Mobilā versija
+19.3°C
Vineta, Oļegs
Ceturtdiena, 17. augusts, 2017
24. janvāris, 2017
Drukāt

Gada bezmugurkaulnieks – augsnes dižslieka

Foto no Latvijas Entomoloģijas biedrībasFoto no Latvijas Entomoloģijas biedrības

Par gada bezmugurkaulnieku 2017. gadā Latvijas Entomoloģijas biedrība ir izvēlējusies radījumu, kas vienlaikus šķiet viens no visparastākajiem iemītniekiem Latvijas dabā, bet kam tajā pašā laikā piemīt tik daudz apbrīnojamu īpašību – augsnes dižslieku (Lumbricus terrestris).

Dižslieka ir lielākā no Latvijā sastopamajām slieku sugām, tās garums var sasniegt pat 25 centimetrus. Sliekas galvu no astes iespējams atpazīt pēc tā, ka galva parasti ir smailāka un ar tumšāku krāsojumu, turpretī aste mēdz būt gaišāka un nedaudz saplacināta.

Latvijā dzīvojošajām dižsliekām mēdz būt līdz pat 120 ķermeņa posmu. Katru posmu kustina divas muskuļu grupas – ārējie gredzenveida muskuļi un iekšējie gareniskie muskuļi. Slieka pārvietojas, ritmiski sasprindzinot un atslābinot pretējās muskuļu grupas, tā ka posmi cits pēc cita izstiepjas un saraujas. Irdenā augsnē sliekas iespiežas, ar muskuļu palīdzību «nosmailinot» galvas galu un ieurbjoties šķērslī. Katra posma apakšdaļā un sānos ir 4 pāri mikroskopiski sariņi, kas kopā ar labi attīstīto muskulatūru palīdz sliekai pārvietoties. Briesmu gadījumā ar sariņu palīdzību tā var ”noenkurot” vienu ķermeņa galu, otru ātri pievelkot klāt. Šo paņēmienu slieka bieži izmanto, vācot barību virszemē – aste tiek atstāta drošajā aliņā un ja kāds mēģinās slieku no tās izraut, sariņi neļaus to tik vienkārši izdarīt.

Sliekai nav ne iekšējā, ne ārējā cietā skeleta, tā saglabā savu struktūru pateicoties hidrostatiskajam skeletam – ar šķidrumu pildītām šūnām un elastīgam ķermeņa apvalkam. Āda veic arī sliekas elpošanas funkcijas un nodrošina ūdens un sāļu apriti. Lai spētu elpot, sliekas ādai jābūt mitrai, taču pārāk slapja vide sliekai arī neder. Ja ir pārāk daudz ūdens un trūkst skābekļa, slieka var noslīkt tāpēc bieži var novērot, ka spēcīga lietus laikā sliekas steidz rāpties virszemē.

Slieka ir anētiska, kas nozīmē, ka tā dzīvo pastāvīgā vertikālā aliņā, kuras dziļums var sasniegt 1,8m, taču savākt barību tā dodas virszemē, atšķirībā no citām posmtārpu sugām, kas dzīvo un barojas augsnē. Starp simtiem citu līdzīgu aliņu slieka vienmēr spēj atpazīt savējo un atgriežas tajā katru dienu. Virszemē slieka izlien naktīs, lai savāktu barību vai pārotos. Lai ala nesagrūtu, tās sienas ir izklātas ar gļotām un tajā slieka arī ziemo. Aktīva tā atkal kļūst, kad zeme sasilusi līdz apmēram +5 grādiem.

Sliekas ir hermafrodīti. Katra sliekai ir gan sievišķais 14. posms ar oliņām, gan vīrišķais 15. posms ar spermu. Taču pati sevi slieka neapaugļo un pavasarī vai vasaras sākumā meklē partneri. Sliekām raksturīga krusteniskā apaugļošanās, kuras laikā tās apmainās ar spermu. Kad tas ir noticis, slieka sāk maukties ārā no tās 32.-37. posmā esošas gļotainās jostiņas. Jostiņai pārslīdot vīrišķo un sievišķo posmu, tajā tiek ievadītas olšūnas un sperma. Tiklīdz slieka ir jostiņu nometusi, abi tās gali noslēdzas un izveidojas kokons, kurš aptuveni pēc mēneša laiž pasaulē līdz 10 jauno slieciņu. Ja apkārtējās vides apstākļi nav labvēlīgi, oliņas kokonā var neizšķilties pat vairākus mēnešus. Dzimumbriedumu jaunās sliekas sasniedz 2–3 mēnešu laikā. Par to ka slieka ir pieaugusi, liecina izveidojusies gļotainā jostiņa.

Precīzs sliekas mūža ilgums nav zināms, bet vidēji tas svārstās starp 3–5 gadiem, tomēr ir zināmi gadījumi, kad nebrīvē dzīvojoši īpatņi sasnieguši pat 9 gadu vecumu.

Sliekas pārtiek no augu un dzīvnieku valsts izcelsmes trūdvielām – koku miziņām, lapām, zāles stiebriņiem, sēņu krikumiem, kā arī beigtiem kukainīšiem. Ja barība nav īsti nogatavojusies, tā tiek nogādāta alā un notiesāta tad, kad guvums pietiekami satrūdējis. Līdzīgā veidā rudenī tiek sagatavoti krājumi ziemai.

Gremošanas sistēmas galvenais orgāns ir zarna, kas, sākot no mutes, stiepjas visā sliekas ķermeņa garumā. Sliekai gremojot, barība slīd pa zarnas cauruli līdz nonāk līdz pat pēdējam posmam, veidojot labi strukturētu augsnes un organisko atlieku masu – koprolītus, kas ir minerālu avots augu augšanai, turklāt irdinādamas zemi, sliekas uzlabo tās aerāciju, veicina ūdens uzsūkšanos un padara augsni auglīgāku.

“Ja ir gadījies atrast neparasti garu slieku, nofotografē to, pieliekot blakus kādu priekšmetu mērogam un sūti bildi Latvijas Entomoloģijas biedrībai,” aicina organizācija.

Pievienot komentāru

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga +19.3
Alūksne +18.3
Daugavpils +18.9
Saldus +16.9
Liepāja +15.4
Jelgava +18.7
Ventspils +17.9
Limbaži +18
Madona +18.9
Rēzekne +19.3
Draugiem Facebook Twitter Google+