Kultūra
Māksla

Māksliniece Sandra Krastiņa: Dzīvojam labiekārtotā bunkurā” 0


Sandra Krastiņa
Sandra Krastiņa
Foto – Karīna Miezāja

Mākslas centrā “Noass” līdz 21. jūlijam apskatāma SANDRAS KRASTIŅAS personālizstāde “Mirāža”, kurai ierosme gūta, iepazīstoties ar dokumentāliem attēliem par latviešu strēlnieku pirmo bataljonu veidošanu 1915. gadā. Izstāde veidota konceptuāli – apmeklētājam jānokāpj pagrabā, lai tur sastaptos ar savdabīgu “bunkuru”, kurā sajaukušās vēsturiskas atmiņas un mūsdienu priekšstati.

Izstādes “Civilisti” laikā lasīju interviju ar jums, kur sacījāt, ka esat atteikusies no simboliska vispārinājuma, taču šeit, šķiet, notikusi atgriešanās pie tā…

S. Krastiņa: Tā ir atgriešanās pie vispārinātiem tēliem caur konkrēto, jo tas, ko gleznoju, ir konkrēts vēsturisks personāžs. Izstādes ideja radās no Askolda Saulīša filmas “Astoņas zvaigznes”. Filma ir gara, tajā parāda 1915. gada latviešu brīvprātīgos – tādi čaļi, apspraudījušies ziediem, nevis ar puķīti pie cepures, bet īstiem krūmiem. Izstāde tobrīd jau bija pieteikta, un es zināju koncepciju – jākāpj lejā pagrabā, pirmā telpa tumša, otrajā jābūt kaut kam baltam, spožam, tīram. Tad ieraudzīju tos puišus un mani satrieca notiekošā divdabība – vīrieši iet karā, apspraudīti faktiski ar kapu vainagiem. Kad palasīju par to vairāk, uzzināju, ka arī Kārlis Skalbe, tā laika notikumu aculiecinieks, rakstījis par šādu pašu divdabīgu sajūtu. Tur ir pūļa eiforija – ahh, karš sāksies, meitenes met ziedus, raud. Bet mēs zinām, kā tas viss izvēršas.

Tā radās tēls – no pušķošanās, no zieda, vēlmes iet karā, līdz gala sienai, kur zieds pārveidojies. Tas var būt salūts, bet var būt arī sprādziens, kaut kas destruktīvs un liels. Jo mēs zinām, kas notiks pēc pušķošanās un eiforijas. Mana izstāde ir par šodienu, tāpēc materiāls ir flīzes – mums visiem pazīstams, šodienas komfortu raksturojošs, jo gribam visu aizlikt ar smukām flīzēm un sapucēt. Bet, kaut ko papucējot, pakasot nost, zem sodrējiem parādās cita informācija, cita dzīve. Tad rodas jautājums, vai maz gribam atsegt šo nezināšanas kārtu?

Tīri tehniski darbi veidoti pa fragmentiem – gabaliņš uz katras flīzītes?

Man vislielākais prieks ir tad, kad cilvēki domā, ka te tā arī ir bijis – televīzija uzfilmēja sižetu, un, prom ejot, filmēšanas grupa pajautāja – vai tās sienas jau te bija? Nē, nekā nebija, viss šurp vests un montēts pa gabaliņam (smejas).

Man, šo izstādi gatavojot, bija ļoti interesanti, apguvu jaunu tehnoloģiju, kaut gan nebija tā, ka nemaz nebūtu gleznojusi uz porcelāna. Šis darbs tapa, vairākiem cilvēkiem sadarbojoties, un liels paldies Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolai. Piezvanīju Inesei Pētersonei, keramikas nodaļas vadītājai, viņa teica: “Brauc šurp, aprunāsimies!” Aizbraucu, viņa man nolika četras flīzes priekšā un teica: glezno, tad redzēsi, vai tev to vajag. Tā ka – jā, darbi ir uzgleznoti, pa vienai flīzītei kastēs vesti uz dedzināšanu, dedzināti, flīzēti. Man tēlveidē patika arī tas, ka tēls iziet caur uguni un uguns dara savu, tādēļ katrai flīzei ir savs neprognozējams rezultāts. Šajā mazajā telpā viss savilkās kopā.

Vai jums pašai dzimtā ir bijuši strēlnieki? Askolds Saulītis filmu veidoja tieši šī iemesla dēļ.

Nu, strēlnieki jau ir bijuši gandrīz katrā ģimenē. Es gan savus vectēvus nesatiku, bet vīra (mākslinieks, Valsts kultūrkapitāla fonda direktors Edgars Vērpe. – L.K.-Š.) vectēvs bija strēlnieks.

