Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
1. maijs, 2013
Drukāt

Dzīvi un koši – zilzaļos brīnumos

Foto - Stock.XCHINGFoto - Stock.XCHING

Daba un prāti – paņemošā košumā. Smaržas kāpj debesīs, dažvakar arī salūtu uguņi. Maijs.

 

Cik spilgti tomēr spējam būt! Maijs katru gadu liek no jauna brīnīties, kā vienā ziemeļu zemē iespējama tāda krāsu eksplozija. Pieneņu vien vairāk nekā zvaigžņu debesīs, lai pietiek gan vainagiem un krellēm, gan pieneņu vīnam un saldajam satraukumam, kad mamma rājas par sabojātu kleitu un lipīgām rokām.

Peļķu ziedēšana – kādreiz teica: tikai tad droši drīkst peldēties, kad peļķes izziedējušas. Bet tas – komplektā ar putekšņiem aplipušiem mašīnu jumtiem. Kā vienmēr: kaut kas rauj debesīs, kaut kas lipina pie zemes.

Gaiļbikši – saules, tēju vākšanas prieka un maiguma simbols. Komplektā ar lakstīgalu treļļiem. Trakas un dullas, pat betonu vidū atradīs vietiņu, kur atgādināt: dari darāmo, bet neaizmirsti dzīvot – dziedāt.

Bet teiciens par zilzaļiem brīnumiem nāk no ceriņiem. Citviet aromterapiju īpaši pasūta, mums tā, silti paijīga, vienkārši tiek dāvināta.

 

Zilzaļiem brīnumiem pieder rabarberi, īpaši ziedu dēļ. Vienmēr atstāju kādu krūmu, lai tiek skaistumam. Lietderīgumam – kātu čupa padusē un mūžīgais jautājums, vai kādam nevajag rabarberus. Tā vēl mēdz būt tikai ābolu laikā, kad vieniem ir ko dot, bet nav, kur likt, bet citiem vajadzētu, taču nav, kur ņemt. Cik feini, ja viņi satiekas: ņem, ne man naudu par to vajag, ne šokolādi. Tikai dari tā, lai maniem rabarberiem prieks augt.

 

Cik mūsu dzīvē ir sniega? Daudz. Cik dubļu? Arī. Cik ieilguša pelēkuma? Pietiekami. Bet cik laika atvēlēts ziedonim? Augstākais – trīs nedēļas. Vajag tam ļauties – priekam, ka esam dzīvi un spilgti, ne tikai zemes krāsu niansēm programmēti.

 

Izvēloties mūža izglītību, pie skološanās visa gada garumā pierod. Tomēr bērnībā tas šķiet netaisni: laikā, kad laukā viskošāk, jādzen galvā vēsture vai matemātika, jācīkstas ar eksāmeniem. Bet varbūt tā vieglāk tuvoties atziņai, ka daile neatbrīvo no ikdienas. Baudītmāka jāapgūst, neaizmirstot pienākumu, un tieši tajā laikā, kas dots. Un tādā apjomā, kā iespējams paņemt.

 

Viss plaukst un smaržo, bet tu nespēj pakustēties – karstas pieres saskriešanās ar aukstu vēju, lūkojot jūrā gulbjus. Salnu naktī mīņājoties zem ziedošas ievas. Visu nevar izkontrolēt. Ir lietas, kas vienkārši notiek. Bet parasti – lai pavēstītu kaut ko vairāk, nekā pamanāms no ārpuses. Atceros: mamma komandējumā, bet es slima. Pēkšņi ierodas klasesbiedrene. Nemetas pienenēs, bet uzcep man pankūkas, nomazgā traukus. Tāds mirklis ierāda, cik forši, ja sāpīgā brīdī kāds ir blakus. Reizi iepazīta, šī sajūta iekodējas uz mūžu: vienubrīd kāds tev, citreiz tu citam.

 

Mūžīgā cīņa starp vajag un gribu. Vai vākt nost krāšņās pienenes, aiz kurām neredz manu rūpīgi sastrādāto dobi, vai atvēlēt tām trakot? Ja nav laika, un visbiežāk jau laika nav, appļauju tikai ap dobēm un ļauju, lai pļava pagalma vidū krāšņojas līdz pat Jāņiem. Kompromiss kā atbilde uz jautājumu, cik patiesībā vērta pūlēšanās skaistuma dēļ, ja vairs nepaliek laika un spēka to baudīt. Grūtā mācīšanās iet vien līdz tai robežai, ko iezīmē prieks.

 

Maijā daudz svinambrīžu.

