīja pret dēļiem jaunajai mājai. Zosis salika žigulī un aizveda uz Jelgavas tirgu.

Egīla galvenais trumpis – nekrist izmisumā, ja nevedas, kā cerēts, bet turpināt strādāt, un tad viss lēnām nostājas savās vietās. Apmetoties uz dzīvi laukos, Egīls nolēmis saimniekot pēc iespējas zaļāk. Galu galā paši ēd to, ko izaudzējuši. Pamazām sācis kārtot dokumentus, lai iegūtu bioloģiskās saimniecības statusu, un tagad tāds ir. Mammas mīlules vistas gan vēl procesā – jāgaida trīs gadi, iekams arī olas varēs oficiāli saukt par bioloģiskām. Atšķirībā no daudziem “Bitānu” saimnieki nesūdzas ne par valdību, ne sliktiem cilvēkiem. Visi ierēdņi labi un pretimnākoši, visu paskaidro, vajagot tik jautāt. Piemēram, ganāmpulkam vajadzējis pārraugu. Zvanījuši uz Latvijas Valsts datu centru, un tur ieteikuši izcili labu. Tagad viņiem par ciltsdarbu saimniecībā mierīgs prāts.

Kad rodas vajadzība un vēlme uzsākt kaut ko jaunu, abi apmeklē dažādus kursus. Grāmatvedību gan apguvuši pašmācības ceļā. – Tagad jau visas atbildes var atrast internetā, – piebilst Egīla mamma, kura cienījamos gados apguvusi datorprasmes. Kļūstot par bioloģisko saimniecību, jākārto vairāk dokumentu, taču dažādas subsīdijas un atbalsta maksājumi ir ieguldītā darba vērti.


Šķirnes aitas ir vērtība

Aitkopība kļuvusi par svarīgāko nozari saimniecībā. Šeit audzē Latvijas tumšgalvu šķirnes aitas.

Starp baltajām aitām pamanām vienu melno. Cik skaista! – mēs, viesi, priecājamies. Saimnieks paskaidro, ka tā vienkārši ir dabas kļūda, viena izskaldījusies, kas raksturīgi šai aitu šķirnei. Augstvērtīgajā šķirnes ganāmpulkā ir aptuveni 100 lielo aitu māšu un 50 šāgada jēru meiteņu. Aizgaldā pēc labi padarīta darba atpūšas divi par dārgu naudu pirkti teķi izcilnieki, jo rudens ir aitu lecināšanas laiks. Tiem blakus aug divi jaunuļi, ko saimnieks plāno likt izsolē. Vietējās šķirnes aitas ir pieprasīts vaislas materiāls, un lielāko daļu no tām pārdod citiem audzētājiem. Brāķētie jēri nonāk gaļā. Arī tās pieprasījumu nevar apmierināt, visa tiek tirgota pēc pasūtījuma, secina Egīls un plāno, ka vajadzētu pievērsties arī gaļas jēru audzēšanai.

Baudot saimnieces sarūpēto cienastu, pārsteidz tas, ka jēra gaļa nemaz nav trekna. – Pavasarī dzimušo par jēru var saukt vēlākais līdz Ziemassvētkiem. Pēc tam tā ir aitas gaļa, kas der tikai desām, – skaidro saimnieks. Gaļai ir izcila kvalitāte arī tāpēc, ka, saimniekojot bioloģiski, lopus baro ar tīriem graudiem, zāli, sienu (pirms tam lopiņi ēduši tā saukto kombikormu). Restorānu saimnieki tūliņ pamanījuši patīkamās pārmaiņas.

Rudenī pirms lecināšanas aitas tiek cir­ptas. Saimnieks joko: lai aitu vīri var viņu daili labāk novērtēt. Kad centušies cirpt paši, tas bijis ellīgs darbs. Tagad pasūtot profesionālu brigādi, kas visu paveic vienā vai divās dienās. Vilnu realizēt diemžēl neatmaksājas. Tā krājas uz bēniņiem kā izolācijas materiāls un gaida īsto brīdi. Arī ādas apstrādāt un tirgot nav izdevīgi, tās iesālītas krājas kaudzē. Taču saimnieki nebēdā, jo gan jau atkal pēkšņi radīsies kāda ideja.

