Pasaulē
Eiropa

Igauņi pozicionējas kā ES informācijas tehnoloģiju līderi, bet viņi ir 5. vietā 16


Igaunijas premjerministrs Jiri Ratass pēdējā viņa vadītās ES prezidentūras samitā Briselē 14. decembrī.
Igaunijas premjerministrs Jiri Ratass pēdējā viņa vadītās ES prezidentūras samitā Briselē 14. decembrī.
Foto – EPA/LETA

“Digitālā prezidentūra” – ar šādu nosaukumu Igaunija gribētu palikt vēsturē ar aizritējušo prezidentūras pusgadu Eiropas Savienības Padomē. Nav šaubu, kas vismaz igauņu uztverē tas bija pats galvenais, bet oficiāli tika noteiktas četras prioritātes – “Atvērta un inovatīva Eiropas ekonomika”, “Droša Eiropa”, “Digitālā Eiropa un brīva datu plūsma” un “Iekļaujoša un ilgtspējīga Eiropa”.

Igaunijai nācās uzņemties prezidentūru agrāk, nekā paredzēja sākotnējais grafiks, jo Apvienotā Karaliste no tās attiecās breksita dēļ. Pajuka simtgades kultūras programmas sasaistīšana ar prezidentūru. Taču šīs pārmaiņas netraucēja Igaunijai prezidentūru labi sagatavot un organizatoriski veiksmīgi aizvadīt. Iepinot digitalizācijas tēmu visur, kur vien iespējams.

E-politika

Igaunija izdarīja savu stratēģisko izvēli vairāk nekā pirms divdesmit gadiem, sākot programmu “Tīģerlēciens”. Varbūt pats pazīstamākais pasākums e-politikas jomā ir 2014. gada beigās izsludinātā globālā ierosme jeb piedāvājums iegūt Igaunijas e-rezidentūru – dzīvesvietas identifikācijas karti (par 50 eiro), kas gan nenozīmē kļūt par pilsoni, bet dod iespēju izmantot Igaunijā ieviestos digitālos pakalpojumus, piemēram, izveidot tīmekļa tirdzniecības uzņēmumu ar piekļuvi Eiropas Savienības tirgum. Tolaik radās ideja par “digitālo vēstniecību” atvēršanu ārvalstīs, kur arī varētu identifikācijas kartes pieprasījumu noformēt (gribētājam nebūtu jābrauc uz Tallinu sniegt biometriskos datus). Pirmā vienošanās par tāda veida vēstniecības ierīkošanu tika noslēgta ar Luksemburgu šā gada jūnijā, tātad tieši pirms Igaunijas prezidentūras ES Padomē. Tas bija noderīgi valsts tēla veidošanai, bet – ko afišēja mazāk – tāpat valsts drošībai, jo Luksemburga apņēmās uzglabāt Igaunijas svarīgāko datu kopumu Lielhercogistes informācijas tehnoloģiju centrā Becdorfā un tur ierīkot vienīgi Igaunijas valdībai pieejamu kibertelpu, uz kuru attiecas Vīnes konvencijā par diplomātiskajiem sakariem paredzētās garantijas.

Prezidentūras laikā par jomas centrālo notikumu kļuva septembrī rīkotais Tallinas digitālais samits. Tajā diskutēja par ES valstu un valsts iestāžu lomu uzticības vairošanā brīvam un atvērtam internetam, kā arī par publisko pakalpojumu digitalizāciju un apsprieda ar nepieciešamās infrastruktūras attīstību saistītus jautājumus. Igaunija pozicionējās kā informācijas tehnoloģiju lietošanas un e-pārvaldības līdere, ko uzsvēra Kersti Kaljulaida: “Es esmu digitālas sabiedrības prezidente”. Tallinas praktisko veikumu apliecināja igauņu speciālistu sastādītā “sankciju karte”, kurā apkopota informācija par Eiropas Savienības un tās dalībvalstu piemērotajām sankcijām, kas palīdz orientēties attiecīgajos ES pieņemtajos lēmumos. Taču Igaunijas valdības ministri arī citās augsta līmeņa sanāksmēs, konferencēs un prezidentūras laikā sniegtajās intervijās nelaida garām izdevību akcentēt digitālās sfēras nozīmību. Piemēram, to, ka iekšlietu un tieslietu jomā jāveicina IT sistēmu pilnveidošana un izmantošana, lai panāktu labāko savietojamību starp apmēram desmit dažādām robežsardzes, muitas un citu tiesībsargājošo iestāžu datu bāzēm.

