“Naudas trūkums budžetā – tā ir standarta situācija.” Saruna ar finanšu ministru 3
Latvijas valsts budžeta izdevumu apjoms pirmo reizi valsts vēsturē rakstāms ar 11 cipariem – desmit miljardi eiro. Neskatoties uz to, cerēto naudu nesaņēmušo un neapmierināto skaits vismaz subjektīvi šķiet lielāks nekā jebkad agrāk. Par to, kurš cik ir saņēmis un kādas ir 2020. gada aprises – saruna ar finanšu ministru Jāni Reiru.
Budžeta projekts sastādīts, nauda sadalīta. Kuri ir lielākie ieguvēji nākamajā gadā?
Šajā budžetā pārdalām 610 miljonus eiro, kas ir vairāk nekā 6% no budžeta.
Izaicinājums, ar kuru valdība saskārās, bija tas, ka liela daļa no šiem līdzekļiem jau bija “iezīmēti”.
Proti, jau paredzēti noteiktiem mērķiem. Lielākais no tiem bija sociālajai jomai paredzētie 228,7 miljoni eiro – pensiju indeksācijai, kas ir lielākā līdz šim notikusī pensiju indeksācija Latvijas vēsturē.
Otrs nozīmīgākais līdzekļu pieaugums ir pašvaldībām, kas saņems par 63,1 miljonu vairāk nekā pērn, vidējais katras pašvaldības ieņēmumu pieaugums par 3,6%. Bet, protams, ir pašvaldības, kas pēc pašvaldību finanšu izlīdzināšanas saņems pat vairāk nekā 10% pieaugumu. Ir tādas, kas saņems krietni mazāk, pat 0,4%. Tas atkarīgs no katras pašvaldības iedzīvotāju skaita un samaksātā iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN).
Un vēl viena lieta – valdība turpinās garantēt pašvaldībām, ka tās saņems 100% plānoto IIN ieņēmumu pat tad, ja kaut kādu iemeslu dēļ ieņēmumi no IIN būs mazāki. No citiem lielajiem līdzekļu pieaugumiem – veselības nozare saņems 50 miljonus eiro, izglītības nozare – 31 miljonu pedagogu atalgojumam, zinātnei un citām nozares prioritātēm, policijas un citu iekšlietu sistēmas darbinieku algu palielinājumam – 18,9 miljonus, kultūras nozare – 13 miljonus, bet tieslietu sistēmas darbinieku atalgojumam un citām nozares prioritātēm tiks novirzīti 5,9 miljoni. Kopumā – nav nevienas nozares, kuras finansējums nākamajā gadā samazinātos.
Neskatoties uz to, ka budžeta izdevumi sasnieguši nekad agrāk neredzētu skaitli, desmit miljardus, un arī pārdalīta tiek liela summa – 610 miljoni, neapmierināto ir tik daudz kā nekad. Kāpēc tā sanāca, ka ar tik lielu budžetu un lielu pārdalāmo summu valdība nespēja izpildīt pat likumos ierakstītos solījumus?
Tāpēc, ka solījumu apjomi krietni pārsniedz reālās iespējas. Mums ir vairāk nekā desmit dažādu likumu, kuros ir fiksētas tās vai citas summas vai procenti no budžeta. Ja mēģinātu to visu izpildīt, budžetu sagatavot nebūtu iespējams.
Taču tad, kad deva solījumus, vairākums no pašreizējās valdošās koalīcijas deputātiem un ministriem arī bija pozīcijā un saprata, ka solījumi būs jāpilda…
Daļēji. Daudzi solījumi saistīti ar jau desmit līdz trīsdesmit gadus senu vēsturi. Piemēram, 80% akcīzes novirzīšana ceļiem ir vairāk nekā 20 gadu vecs normatīvais akts. Zinātnei novirzāmais procents ir radies divtūkstošo gadu sākumā.
Saeima ir suverēns varas orgāns, un tā dažkārt var pieņemt arī neizpildāmus lēmumus.