Mani interesē strēlnieku tēma, kā arī mūsu vēsture, līdz ar to izstāde ir reālA vēsturiska notikuma interpretācija pēc tam, kad pagājis laiks. Esmu dzīvojusi arī padomju laikā, kad bija tikai sarkanie strēlnieki, Ļeņina sargātāji, bet šajos laikos viņus demonizē, cenšas pastumt malā. Taču jāsaprot, kāds toreiz bija laiks un kāda ir šodiena, kad pasaule arī maina robežas. Mums jāsaprot, ka 1915. gadā nebija Latvijas, pasaule vārījās, un tiem puišiem – arī manis gleznotajiem – bija vēlme iet un piedalīties vai nu aiz ziņkārības, vai aiz pasauli redzēt gribēšanas, kāda nu kuram tā motivācija bija. Bet mēs šodien dzīvojam labiekārtotā bunkurā, savās balti flīzētajās telpās, un tikai pucējam un tīrām, domājot, ka tādējādi esam pasargāti no pasaules notikumiem.

Taču arī 1913., tāpat kā 1939. gadā, kad pasaule jau vārījās, Latvijā cilvēki dzīvoja mierīgi un domāja, ka būsim pasargāti…

Nu, nesakiet – 1913. gadā vēl nav aizmirsies 1905. gads – Pirmajā pasaules karā aizgāja vai nu 1905. gada dalībnieku bērni, vai arī viņi paši – tie, kas revolūcijas laikā bija pusaudži, kara laikā bija jauni vīrieši, vēl ne 30 gadus veci. Revolūcijas idejas tajā laikā daudziem bija diezgan saistošas, jo toreiz neviens nevarēja zināt, kādā nežēlībā tā utopija izvērtīsies. Savukārt līdz mūsdienām atkal daļa laikmeta ainas izgaisusi, jo daļa faktu pazūd, saglabājas atmiņas, taču aculiecinieki par vienu un to pašu notikumu stāsta dažādi. Tādēļ tā ir fikcija par bijušo vai esošo.

No vēstures atgriežoties mūsdienās, redzam, ka atkal radušās problēmas Laikmetīgās mākslas muzeja projekta īstenošanā. Reizēm man šķiet – varbūt tas aizsākts nepareizā Mēness fāzē?

Sakām, ka par strēlniekiem mums trūkst informācijas, visu dokumentu, un tieši tas pats sakāms arī par mūsu mākslas ainu kopš 90. gadu sākuma. Ir izdotas, protams, diezgan daudzas grāmatas, bet tas nav līdzvērtīgi iespējai aiziet uz muzeju un apskatīt mākslas darbus, salīdzināt, kas tev patīk, analizēt. Šī situācija rada tādu analfabētu pašpietiekamību, jo rodas sajūta, ka viss ir tikai tagad, iepriekš nekā nav bijis vai varbūt nav bijis nekā būtiska. Un arī sabiedrībā ir tā pati sajūta – ja reiz muzeja tik ilgi nav bijis, pēc tā zūd nepieciešamība.Tas ir ļoti, ļoti bīstami visai Latvijas kultūrai, ne tikai laikmetīgās mākslas ainai, jo tā ir ļoti sadrumstalota, mēs redzam atsevišķus autorus, pa kādai kopizstādei, aiz kurām nekas nepaliek. Esmu jau nogurusi par to runāt. Nu kas man atliek? Jāstrādā. Nevaru gaidīt uz labākiem laikiem.

Taču jau tagad ir Rotko centrs Daugavpilī, “Lielais dzintars” Liepājā – jaunas telpas, kur māksliniekam būt un kam strādāt, jo strādāt tikai darbnīcai – tas nav sevišķi aizraujoši.

Strādāt tikai darbnīcai ir bēdīgi vai vientulīgi, jo vienīgi izstāde māksliniekam ļauj pārbaudīt padarīto. Darbnīcā viss šķiet forši, toties izstāžu zālē ienes darbu citā mērogā – nostādi blakus citiem māksliniekiem un pats ieraugi, vai tavas idejas strādā vai nestrādā.

Saistītie raksti

Runājot par Rotko centru – skaidri redzams, kā sakopta, aktīva, profesionāli augstvērtīga kultūras vide pavelk publiku. Rotko centrs strādā profesionāli, piedāvā kvalitatīvu kultūras produktu un neviens nesaka: tas man par gudru. Zinu daudzus cilvēkus, kas nav mākslinieki, kuri sev tādā veidā organizē brīvdienas – apmeklē “Goru” Rēzeknē, apmetas viesnīcā, aizbrauc uz Rotko centru un šajā nedēļas nogalē ir saņēmuši augstvērtīgu kultūras notikumu. Cilvēki, sabiedrība ir jāradina, domāt, runāt, kaut viesībās pie galda diskutēt, kāpēc patika, kāpēc nepatika vai kaitināja.

Mājās jums noteikti sanāk runāt arī par kultūrpolitiku. Kāda, jūsuprāt, šobrīd tajā ir situācija?

Diezgan optimistiska. Tiesa, vizuālā māksla šobrīd ir sliktākā situācijā, toties kino salīdzinoši labākā. Par to mēs vienmēr mājās runājam: kvalitāte rodas no kvantitātes un ne otrādi. Tāpēc ir vajadzīgs tas vēdeklis. Kad daudzi strādā, protams, kaut kas nesanāk, bet tad arī var rasties tā lielā veiksme. Šedevrs neradīsies tukšā vietā. Vajag uzņemt desmit filmas gadā, tad tā viena varbūt būs Kannās.

LA.lv