Bet kāda ir objektīvā situācija un IT līmenis atsevišķās valstīs? Iespējams, to samērā precīzi uzrāda skats no malas jeb ANO Starptautiskās telekomunikāciju savienības ikgadējais pētījums, kas nosaka IKT (informācijas un telekomunikāciju tehnoloģijas) attīstības indeksu. Šogad pirmajā trijniekā ir Islande, Dienvidkoreja un Šveice, no ES valstīm desmitniekā iekļuvušas Dānija, Apvienotā Karaliste, Nīderlande un Luksemburga. Tīmekļa gigantu dzimtene ASV ierindota 16. vietā, bet Igaunija – 17., kas ir par trim vietām zemāk nekā pērn. (Latvija par piecām vietām pakāpusies uz 35.) Kā redzams, igauņiem vēl ir, kur tiekties, un ES valstīm kopumā – jo īpaši.

Austrumu partnerība

Šī bija pirmā reize, kad Austrumu partnerības samits notika Briselē (24. novembrī). Tomēr asociācijas līgumus ar ES noslēgušās partnervalstis – pirmām kārtām Ukraina, bet tāpat Gruzija un Moldova – vairāk paļāvās uz Tallinu, respektīvi, Igaunijas kā prezidējošās valsts nostāju un izpratni, kas varētu atsvērt Rietumeiropas atturīgumu. Kaljulaida jau gada sākumā tikās ar Ukrainas prezidentu Petro Porošenko, lai apliecinātu: Austrumu partnerība būs viens no prioritārajiem virzieniem.

Ukraiņi saskata savu nākotni Eiropas Savienībā un vēlas gūt apstiprinājumu, ka durvis paliek atvērtas, jo viņi par to cīnījušies un turpina nest upurus. Tomēr, samitam tuvojoties, ES amatpersonas lika manīt, ka pasākums nav īstā vieta un reize, kad spriest par attālām ES paplašināšanās perspektīvām, bet jāpievēršas konkrētiem visām sešām partnervalstīm svarīgiem jautājumiem. Turklāt politiskās intereses ir pārāk atšķirīgas gan partnervalstu sešniekam, gan ES dalībvalstīm. Tāpēc radās bažas, vai samits spēs vienoties par kopīgu deklarāciju, kura galu galā tika 24. novembrī pieņemta, iekļaujot tekstā frāzes par atbalstu partnervalstu teritoriālajai integritātei un aicinājumu sekmēt reģiona “neatrisināto konfliktu” noregulējumu miera ceļā, pamatojoties uz starptautiskajām tiesībām. Deklarācijā piesaukta arī asociācijas līgumu parakstījušās Austrumu partnerības trijotnes izvēle pieņemt Eiropas vērtības un integrēties Eiropā. Šajā sakarā samita preses konferencē uzmundrinājumu izteica Eiropadomes priekšsēdētājs Donalds Tusks: “Nedrīkstētu būt nekādu šaubu, ka mūsu kopīgās nākotnes pamatā ir ES gatavība atvērt ES politiku saviem partneriem.” Diezgan daudzu apstākļu dēļ šaubas tomēr iezogas. Pagaidām uzmanība pārsvarā tiks veltīta “20 mērķpasākumiem 2020. gadam”, kuru uzdevums, kā sacīja Tusks, ir veicināt sadarbību “vairākās konkrētās jomās, piemēram, mazie un vidējie uzņēmumi, digitālā ekonomika, ieguldījumi platjoslā un ieguldījumi transporta, enerģētikas un infrastruktūras projektos. Jomu saraksts ir garš. Bet galvenokārt mēs vēlamies stiprināt saites starp mūsu iedzīvotājiem un sniegt lielāku atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai”. Tādās valstīs kā Baltkrievija un Azerbaidžāna, kur ieviesti autoritāri režīmi, pilsoniskās sabiedrības jēdziens drīzāk attiecināms uz vajāto opozīciju. Vai uz nākotni, ko veidos jaunā paaudze, tāpēc tik svarīgs ir ES nodoms piešķirt lielāku lomu “Erasmus plus” programmai.