Taču likumu hierarhijā valsts budžets ir viens no augstākajiem likumiem valstī, tādēļ katra gada ietvaros valsts budžeta pieņemšana atceļ citos, zemāk esošos likumos ierakstītās normas un solījumus. Jāteic, ka katra gada budžeta sagatavošanas ietvaros 20–30% laika tiek zaudēts, lai lauztu šķēpus ap šādiem iebalsotiem solījumiem, kas nav reāli izpildāmi.
Jāsaprot arī otra lieta – tas, ka līdzekļu nepietiek nekad. Pēdējo divu gadu laikā vienā no ziemeļvalstīm, kurā ir viens no lielākajiem veselības budžetiem pasaulē, opozīcijas partijas startēja ar lozungiem, ka valstī ir slikta veselības aprūpe. Proti, līdzekļu pietrūkst arī bagātās valstīs.
Trīs gadus esmu bijis labklājības ministrs un regulāri tikos ar visu Eiropas Savienības valstu labklājības ministriem. Pilnīgi visi sūdzējās par naudas trūkumu – tostarp arī bagātās Vācijas un Francijas ministri. Naudas trūkums budžetā – tā ir standarta situācija, nezinu nevienu, kurš būtu apmierināts.
Runājot par skolotāju algām, uzskatu, ka šajā jomā pieņemtie lēmumi ir saprātīgi, jo algu paaugstināšanai ir ielikti zināmi nosacījumi.
Tie ir – notikušas reformas, pašvaldību līdzdarbošanās un ekonomiskā situācija valstī. Tad, kad pieņēma šos lēmumus, valsts ekonomikas attīstības temps bija 4,2–4,8% gadā. Tad varēja solīt. Nākamajam gadam plānotā izaugsme – 2,8% apmērā – ir ļoti optimistiska un vienlaikus divas reizes zemāka nekā iepriekšējos gados. Neskatoties uz to, izglītības nozarei dotie solījumi tiek pildīti, kaut gan no tiem varētu atkāpties, pamatojot ar ekonomisko situāciju.
Ministru prezidents Krišjānis Kariņš ir izteicies, ka šīs Saeimas laikā ir paredzēts paaugstināt minimālo algu līdz 500 eiro. Kad tieši tas varētu notikt?
Tas paredzēts jau vidējā termiņa budžetā. Minimālā alga 500 eiro apmērā būs no 2021. gada. Varbūt būs vairāk. Par to jādiskutē. Mans personiskais viedoklis ir, ka būs vajadzīgs vairāk. Jāteic, ka ļoti daudzās valstīs, kurās ir attīstīts sociālais dialogs, valdība šo skaitli nenosaka vispār. Tā ir vienošanās starp darba devējiem un darba ņēmējiem. Domāju, ka arī Latvijā jāvirzās šajā virzienā. Minimālā atalgojuma paaugstināšana ir svarīgs nevienlīdzības mazināšanas līdzeklis.
Tomēr ar to saistīta viena problēma – kad pirms 2000. gada minimālā alga bija ļoti maza, 20–35 latu robežās, tādu saņēma ļoti mazs cilvēku skaits. Sākot minimālās algas strauju pieaugumu, strauji palielinās minimālās algas saņēmēju skaits un vienlaikus parādās vēl cita tendence – liels cilvēku skaits tiek noformēts uz pusslodzēm. 2017. gadā mazāku atalgojumu par minimālo algu saņēma 270 tūkstoši cilvēku, gandrīz trešā daļa strādājošo. Tobrīd valstī bija ap 900 tūkstošiem darba vietu.
Lai samazinātu dažādas izvairīšanās formas, minimālo algu vajadzētu celt lēnām un pakāpeniski.
No šā viedokļa raugoties, iespējams, bija kļūda pateikt, ka minimālo algu cels vienu reizi, 2021. gadā, un uzreiz par 70 eiro. Varbūt pareizāk būtu bijis katru gadu par 20 vai 25 eiro.
Kā ar neapliekamo minimumu?
