Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
29. aprīlis, 2014
Drukāt

Gaidot kārtīgu lietus gāzienu

Foto - LETAFoto - LETA

Lai gan Latvijas zeme jau ietērpusies vasarīgi zaļajā rotā, kūlas ugunsgrēki turpina trakot. Jānis Užāns no Salacgrīvas pārliecināts, ka atbildība par to jāprasa no zemju īpašniekiem, kas nesakopj savas teritorijas. Viņiem jāpiestāda rēķins par kūlas ugunsdzēsēju darbu. Pašreiz notiek kā sociālisma laikā – maksājam no nodokļu maksātāju naudas.

Vidrižnieks Jānis Lūsis, būdams zemnieks, pārdzīvo, ka uguns liesmās aiziet bojā dzīvā radība. Sadeg gan kamene, gan stirnas mazulis. Jānis teic, ka savā saimniecībā zāli pēdējo reizi pļaujot augustā, tomēr līdz novembrim atāls ir tiktāl paaudzis, ka pavasarī, iemetot sērkociņu, deg. Pats kūlu nededzina, taču par ļaundariem – sērkociņu švirkstinātājiem – nevarot būt drošs.

Rīdzinieks Uldis Priede piebalso – sausās zāles dedzināšana ir krimināli sodāma rīcība! Sodam jābūt bargam, līdz pat neapsaimniekotās mantas konfiskācijai. “Lai kūlas dedzinātāju sodītu, tas vispirms jānoķer,” pasmej Normunds Kalniņš. Ne jau vienmēr īpašnieks ir tas, kurš dedzina. Un taisnība arī, ka ne vienmēr viņš spēj appļaut visas platības! Daina Šķiezna no Rīgas atgādina Kārļa Ulmaņa vārdus – apariet zemi rudenī! Tad pavasarī nebūs kam degt. Jā, toreiz nebija kam degt, jo viss līdz pēdējam kvadrātmetram tika noganīts.

Citāds viedoklis Babītes novada iedzīvotājai Ārijai Beņķei. Sauso zāli varētu atļaut dedzināt, kamēr zeme sasalusi. Tad mežā pat sniegs vēl redzams un dzīvība vēl nav modusies. Ārijas kundze pārdzīvo par putniem un mazajiem dzīvnieciņiem, kuri tiek nāvīgi sagriezti, pļaujot garo zāli tikai tādēļ, ka tā jānopļauj.

Toties Vilim Petrovicam kūlas dedzināšanā sava pieredze un metode. Kāpēc viņš dedzina? Ja izaugušo atālu pavasarī nenosvilina, tad vasarā sienu grūti nopļaut un barībai sliktāka kvalitāte, paskaidro pieredzējušais zemnieks. Galvenais, kūlu nedrīkst dedzināt spēcīgā vējā un uzreiz lielā platībā, to nedrīkst darīt gados vecs un nespēcīgs cilvēks. V. Petrovics parasti rīkojies tā: ar lodlampu iededzinājis pļavā apmēram 200 kvadrātmetru lielu četrstūri, “robeža” gandrīz metru platumā, kur vienā malā uguni ar kuplu eglīti uzreiz nodzēsis. Četrstūra iekšpuse deg, bet liesmas pāri robežai netiek. Kamēr viens laukums liesmo, iezīmē nākamo un tā – kamēr pļava no vecās zāles brīva. Vilis to darījis februārī, martā, kad sniegs nokusis, bet zeme vēl mitra. Tad nodegot kūlas virsējā kārta, bet dedzināt aprīlī, maijā – tas jau ir noziegums, teic pensionārs 
V. Petrovics no Dundagas.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+