Divas kameroperas vienā vakarā 0
Pēc provokatīvās versijas Riharda Vāgnera operai “Rienci” Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas pasākumu ietvaros atkal sagaidīts jauns, novatorisks skatījums uz operas žanru.
Sadarbojoties Šveices un Latvijas māksliniekiem, piektdien, 14. februārī, Dzelzceļa vēstures muzejā izskanējusi pirmā izrāde divām jaunradītām kameroperām par Aristofana slavenās komēdijas “Līsistrate” tēmu, kur 1969. gadā dzimušais šveiciešu komponists Kaspars Evalds uzrakstījis komisko operu, turpretī Jēkabs Nīmanis – dramatisko operu.
Šī nav pirmā reize, kad Latvijā mūziķi pievērsušies daudzkārt interpretētajam sengrieķu dramaturga sižetam – 2002. gadā tika uzvesta par “erotisko operu” nodēvētā Ilzes Arnes “Līsistrate”. Šis žanra apzīmējums vien liecina, cik grūtu uzdevumu uzņēmušies pašreizējā iestudējuma radītāji, jo mūzikā – atšķirībā, piemēram, no literatūras – atainot seksuālas vai komiskas tēmas ir daudzas pakāpes grūtāk. Uzreiz jāteic, ka erotikas šoreiz nebija nemaz, un arī no humora uzveduma otrajā daļā mākslinieki atteicās pavisam, taču, neraugoties uz to, Dzelzceļa vēstures muzejā pavadītais laiks sniedza pietiekami daudz radoši piepildītu brīžu.
Raksturojot Kaspara Evalda operas “Līsistrate” un Jēkaba Nīmaņa operas “Līsistrates atgriešanās” iestudējumus, pirmām kārtām jāmin, ka par vispārliecinošāko šeit uzskatāms abu komponistu veikums. No sākuma līdz galam izklāstot Aristofana stāstu, Kaspara Evalda skaņuraksts saistīja ar dabisku mūzikas plūdumu un veiksmīgi atrastu balansu starp akadēmisku izteiksmi un eksperimentālākiem risinājumiem. Solodziedājumiem un kora ainām piemita harmonisks valdzinājums un intonatīvs izteiksmīgums, ļaujot operas skaniskajām norisēm sekot ar interesi, ko vēl vairāk padziļināja autora prasmes vokālo līniju un instrumentālā pavadījuma apvienojumā. Atskaņotāju sniegumu – gan Evalda, gan Nīmaņa darbā – kopumā var nosaukt par apmierinošu, bet ne vairāk – ar dažiem spilgtiem uzplaiksnījumiem un tikpat acīmredzamiem kritumiem. Un tas pats attiecas arī uz režisoru Zanes Kreicbergas (komiskajā operā), Kristīnes Sirisas (dramatiskajā operā) un scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Kristīnes Jurjānes devumu. Atklāti runājot, šveiciešu viesmākslinieki – Žanīna Hircela kā Līsistrate un Roberts Kollers trijās dažādās lomās – atstāja iespaidu kā pavisam parasti vidusmēra solisti, kurus gluži mierīgi varētu aizstāt ar daudziem citiem akadēmiski trenētiem latviešu dziedātājiem. Katrā ziņā Kristīnes Gailītes dramatiskais soprāns otrās galvenās sieviešu lomas – Mirrīnes – atveidojumā bija galvas tiesu pārāks. Pārējie solisti un kora mākslinieki – sieviešu balsis galvenokārt no vokālās grupas “Putni” un klāt vēl piecas vīru balsis – darbojās sava muzikālā diapazona ietvaros, kas nebija pārlieku plaši, taču pārsvarā liecināja par profesionālu sagatavotību. Par to vēstīja arī Normunda Dreģa vadītā kameransambļa priekšnesums – žēl tikai, ka no stīgu kvinteta, triju pūšaminstrumentu, akordeona un sitaminstrumentu spēles Dzelzceļa vēstures muzeja akustikā varēja pienācīgi novērtēt vien atsevišķus tembrālo krāsu triepienus. Visbeidzot – režija, scenogrāfija un kostīmi bija tikpat ekonomiski kā komponistiem piedāvātie orķestra resursi. Vairāku ideju īstenošana, piemēram, Līsistrates un Kinēsija sadursme otrajā operā, izvērtās pat tīri suģestējoša, bet domāju, ka šādā līmenī ar operas skatuvisko ietērpu varētu tikt galā arī visai daudzi Latvijas amatieru teātra režisori.