Samita laikā ES un Armēnija parakstīja visaptverošas un pastiprinātas sadarbības nolīgumu. Un jāpiemin vēl kāds praktisks ieguvums – Eiropas Transporta tīkla (TEN – T) paplašināšana, iekļaujot tajā Austrumu partnerības valstis.

“Ja grib, tad var”

Austrumu partnerības samits novembrī notika Vācijas valdības veidošanas sarunu ēnā, savukārt ES decembra samita gaisotni lielā mērā iespaidoja šo sarunu jeb potenciālās t. s. Jamaikas koalīcijas izgāšanās. Tomēr ES Padomes un Eiropadomes darba kārtība bija noslogota un izvērtās nozīmīga.

Kā jau ziņots, balstoties uz agrāk pieņemtajiem lēmumiem un Lisabonas līgumā iestrādātu normu, ES dalībvalstis, izņemot Apvienoto Karalisti, Dāniju un Maltu, vienojās par pastāvīgu strukturētu sadarbību (PeSCo) aizsardzībā. Tiek skaidrots, ka ES nedublēs, bet papildinās NATO un saskaņoti izmantos aizsardzībai atvēlamos līdzekļus, kuru apjomam vajadzētu pieaugt. Sākumam izraudzīti septiņpadsmit projekti, ko paredzēts oficiāli apstiprināt nākamā gada sākumā.

Nāksies lemt arī par ES nākotni plašākā nozīmē, tai skaitā par Francijas prezidenta Emanuela Makrona pēdējo mēnešu laikā izteiktajiem priekšlikumiem eirozonas reformēšanā. Sakarā ar Vācijas nespēju izveidot valdību nopietnas diskusijas pagaidām izpalika. Taču ciešākās integrācijas piekritēji pašā Vācijā saskata valdības krīzē zināmu pozitīvismu, jo “Jamaikas koalīcijas” izveides gadījumā Makrona iniciatīvām (par eirozonas budžetu un citiem) nebūtu izredžu.

Tagad paliek atklāts jautājums par ierosinājumiem, ar kuriem Eiropas Komisija nāca klajā 6. decembrī, proti, par Eiropas Valūtas fonda un eirozonas finanšu ministra institūcijas izveidi. Tie ir ieteikumi, ko Berlīne un Parīze, iespējams, izlems pozitīvi (eirozonas budžeta lieta ir daudz strīdīgāka). Vācijas kanclere Angela Merkele 15. decembra samita noslēgumā pauda cerību: “Mēs atradīsim kopīgu risinājumu, jo tas ir Eiropai nepieciešams,” un: “Ja grib, tad var.”

Strupceļi

Nav novērstas domstarpības migrācijas politikā – Igaunijas kompromisa piedāvājumi neguva atsaucību. Briseles konflikts ar Višegradas valstīm no politiska nupat pārvērties par juridisku, jo Eiropas Komisija cēla sūdzību ES Tiesā pret Čehiju, Poliju un Ungāriju par minēto valstu atteikumu pieņemt patvēruma meklētājus pretēji ES 2015. gadā pieņemtajam lēmumam, kas paredz migrantu “pārdali”, lai atslogotu Grieķiju un Itāliju.

EK iesūdzējusi Budapeštu arī par Ungārijas izglītības likumu, kas ierobežo universitāšu darbību (faktiski kaislības uzjundīja Džordža Sorosa dibinātās Centrāleiropas universitātes slēgšana), un vēl saistībā ar likumu par ārvalstu nevalstiskajām organizācijām. Visbeidzot EK, pirmo reizi vēsturē atsaucoties uz attiecīgo Lisabonas līguma pantu, 20. decembrī ierosināja ES Padomei piemērot sankcijas pret Poliju par vairākiem tiesu varu iegrožojošiem nozares reformas ietvaros pieņemtiem likumiem.

Izredzes, ka Varšava varētu parādīties igauņu sastādītajā virtuālajā sankciju kartē, gan ir mazas. Tomēr Eiropas Savienības iekšienē nobriedušās konfliktsituācijas prasa steidzamus risinājumus – vēlams jau Bulgārijas prezidentūras laikā. Un politiskās realitātes garā.

LA.lv