1. maijs – atgādinājums par vēsturi ar obligāti brīvprātīgajiem gājieniem, kas daudziem izvērtās par lustīgu iztrakošanos.

4. maijs – vienīgie Latvijas svētki, kas pavasarī. Tās 1990. gada saulainās dienas translāciju no Augstākās Padomes sāku klausīties mašīnā, braucot uz laukiem, turpināju, apgūlusies zem ozola pagalmā. Neatceros emocijas par neatkarības ziņu, taču manī joprojām tābrīža sazemējuma sajūta: notiek kaut kas ļoti svarīgs, kas skar arī manu dzīvi, un es, pat nebūdama tur klāt, tomēr esmu tam uz mūžu piederīga. Ar visu augumu piekļāvusies zemei, zem zilām debesīm un plaukstošiem ozolzariem.

9. maijā parasti zied ievas. Manam brālim šajā datumā dzimšanas diena. Bērnībā jau no rīta mamma bija aizskrējusi uz tirgu un nopirkusi milzīgu klēpi puķu, no kurām izveidoja kompozīciju. Pēc dāvanas pasniegšanas visi izbraucām ārpus pilsētas. Kad vakarā laimīgi atgriezāmies, aiz loga gāja vaļā salūts. Spriedu, ka tas par godu manam brālim.

Man joprojām jādomā, cik atšķirīgi iespējams izdzīvot vienu un to pašu notikumu. Karš, ievainojot un sadragājot cilvēku dzīves, sen beidzies, bet ļaudis turpina postīt sevi cīnoties. Svētku būtība – turēt godā sev nozīmīgo – tā tiek iznīcināta. Ja pieņemtu, ka ikvienam ir tiesības uz satikšanos ar tikai sev svarīgo, visiem kļūtu vieglāk. Saprast nozīmē neuzbrukt aizsargājoties.

 

Mātes diena – tās mazās rociņas, kas kaut ko uzknibinājušas dāvanai. Mana mamma un visas mammas, caur kurām katrs esam savā liktenī…

Krāšņās puķu buntes Mātes dienā varbūt pat varētu nebūt. Daudz svarīgāk ir tā riktīgi saprast, kāpēc sakārtot attiecības ar māti ir tik nozīmīgi. Arī tad, ja tās ir konfliktējošas, ar māti visu mūžu paliekam Skolotāja un mācekļa sasaistē. Gan apgūstot prasmi, kā pārvarēt grūtības un izturēt, gan caur sāpēm meklējot, kā dzīvot citādi – labāk.

 

Mammas loma man diezgan svarīga, tomēr hiperaprūpējoša tā nekad nav bijusi. Bieži vajadzējis domāt, kas gan piederas īsti labai mammai. Rūpes par bērnu? Jā! Nepārtraukta aprūpe? Diez vai. Bet vai šo gādību atceros, domājot par savu mammu? Man tomēr vairāk prātā, kā kopā spēlējām kārtis un smējāmies. Kā braucām ārpus Rīgas pirmos tauriņus ieraudzīt. Kā nakts sarunās aizsēdējāmies līdz rītausmai un tad gājām uz virtuvi cept kartupeļus. Kā divatā dzērām šampanieti, kaut man vēl nebija astoņpadsmit gadu.

Kad sāku sevi tincināt, vai esmu spējusi savos piecos bērnos kā svarīgāko atstāt šo kopābūšanas svētību, atbildi palīdz ieraudzīt vecākā meita. Viņas meitiņai divarpus gadi, bet abas kopā mizo kartupeļus un mazgā traukus, vizinās ar riteņiem. Ejot laukā: uzsmērēsim lūpām balzamu kā īstas dāmas. Iepūtīsim degunā smejamo, nevis – kur rūgtās, bet labās pretiesnu zālītes? Būt mammai, justies sasaistē ar visām savas dzimtas mammām – tas tomēr ir neizsakāmi feini.

 

Viss šis gads man briesmīgi aizplānots, jo daudz jāstrādā. Ļoti daudz. Bet es zināju: izšķiroties par doktorantūru, man šogad būs maz maija, toties daudz stresa, noguruma, pārslodzes, izsīkuma.

Sadzīvot ar savu izvēli nekad nav viegli, un košumā tas noteikti ir daudz grūtāk nekā pelēkumā. Bet esmu uz to parakstījusies, tāpēc zinu: nolīgto summu maksāšu nekaulējoties. Ja cilvēks ir dzīvelīgs un veselīgs kā maija nātre, spēka pietiek jebkurai izvēlei.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+