Kaspara Evalda groteski komiskajam darbam sekojošā Jēkaba Nīmaņa kameropera “Līsistrates atgriešanās” saucama par patiesu radošu veiksmi. Pirmkārt, šī partitūra izveidota prasmīgi un mērķtiecīgi – muzikālajās ainās, kuras savstarpēji vieno dramatiski spriegs, tumsnējs kolorīts, saklausāmi arī tiešāki, atklātāki kontrasti. Vokālajās partijās jaušamas komponista dotības melodiski izteiksmīgu tēlu izveidē un pilnskanīgas kora faktūras rakstībā. Skatījumā uz kameransambļa iespējām izcelta ne tikai katra instrumenta konkrēta, precīza vieta harmoniskajā vertikālē, bet arī semantiska loma – sākot ar sitaminstrumentiem un beidzot ar paša autora spēlēto klarneti. Otrkārt, Nīmaņa pirmais veikums operas žanrā uzrunā ar emocionāli piesātinātu saturu, kura atklāsme izrādījusies par vakara, iespējams, visvērtīgāko un dziļāko sasniegumu. Šis ir tas gadījums, kad komponista radošās ieceres sastapušās ar mākslinieciski spēcīgu libretu, Jēkabam Nīmanim kopā ar Inesi Zanderi augsta vispārinājuma līmenī risinot jau kopš Aristofana laika aktuālas eksistenciāla un sabiedriska rakstura tēmas.
Rezumējot – manā skatījumā kameroperai “Līsistrates atgriešanās” īstā vieta būtu Nacionālās operas Jaunās zāles repertuārā; un nebūtu slikti, ja pēc kāda laika citādā atskaņotājmākslinieku sastāvā un ar citiem inscenētājiem atkal palūkotos uz Kaspara Evalda komisko operu.
Viedokļi
Armands Kalniņš, Alberta koledžas studiju programmas direktors, lektors: “”Līsistrate” ir ļoti savdabīgs, pat riskants projekts (sengrieķu dramaturģija mūsdienās ir tik grūti iestudējama). Interesanta mūzika (īpaši – Nīmaņa veikums, tas aizkustināja), atbilstoša režija, izpildījums (dziedātāji – aktieri ir atšķirīgi komiskajā un dramatiskajā daļā).”
Zane Timoņina, Latvijas Kultūras akadēmijas studente: “Intriģējošs ir pats pasākuma koncepts – skatītājam tiek dāvāta iespēja iepazīt Aristofana darbu no dažādiem tā rakursiem. Pirmā (komiskā) daļa ir piesātināta satīriskās noskaņās, iecerēta kā acīmredzami uzjautrinošs stāsts par Peloponēsas karu, grieķu sievietēm un seksu kā viņu lielāko ieroci šajā miera misijā. Tomēr, šķiet, ka lugas erotiskās vibrācijas vietām apslāpē pārjēlā interpretācija, un sievieti kā ģimenes balstu, mīlestības būtni ar tās nevardarbīgo spēku aizstāj tīri fiziska akta vadmotīvs. Savukārt “Līsistrates” drāmas versija smeldzīgi atklāj kameroperas dvēseli, tās pērle nešaubīgi ir Jēkaba Nīmaņa mūzika, kas komisko stāstu liek sajust līdz kaulam sāpīgā baudījumā. Ar izpildījumu apbūra Kristīne Gailīte – plaši, izjusti, atmosfēriski, brīžiem uzrunāja dziļāk kā pats Līsistrates tēls.”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
