Sports
Citi sporta veidi

Es lietoju dopingu! Aizliegto vielu lietotājiem internetā ir forumi “pieredzes apmaiņai” 8


Mērķis attaisno līdzekļus – ar tādu pārliecību trenējas daudzi spēka sporta veidu pārstāvji.
Mērķis attaisno līdzekļus – ar tādu pārliecību trenējas daudzi spēka sporta veidu pārstāvji.
Foto no Pētera Isajeva arhīva

Brīvi pieejams un populārs! Dopings Latvijas sportā ir nozīmīga problēma. Ir atlēti, kas ne tikai neslēpj savu “ēdienkarti”, bet to pat reklamē, citi – tirgo un īpaši nesatraucas, jo esam viena no retajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kurā par aizliegtu medikamentu izplatīšanu nav paredzēta kriminālatbildība.

Melnais rekords

Kritiskākā zona ir spēka sporta veidi. Pauerliftings ik gadu ir viens no līderiem pozitīvo analīžu skaita ziņā. “Mums ir lielākais pieķerto skaits, bet tas ir cīņas rezultāts,” uzsver Latvijas slavenākais pauerliftinga atlēts Mārtiņš Krūze. “Sapratām, ka kāja pūst – agrāk 25 līdz 30 procenti lietoja dopingu. Nācās amputēt, un tagad lielos vilcienos nelieto, mēs kā federācija šo sērgu esam izravējuši. Pirms trim četriem gadiem paši atlēti metāmies uz dopinga pārbaudēm – Latvijas čempionātos tās notiek obligāti, vēl arī citās sacensībās. Šobrīd skaidrs – ja mazliet domā ar galvu, tad nelietosi.”

Taču šajā sporta veidā ir daudz alternatīvo organizāciju, kur valda savi likumi un dopinga pārbaudes nenotiek. Pērnajā pavasarī Pēteris Isajevs kļuva par pirmo latvieti, kurš guļus uzspieda 300 kilogramu smagu stieni. Tomēr par rekordu to nevar uzskatīt, jo viņš startē “pagrīdes” mačos. Nav grūti saprast, kas palīdzējis iegūt tik lielu spēku – Isajevs sociālajos tīklos pie katras bildes liek mirkļbirku “JeraLabs”, un tā ir kompānija, kas ražo anaboliskos hormonus. Latvijas Pauerliftinga federācijas sacensībās viņš startēja līdz brīdim, kad tika paziņots par pastiprinātām dopinga pārbaudēm.

“Oficiālajās federācijas sacensībās nestartēju tāpēc, ka tajās ir dopinga kontrole. Es startēju starp profesionāļiem, Krievijā var nopelnīt naudu, un tur visi ir vienādi,” Isajevs ir atklāts.

Jautāju viņam, kā tad paliek ar sporta ideāliem un godīgu cīņu. “Profesionālajā sportā tā ir tukša muldēšana. Visam ir kaut kas apakšā – jūs taču saprotat, ka kalnā ar divriteni mīties astoņas stundas pēc kārtas ar 50 km ātrumu stundā nav iespējams, ēdot makaronus. Bet cilvēki tam tic un viss ir forši. Tikai pēc tam olimpiskajās spēlēs redzam, ka ņem vecās analīzes un atrod aizliegtās vielas.” “JeraLabs” sponsorējot Isajevu, tāpēc viņš to reklamē: “Nevienu nespiežu lietot vai kaut ko darīt. Nesaskatu tur problēmu.”

Vīrietim uzaug krūtis

Aizliegtās vielas var iegādāties ārzemju interneta portālos, bet, pēc “LA” rīcībā esošās informācijas, to bez problēmām var izdarīt arī Latvijā. Valsts sporta medicīnas centra Antidopinga nodaļas līdzšinējais vadītājs Gatis Berķis norāda, ka Latvija ir viena no dažām Eiropas Savienības valstīm, kur par dopinga izplatīšanu nav paredzēta kriminālatbildība: “Runājam par to ar Iekšlietu ministriju, un mums ir skaidrs, kādā virzienā jādarbojas. Pasaules antidopinga kodekss uzliek par pienākumu sodīt sportistu par nelegālu vielu izplatīšanu, bet bez sadarbības ar tiesībsargājošām iestādēm nevaram to realizēt. Ļoti būtiski, lai valsts spēj procesu kontrolēt.”

