Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
11. janvāris, 2012
Drukāt

«Es gribētu dzīvot priecīgā gleznā»


Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Savulaik Anitai Kļaviņai piederēja daļa Abrenes pils Francijā, bet tagad viņa kaļ lielus plānus par īpašu mācekļu un meistaru māju trīs hektāru lielā īpašumā Latgalē. Kopš agras bērnībā Anita dzīvo Francijā, tāpēc saka: “75 procentos esmu latviete, 75 procentos – francūziete, tātad kopā man ir tāds kultūras spēks kā reti kuram!”

 

Atmodas sākumā viņa brauca uz Latviju kā uzņēmēja, jo pati toreiz Francijā nodarbināja 30 cilvēkus, bet tagad secina, ka “darba vietas arvien vairāk aizplūst uz Ķīnu, kur produkciju saražo lētāk, un atpakaļ tās vairs nedabūsim”. Anita dzīvo gleznainā Francijas ciemā Lakroptā. Deviņdesmito gadu sākumā viņa aicināja ciemos uz Parīzi daudzus latviešu māksliniekus un palīdzēja tur pārdot darbus.

 

Ogļrača meita – gleznotāja

Gada nogalē Anita rīkoja mākslas darbu labdarības izsoli Rīgā, lai būtu nauda nevalstiskajai organizācijai “Piena ceļš”, kas darbojas viņas dzimtajā Latgalē. Internetā viņa lasa arī “Latvijas Avīzi”, un savulaik, kad “LA” bija intervija ar Vairu Vīķi-Freibergu, Anita atrakstīja vēstuli, stāstot, ka Otrā pasaules kara latviešu bēgļu nometnē Vācijā uzņemtajā fotogrāfijā redzama gan skolniece Vaira, gan skolotāja Emīlija Vanaga – Anitas Kļaviņas vecmamma.

Rugājos, Dreimanovā pirms kara viņas vectēvs bijis pagasta vecākais, bet vecmamma Emīlija mācījusi lasīt, rakstīt un rēķināt visiem pagasta bērniem. Pēterburgā studējusī Emīlija prata gan vācu, gan franču valodu, tāpēc ģimene bija viena no nedaudzajām latviešu saimēm, kas pēc Otrā pasaules kara spēja iekārtoties uz dzīvi Francijā. Ārzemniekiem darbu deva tikai zemnieki un ogļraktuves, tāpēc Anitas tēvs kļuva par ogļraci. Anita atminas: “Vidusskolas skolotāja brīnījās, ka es turpinu mācības, jo ogļraču bērni parasti jau pēc pamatskolas apguva kādu amatu.” Pēc tam viņa izturēja konkursu mākslas skolā Parīzē, kur no 400 pretendentēm uzņēma tikai 30. To beidzot, ieguva zīmēšanas skolotājas kvalifikāciju, bet vēlāk atvēra mākslas galeriju:

 

“Gleznoju klusās dabas, puķes, un cilvēki pirka labprāt. Toreiz domāju, ka pircējs, izvēloties gleznu, it kā sarunājas ar mākslinieku. Tātad mums abiem ir vieni un tie paši sapņi, līdzīga dzīves uztvere, simboliski var teikt – esam uz viena viļņa.”

 

Tautu staigāšana – visā pasaulē

Anita salīdzina, ka Francijā viņa jūtas kā “melna aitiņa baltu aitu vidū, jo esmu imigrante, domāju citādi, un manī kādu 25 procentu franču identitātes trūkst. Bet te, Latvijā, kur ir manas dzimtas saknes, es sastopu cilvēkus, kuriem ir tādi pati dzīves uztvere, kas domā tāpat kā es”.

Anita ir gleznotāja, tulkotāja, dažus gadus bijusi arī uzņēmēja. Astoņdesmito gadu nogalē Anitai Francijā piederēja neliela fabrika, kurā ražoja kompaktdisku vāciņus. Tajā strādāja 30 cilvēki, darbs ritēja trijās maiņās septiņas dienas nedēļā. Ieradusies Latvijā 1989. gadā, Anita devās uz plastmasas ražotnēm, interesējās par sadarbības iespējām, bet tolaik visiem uzņēmumiem bija jāprasa atļauja priekšniecībai Maskavā un tāpēc tālāk par aprunāšanos netika.