Turpmākajos gados ir paredzētais neapliekamais minimums – 300, 400 un 500 eiro, mainot to reizi gadā. No 2020. gada tie būs 300 eiro, ieņēmumu samazinājums budžetā būs 32 miljoni eiro. Attiecīgi nākamajos gados – 400 un 500 eiro. Ir daudz kritikas par diferencēto minimumu, daļa no tās pamatota. No otras puses – tas krasi veicinājis nodokļu deklarāciju iesniegšanu un attaisnoto izdevumu saņemšanu atpakaļ, tā ir pozitīvā puse. Tas ir viens no lielākajiem pieaugumiem
Bet kā ar pazemojoši zemā līmenī – 53 eiro mēnesī – noteikto garantēto minimālo ienākumu (GMI), kuru saņem gandrīz 21 tūkstotis cilvēku valstī?
Par to būtu jārunā ar pašvaldībām, jo šis skaitlis nekādi nav saistīts ar minimālo algu, neapliekamo minimumu un valsts budžetu. Šis skaitlis ir Labklājības ministrijas vienošanās ar Pašvaldību savienību. Varu pateikt, lūk, ko – apmēram puse valsts pašvaldību spēj izmaksāt lielāku GMI un to arī dara, jo šis skaitlis ir tikai minimālais līmenis. Maksāt vairāk aizliegts nav. Taču otra puse pašvaldību nespēj izmaksāt vairāk.
Palielināt šo skaitli neļauj tieši tas, ka pusē pašreizējo pašvaldību ir tik mazs iedzīvotāju skaits un attiecīgi zemi iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi, ka tās vienkārši nespēj izmaksāt vairāk.
Tieši tas arī bremzē GMI izmaiņas valstī, un tas, starp citu, ir viens no iemesliem, kādēļ ir nepieciešama pašvaldību reforma.
Diezgan neatlaidīgi klīst baumas, ka nākamgad gaidāmas degvielas akcīzes nodokļa izmaiņas. Kas no tā ir patiesība, kas ne?
Jau iepriekšējā valdība 2017. gadā ir pieņēmusi lēmumu, ka katru gadu tiek pamazām paaugstināta akcīze degvielai, tādēļ 2020. gada janvārī tā palielināsies. Ja pārrēķina litros, tad akcīzes nodoklis benzīnam pieaugs par 0,04 eiro litrā, dīzeļdegvielai – par 0,051 eiro litrā, bet autogāzei – par 0,027 eiro litrā.
Degvielas cenas Latvijā būs zemākas nekā Igaunijā, bet augstākas nekā Lietuvā. Šā gada budžeta diskusiju ietvaros tika cilāts jautājums par benzīna un dīzeļdegvielas akcīzes izlīdzināšanu, sekojot Igaunijas piemēram, kur šādas atšķirības nav, taču no šīs idejas atteicāmies. Tas būtu liels trieciens biznesam, jo dīzeļdegviela ir galvenā uzņēmējdarbības degviela, biznesa asinsrites sastāvdaļa.
Un kā ar alkohola akcīzi, kuru vasarā pazemināja, bet 1. martā gatavojas atkal paaugstināt? Kāda ir šādas rīcības loģika?
Tas būtu jāprasa Saeimas deputātiem. Finanšu ministrijas piedāvājums bija vasarā pazemināt un tad iesaldēt šo līmeni, uzmanīgi vērojot, kas notiek pie kaimiņiem, un neapstiprināt nekādus datumus, kad būtu jāveic kaut kādas izmaiņas. Saeima lēma citādi. Ja pie kaimiņiem nekas nemainīsies, no 1. marta Latvijā būs dārgākais alkohols Baltijā. Būsim priekšā ne tikai Lietuvai, bet arī Igaunijai.
Ir jāvēro, kas notiek pie kaimiņiem. Ja notiek izmaiņas, varam arī neko nemainīt. Bet, ja šādu izmaiņu nav, tad vai nu valdība, vai Finanšu ministrija dosies uz Saeimu ar mērķi pārskatīt šo lēmumu. Finanšu ministrija vēlas saglabāt pierobežas tirdzniecību.
Tas nav jautājums tikai par alkohola tirdzniecību, bet arī ļoti daudziem mazajiem biznesiem, kas tur izveidojušies pakalpojumu jomā un citu preču grupu pārdošanu.
Bažas, ka, nemainot akcīzes nodokli alkoholam, mēs zaudētu apmēram 90 miljonus nodokļu ieņēmumu, ir pamatotas.