Pagaidām nespēj ne teorētiski, ne praktiski. Mārtiņš Krūze uzskata, ka situācija ir kritiska: “Noliktavās līdzās atļautajiem uztura bagātinātājiem sāk parādīties arī anaboliskie steroīdi. Sods par to izplatīšanu ir daži simti eiro, bet bizness – miljons gadā, varbūt pat vairāk. Lielākā problēma ir aisberga neredzamā daļa, proti, fitnesa klubi. Ja tīnis Rīgā aiziet uz treniņu, nebūs grūti dabūt dopingu. Tie, kuri lieto, man teikuši, ka tā ir emocionāla atkarība. Nespēj iztikt – ja nelieto, tad jūtas vājš.”

Acīmredzot cilvēki neapzinās, kādu kaitējumu nodara savai veselībai. “Sirds, asinsvadu slimības, izsitumi, impotence, balss tembra maiņa, agresivitāte,” Gatis Berķis uzskaita draudošās problēmas. Sporta ārste Sandra Rozenštoka, ieskatījusies “JeraLabs” mājas lapā, uzsver, ka visi tajā minētie medikamenti ir dopings, kas rada risku cilvēka veselībai un dzīvībai: “Katra cilvēka organisms reaģē individuāli un ne vienmēr ar redzamām pazīmēm. Man ik pa laikam zvana sportisti amatieri, kuriem kāds “gudrinieks” ieteicis šīs vielas ātrākam un redzamam rezultātam, un tad cenšamies risināt vēl risināmo. Arī šodien, starp citu, viens zvanīja, lūkošu, kā varu palīdzēt. Ir tādi, kas atklāti saka, ka lietos, tikai vēlas, lai viņus pārbauda. Droši vien saprot, ka tas ir kaitīgi, un baidās.”

Dopinga lietotājiem arī Latvijā ir savi forumi internetā, kur “apmainīties ar pieredzi”. Ko, cik daudz lietot konkrētā efekta panākšanai. Ieraksti atgādina kaut ko no Mendeļejeva tabulas. Viena no forumā lasītajām tēzēm – ja arī rodas veselības problēmas, tad, pārstājot lietot, tās pazūd. Sandra Rozenštoka gan uzsver, ka nav tik vienkārši: “Atkarīgs no tā, kā mūsu organisms reaģē. Vienam vīrietim reiz pēc trim injekcijām radās veidojumi krūtīs – kā sievietei. Aizsūtīju taisīt analīzes, pie endokrinologa un vēl citiem speciālistiem, tur varēja būt arī ķirurģiskas sekas, bet pēc tam viņu neesmu redzējusi. Tāpat var iestāties depresija, impotence, neauglība.”

Pašvaldību atbalsts

Latvijas pilsētās regulāri notiek dažādas spēka sacensības. Daļu no tām rīko alternatīvās organizācijas un nolikumos ieraksta “Aizliegts piedalīties diskvalificētiem sportistiem”. Bet kā var tikt diskvalificēts, ja piedalies sacensībās, kurās nav dopinga pārbaudes? Tātad faktiski tas ir tikai ķeksītim. “Esmu runājis ar pašvaldību pārstāvjiem, bet viņi tikai nosaka – tie jau mūsu cilvēki taisa smukas sacensības. It kā sola nedot finansējumu, bet nākamajā gadā notiek tas pats,” izbrīnīts ir Mārtiņš Krūze.

Alternatīvo federāciju pārstāvji sarunā ar mani vairāk akcentē formu, nevis saturu. Biedrības “Forte Iecava” pārstāvis Andis Kaspars atzīst, ka iestājas par tīru sportu, dopinga analīzes gribētu gan veikt, taču nevar atļauties, jo viena analīze izmaksā 500 eiro (patiesībā gan krietni mazāk – 348 eiro sacensību laikā un 268 ārpus tām), kas sabiedriskai organizācijai nav paceļamas izmaksas. Atzītajā federācijā viņi neejot, jo tai sacensībās citādi noteikumi.