Asās konkurences dēļ pēc četriem gadiem Anita firmu zaudēja. Viņa saka: “Francijā jau pirms laba laika sāka slēgt ciet fabrikas tāpēc, ka Ķīnā darbaspēks ir lētāks. Turpmāk tieši tur taisīs kurpes, šūs apģērbus un ražos daudz ko citu. Tas darba daudzums uz Eiropu atpakaļ neatnāks. Tāpēc mums atliek amatniecība – kaut ko īpašu izdarīt, kas ir ārpus lielās industrijas.” Anitas vedeklai Maijai Francijā pieder šūšanas darbnīca, kur individuālu pasūtījumu pietiek.

Par pasaules ekonomiku un pašreizējo emigrāciju no Latvijas Anita saka – ne jau tikai no Latvijas cilvēki brauc prom, visā pasaulē notiek tautu staigāšana. Āfrikas iedzīvotāji plūst uz Franciju; no Francijas cilvēki brauc prom uz Ameriku; latvieši brauc uz Angliju, bet angļi paši dodas uz salām, kur vēl ir palikuši angliski runājoši cilvēki, – visi pašlaik kustas. Anita teic, viņas pieredze liecina, ka tautai nav jāgaida no valdības, lai izstrādā kādas īpašas programmas, kā apturēt cilvēku aizplūšanu no valsts, bet vispirms par to jādomā ģimenēs:

 

“Mātei un tēvam jāzina, ko grasās darīt viņu divdesmitgadīgās meitas un dēli. Jāsanāk dzimtai kopā, jānoskaidro, kādu iemeslu dēļ jaunie grib braukt prom un kādu ieganstu dēļ viņi var palikt Latvijā. Vecāki vienmēr ir gatavi uzupurēties, lai bērniem, nākamajai paaudzei, būtu godīgāka, prātīgāka, gudrāka dzīve nekā tā, kas bijusi viņiem.

 

Lai aizbraukušie jaunieši atgrieztos, ir jāveido Latvija tik interesanta, ka viņi ar steigu brauc atpakaļ! Daudz kas pēc krīzes jābūvē no jauna. Šī situācija prasa piedomāšanu, fantazēšanu, kā mēs to izdarīsim. Jāzina, ko mēs gribam panākt – vai dzīvosim pēc principa: man vajag vairākas mašīnas, trīs televizorus, desmit mobilos telefonus… man vajag, vajag! Jo pieaugošo vajadzību apmierināšana – tā ir mūsu ekonomikas izaugsme, par ko runā valstu prezidenti Eiropā, Amerikā un citur. Bet, ja turpināsim šo ražīgumu vairot, mums vajadzēs sešas pasaules, kas to visu patērē.”

Māksliniece teic – jaunu dzīves vīziju radīt ir gluži tāpat kā izveidot gleznu. Lai cilvēks pajautā sev: “Kādā gleznā gribu dzīvot?” Anitas atbilde: tādā, kur no rīta prieks pamosties. Vai man vajag trīs mašīnas, telefonus un televizorus, lai būtu priecīga vide? Nē. Jumts virs galvas ir vajadzīgs, ēdiens – arī. “Taču man nevajag kaviāru, ja es dalos ar saviem kartupeļiem, sviestu un krējumu un man apkārt ir draugi, un tas notiek pie ugunskura, tad tās ir manas dzīves laimīgākās atmiņas,” secina Anita.

 

“Pērkam pili!”