Ar pašreizējām izmaiņām esam panākuši, ka tie samazinās tikai par 30 miljoniem eiro. Gribētu šādu līmeni saglabāt.
Bet kā abu šo nodokļu mainīšana saskaņojas ar valdības lēmumu mainīt nodokļus tikai vienu reizi šīs valdības pilnvaru laikā, 2021. gada 1. janvārī?
Domāju, ka nav neviena uzņēmēja, kas būtu neapmierināts ar to, ka valdība seko līdzi tirgus situācijai un elastīgi reaģē uz to. Problēmu jau parasti rada nodokļu paaugstināšana, nevis pazemināšana.
Gribētu piezīmēt, ka jau otro budžetu pēc kārtas valdība ir izvairījusies no agrāk diezgan tipiskās rīcības loģikas – ak, mums trūkst budžetā naudas, nu tad paceļam nodokļus. Taču tūlīt pēc 2020. gada budžeta pieņemšanas tiks sākts darbs pie 2021. gada nodokļu izmaiņām ar mērķi izvērtēt nodokļu reformas rezultātus un sagatavot nepieciešamās izmaiņas līdz Saeimas aiziešanai vasaras atvaļinājumā.
Ir jau skaidrs, par ko būs diskusijas: diferencētā neapliekamā minimuma “trepes”, ziedojumu problēmas, sociālā aizsardzība.
Arī pusslodzes un mikrouzņēmumi, kas bija paredzēti kā atbalsta forma krīzes laikā, bet pašreiz reāli darbinieku sociālā aizsardzība tiek pārnesta mikrouzņēmumu peļņā. Jāmeklē veids, kā to mainīt.
Budžets ir iesniegts Saeimā. Vai tā projekta sagatavošanas laikā ir iezīmējušās problēmas un asu diskusiju punkti, par ko tiks diskutēts arī Saeimā?
Lielus diskusiju blokus es neredzu. Budžeta izstrādes procesā aktīvi ir piedalījušies daudzi Saeimas pārstāvji – frakciju un partiju vadītāji, dažādi deputāti. Šīs diskusijas ir notikušas jau budžeta projekta izstrādes laikā. Skaidrs, ka tiks diskutēts par veselības un izglītības nozaru finansējumu.
Viens no budžeta sagatavošanas variantiem bija – atstāt šīs divas pieauguma jomas, un līdz ar to budžets jau būtu izveidots, jo nekam citam naudas vairs nebūtu. Uzvarēja tomēr viedoklis, ka valstij ir arī dažādas citas vajadzības un jāattīstās vienmērīgāk.
Fiskālās disciplīnas padome teic, ka vēl par 95 miljoniem būtu jāsamazina nākamā gada budžeta izdevumi un jāveido uzkrājumu “spilvens” nākamajiem ekonomikas palēnināšanās gadiem. Piekrītat?
Nepiekrītu. Mums priekšā ir ļoti nenoteikts laiks. Tā domā Latvijas Banka, bet Starptautiskais valūtas fonds prognozē ekonomikas izaugsmes ātruma palēnināšanos visā pasaulē. Mūsu uzņēmēju eksporta rādītāji liecina par līdzīgu tendenci. Mūsu glābiņš šajā situācijā ir iekšējais patēriņš, tā veicināšana. Pagājušā gada iekšzemes kopprodukta izaugsme (IKP) par 4,8% bija lieliska, vēl šogad cilvēki jūt tās pozitīvo efektu. Ceru, ka mūsu nākamā gada IKP izaugsmes prognoze – 2,8% – ir optimāla. Tomēr šis nu ir tas laiks, kad jāizmanto visas iespējas iekšējā patēriņa stimulēšanai.
Bija citi gadi, kad varēja atlikt rezerves. Viens no iepriekšējās krīzes iemesliem bija ekonomikas attīstība ar padsmit procentiem gadā, kuras laikā nekad neizdevās izveidot pat bezdeficīta budžetu, nemaz nerunājot par rezervju veidošanu. Tomēr 2020. gads nebūs tas gads, kad veidos rezerves, jo nebūt nav izslēgts, ka iekšējais patēriņš būs vienīgais, kas nodrošinās valsts ekonomikas pieaugumu tuvākajā laikā.