Lielos vīrus, kuri ne tikai neslēpj, bet arī reklamē dopingu, viņš nenosoda, lai gan sacensībās startē arī daudz nepilngadīgo, kuri, piemēram, Isajevu var uzskatīt par paraugu, kas jādara, lai sasniegtu rezultātu. “Arī uz ceļa gadās pārgalvīgie braucēji, bet tāpēc ir policija, lai ar viņiem cīnītos. Esam pieauguši cilvēki un katrs pats izdarām secinājumus, ar saviem jauniešiem strādājam un runājam par to,” teic Andis Kaspars.

Kāds cits alternatīvās organizācijas pārstāvis, kurš vēlējās palikt anonīms, uzskata, ka dopinga analīžu pārbaudes ir valsts naudas izmešana vējā: “Bērniem es kategoriski aizliedzu grābstīties gar dopingu, bet pieaugušajiem nevaram pateikt: nepīpē, nedzer! Tā ir viņu problēma – ja smadzeņu nav, tad var rīt. Protams, jāskatās līdzi, bet jāizglīto, nevis jāsoda. Kas sportistu dzen lietot dopingu? Lielā nauda.”

Letāls iznākums

Pērnajā pavasarī 23 gadu vecumā mūžībā aizgāja pauerliftinga talants Reinis Kindzulis. Pirms došanās uz Arnolda Švarcenegera spēka sporta festivālu “Arnold Classic” Austrālijā viņam pēkšņi kļuva slikti, un pēc pāris dienām viņš nomira. Ļoti spēcīgs puisis, taču savā karjerā startēja faktiski tikai neatzītajās sacensībās. Reiņa tēvs Ainārs nevēlējās runāt par notikušo un saistīt dēla vārdu ar aizliegtajām vielām, taču no īsas telefonsarunas kļūst skaidrs, ka taisnības meklējumi nav beigušies: “Viens kriminālprocess pret treneri un vēl vienu otru personu tika izbeigts, bet būs vēl viens. Tika sagrozīti eksperta dati par nāves slēdzienu, tajā norādīts, ka cēlonis bijusi pneimonija, bet tas nebija tiešais. Kā jūs domājat, kam tur vajadzēja būt, ja apstājas visi iekšējie orgāni?”

Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis atcerējās, ka šo neparasto apstākļu dēļ Kindzuļa gadījums izskatīts ārstu kongresā, tomēr sīkākus komentārus nevarēja sniegt. Pauerliftinga sabiedrībā par Kindzuli ir dažādi uzskati. Vieni nešaubās, ka letāls iznākums bijis aizliegto vielu ilgas lietošanas dēļ, citi – ka tās ir muļķības. Taču jāpiebilst, ka alternatīvā organizācija “WPC-WP Omonstergym” desmit dienas pēc sportista nāves savā mājas lapā ievietoja paziņojumu, ka sāk projektu “Esi stilīgs, sporto bez dopinga”, kurā bija paredzēts veikt plašus antidopinga pasākumus. Nez vai to var uzskatīt par sakritību. Tiesa, labie nodomi faktiski netika īstenoti. “Viņi gribēja veikt izglītojošus pasākumus, bet tie notika tikai vienu reizi,” atminas Gatis Berķis. “Turklāt vērsām uzmanību uz to, ka izplatītā informācija neatbilst antidopinga kodeksam.” Tajā bija norādīts, ka pārbaudes veiks sportistiem līdz 20 gadu vecumam un tamlīdzīgi.

Pērn deviņas pozitīvas analīzes

Latvijas Antidopinga nodaļa par valsts finansējumu gadā var veikt apmēram 150 analīzes, kopā ar Latvijas Olimpiskās komitejas un sporta federāciju pasūtījumiem – ap divsimt. Optimāli nepieciešams piecas reizes vairāk.

2016. gadā pozitīvas analīzes uzrādītas deviņiem Latvijas sportistiem – pauerliftingā (4), bodibildingā (3), vieglatlētikā (1) un peldēšanā (1).

LA.lv