Graudus aitu un vistu barībai iegādājas no citas bioloģiskās saimniecības, jo pašiem neatmaksājas visu darīt. Pietiek jau ar siena gādāšanu.

Tūrismu piebremzējusi krīze

Egīls plāno attīstīt otru saimniecības svarīgāko darbības jomu – lauku tūrismu. Izcili skaista vieta, ezers, kur peldēties un makšķerēt, netālu lielā šoseja. Turklāt viesu namā varēs piedāvāt pašu izaudzētos lauku labumus – gaļu, vīnogas, lauku olas.

Tapusi pirts, neliels viesu namiņš, sākta lielā viesu nama būvniecība ezera krastā. Ņemts kredīts, par lielu naudu nopirkts kaimiņu zemesgabals pie ezera, taču uznākusī krīze pēkšņi visu pavērsusi citādi. Taču saimnieks atkal nebēdā – gan jau ēku pabeigs, un zeme vienmēr ir vērtība, turklāt tik skaistā vietā. Abi ar mammu vienbalsīgi secina: – Nav tikai labi vai slikti laiki. Kad ir sliktie, jāpaciešas, jo viss pāriet un noteikti būs labāki. Un varbūt tie sliktie vajadzīgi, lai varētu novērtēt, cik labi bijis!

Un vēl – jau trešo gadu pēc kārtas vienu dienu rudenī, kad lauku darbi apdarīti, saimniecībā sabrauc lērums viesu. Kad draugi, ar kuriem kopā Jēkabpilī Egīls uzspēlē hokeju, jokojot teikuši, ka stāvie pakalni kā radīti motokrosam, saimnieks nolēmis – vērts pamēģināt. Līdz ar vietējo uzņēmēju un pašvaldības atbalstu pasākums ar katru gadu kļūst plašāks. Katrs sponsors devis, ko varējis: viens – degvielu, otrs – maizes kukuļus, cits – balvas. Šogad “Bitānu kausa” amatieru sacensībās bijis vairāk nekā simt dalībnieku, arī no kaimiņvalstīm. Nākas jau atraut laiku saimniecībai, sūrojas Egīls, bet gandarījums pēc tam ir neatsverams. Līdz pasākumam saimnieks sev solot – nekad vairs. Pēc tā – nekur nelikšos, būs vien atkal jāgatavojas nākamajam.

Pēc mototrases un saimniecības apskates atgriežamies siltajā istabā un dzeram tēju no krūzītēm, uz kurām ir Egīla mīļo bildītes. – Manas trejmeitiņas, – viņš lepojas un atklāj, ka jau ir vectēvs. Iepriekšējā laulība izjukusi, kad Egīls nolēmis pārcelties uz laukiem.

Saistītie raksti

Dalība šovā vairāk bijusi laba reklāma savai saimniecībai, protams, mazliet atstājot iespēju laimīgam gadījumam, ka pieteiksies īstā, vienīgā. Saimnieks uzskata, ka nopietnas attiecības varētu veidot tikai ar tādu sievieti, kura viņu saprot un kurai arī patīk lauku dzīve. – Taču man vajag cilvēku, nevis darba zirgu. Saimniecībai varam nolīgt darbinieku. Lai viņa dara, kas patīk un cik pati vēlas, jo arī man netīk, ja kāds regulē un uzspiež savu gribu.

Tiem, kas pieteiksies nākamajam precību šovam, Egīls iesaka kameras tuvumā uzvesties un runāt pārdomāti, jo veidotāju komanda no plašā materiāla izvēlas pikantākos brīžus, kas pašus varoņus pēc tam var pamatīgi mulsināt.

LA.lv