Kad 1986. gada Līgovakarā pie mājasmātes Francijā sapulcējušies 20 jāņubērni no Anglijas un Vācijas, visiem kopā radusies ideja par pils pirkšanu Francijā. Tā vēlāk bija pazīstama kā “Francijas Abrene”. “Mēs bijām bagāti ar emigrācijā saglabāto kultūru – vienam bija bibliotēka, otram – etnogrāfisku priekšmetu kolekcija u. tml., un tad bija doma, ka tas viss jādod tālāk, jādara pieejams plašākam lokam,” atminas Anita. “Toreiz bija tikai “Straumēni” Anglijā kā veco ļaužu mītne un Minsteres ģimnāzija kā skola, bet mēs izdomājām, ka vajag uztaisīt vēl ko citu.” Viņa uzrakstīja biedrības statūtus, sameklēja pili, un iniciatoru pulciņš laida ziņu emigrācijas latviešiem visā pasaulē: “Francijā pērkam pili!” Vajadzēja tūkstoš latviešu, kas katrs samaksātu 2500 franku (apmēram 250 latus). Tūkstotis turīgo latviešu atsaucās. “Tagad pils ir zaudēta, bet tas notika tāpēc, ka mēs nesaimniekojām pareizi. Kļūdīšanās arī ir pieredze,” saka bijusī īpašniece. “Taču Abrenes laikā ļoti daudzi cilvēki guva pozitīvus iespaidus.” Tur notika “3×3” nometnes, kur tikās latvieši no visas pasaules. Tur darbojās latviešu tautas augstskola un ļaudis diskutēja par neatkarību, atguvušās Latvijas politisko stratēģiju.

 

“Piena ceļš”

No vecāsmātes mantotie 12 hektāri zemes vilka Anitu atpakaļ uz Latviju. Par tulkotājas darbā nopelnīto naudu viņa nopirka savā bērnudienu zemē vēl trīs hektārus: “Tur bija skaisti koki, šķūnītis, pagrabs, un šis īpašums atrodas tieši pretim vecai mājai, kur esmu dzimusi, bet kas tagad pieder jaunam radiniekam. Tā sāku sapņot, un tas sapņu ritenis mani veda arvien trakāk uz priekšu un arī arvien reālāk. Jo, kad cilvēks sāk kaut ko darīt, tad darbs pats izvirza jautājumus un pasaka priekšā risinājumus. Jātic savam sapnim – jo tas skaistāks, jo vairāk uzrunā arī citus cilvēkus! Dzīves jēga ir sajūtās un sajūsmā, kurā mēs dalāmies ar citiem.”

Anita ir sapulcējusi nelielu domubiedru komandu. Tajā ir Rugāju muzeja vadītāja Velga Vīcupe, dziedātājs Aleksandrs Poļakovs un socioloģe Sandra Šūmane. Biedrībai “Piena ceļš” ir guļbaļķu mājiņa un ir nodoms – savest kopā amata meistarus ar studentiem. “Skaistums, ekoloģija, jautrā vienkāršība!” – Anita formulē darbības moto.

 

“”Piena ceļa” mērķis ir parādīt jauniešiem, ka mākslinieks nepieciešams lietišķās mākslas darinātājam, ka viņi abi ir nepieciešami jaunajam zemniekam, jo sabiedrībā visi ir cits ar citu saistīti.” “Piena ceļam” būšot priekšzīmīga ekoloģiska māja, pēc veco meistaru metodēm būvētas “siltās” sienas, un tur jaunie mācīsies bijīgu attieksmi pret dabu.

 

“Piena ceļa” ieceres atzinīgi novērtējis gan Francijas kultūras institūts Latvijā, gan Latvijas Amatniecības kamera, uzņemot jauno biedrību savā saimē. Anita aicina pieteikties arī jaunus biedrus, rakstot uz viņas e-pastu 
klavins.anita@orange.fr

Viņa atminas Alūksnes mākslas skolas apciemojumu un sajūsmu par tās audzēkņiem un darbiem: “Mana sirds pilnīgi izkusa! Mana vīzija par “Piena ceļu” un to, kāda varētu būt Latvija nākotnē, ir domāta viņiem! Mazbērni dzīvo Francijā, un, ja viņi nākotnē gribēs satikt savus vienaudžus Latvijā, tad ekoloģiskā māja Rugājos būs šīs tikšanās vieta. “Piena ceļš” ir domāts zināšanu vairošanai un kopējam labumam. Jaunie mākslinieki ir gatavi dot savas gleznas izsolēm, un tad Rugājos notiks pasākumi, kur iesaistīsies citi jaunieši.”

Pavaicāju – tātad valdīs komūnas gars? Rugāju komūna nav pastāvīga, bet gars ir komūnas, attrauc Anita. Bilstu, ka tas ir viņas “francūzietes identitātes” nodoms, vai viensētnieks latvietis uz to neraudzīsies aizdomīgi? Anita atbild, ka esot šādu attieksmi pamanījusi: “Bet vēlos to mainīt un esmu neatlaidīga!”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+