Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
9. jūlijs, 2013
Drukāt

Gandarījums par paveikto. Saruna ar Tālavu Jundzi

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Saruna ar Jaunpiebalgas Sv. Toma baznīcas atbalsta fonda priekšsēdētāju Tālavu Jundzi.

 

– Šovasar 12. jūlijā visas pasaules piebaldzēni, viņu draugi un labvēļi tiek aicināti uz kopā sanākšanu, atzīmējot Jaunpiebalgas Sv. Toma baznīcas restaurācijas darbu pabeigšanu un dievnama 140 gadu jubileju. Ko jūs gribētu izcelt kā īpašu šīs baznīcas vērtību?

– No 1801. līdz 1804. gadam celtā baznīca pilnībā pārbūvēta un paplašināta laikā no 1871. līdz 1873. gadam (interesanta sakritība ar pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku norises gadu! – V. K.) pēc arhitekta Matiasa fon Holsta (1839 – 1905) projekta. Baznīca lepojas ar slavenas vācu firmas “G. J. Šteinmeijers” 1914. gadā būvētajām augstākās kvalitātes ērģelēm, ozolkokā grieztu altāri un kanceli, lielajām lustrām, Rīgā pazīstamu galdnieku gatavotām mēbelēm. Arhitekts Matiass fon Holsts dzimis Vīlandē mācītāja ģimenē, arhitekta izglītību ieguvis Vīnē, Austrijā, arī Vācijā. Savā mūžā projektējis četras baznīcas Igaunijā, tad pārcēlies uz Rīgu. Pie Latvijas Valsts universitātes un Valdemāra ielā joprojām stāv viņa projektētās ēkas. Sv. Toma baznīca ir vienīgais viņa projektētais dievnams Latvijā. 19. gadsimta beigās, būdams mazs zēns, ērģeles šeit spēlējis nākamais slavenais komponists Emīls Dārziņš.

– Kuri cilvēki, jūsuprāt, pelnījuši īpašu paldies par ieguldīto darbu dievnama re­staurācijā?

– Visus šos gadus lielu vezumu vilkusi grāmatas “Sv. Toma baznīca un tās mācītāji” redaktore, sastādītāja, skolotāja Vēsma Johansone. Viņas veikuma priekšā cepuri nost. Piecus gadus vācām naudu izdevumam, kuru laida klajā 2008. gadā. Un noteikti minams arhitekts no Rīgas Māris Kārkliņš, kurš arī ieguldījis ārkārtīgi lielu darbu.

Kad pirms grāmatas atvēršanas datoristam nācās izdevuma bildi ar baznīcas sienām “piekrāsot un uzfrišināt”, ieminējos – varbūt tās nolupušās sienas derētu atsvaidzināt?

– Lai arī dzīvē izskatās kā grāmatā?

– Tieši tā. Bija mazliet kauns par neatbilstību starp skaisto, krāšņo izdevumu un dzīves realitāti. Tiesa, tādiem naiviem cilvēkiem kā es tikai vēlāk atklājās patiesība, ka krāsošana būs tikai viens neliels beigu darbu posmiņš. Bija jāsausina pamati, jālabo jumts, alpīnisti tajā nomainīja 12 vara plāksnes…

– Zināms, ka restaurācijas ģenerālsponsors ir Pētera Avena fonds. Daļā sabiedrības šī miljardiera vārds saistās ar Raimondam Paulam uzdāvināto balto flīģeli. Kā izdevās piesaistīt cienījamo sponsoru no Maskavas?

– Pēc visa pasākuma man arī par miljardieriem ir ataususi lielāka skaidrība.

Kādreiz cilvēki nāk arī pie mūsu fonda, arīdzan no Jaunpiebalgas ar lūgumu ziedot. Labi, esam gatavi to darīt, taču gribētu zināt, tieši kam konkrēti ziedojums tiks izlietots. Ziņas tiek apsolītas, bet pēc tam pasākuma iecerētāji pazūd. Ne vēsts, ne miņas. Es neteiktu, ka kāds kaut ko iebāž kabatā, bet ir runa par neorganizētību.

Vēl pirms šī pasākuma pats personīgi ieskaitīju zināmu summu baznīcai, un tikai pēc gada, pēc ilgiem meklējumiem uzzināju par naudas izlietojumu – tā joprojām gulēja kontā.

Fondu Sv. Toma baznīcas restaurācijas atbalstam izveidojām 2009. gada aprīlī. Avens atbrauca augustā. Ne viņš zināja par mūsu fondu, ne es par viņa viesošanos Jaunpiebalgā. Miljardieris bija apskatījies dievnamu, baznīcas grāmatā laimīgā kārtā atradis savus radu rakstus un tikpat laimīgs aizbraucis prom. Vēlāk uzzinājām, ka Latvijā ir nodibināts Avena fonds, tā varējām nodibināt sakarus. Drīz Avens mums ziedoja pirmos 
50 000 latu un kļuva par ģenerālsponsoru. Viņš ir ziedojis vislielāko summu – kopā apmēram 150 tūkstošus, mēs esam pielikuši klāt nepilnus simt tūkstošus. Gribu teikt paldies arī Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai par sešiem tūkstošiem latu. Cepuri nost Rīgas laku un krāsu rūpnīcas priekšā, kas iedeva krāsu grīdai un jumtam par vairākiem tūkstošiem latu. Brīnišķīgs materiāls, kas Zviedrijā, starp citu, maksā piecas reizes dārgāk.

– Ar šo baznīcu jūs vieno arī ļoti personiskas saites.

– Jā, mans tēvs mācītājs Edgars Jundzis šajā baznīcā kalpoja no 1955. gada līdz savai aiziešanai mūžībā 1986. gadā. Pēc tam kad viņš bija atgriezies no izsūtījuma Vorkutā, kur nokļuva 1951. gadā pēc kāda Doma baznīcā teikta tiem laikiem pretvalstiska sprediķa, Rīgā nedeva darbu, bet Jaunpiebalgā draudze tukša, tur lieli, dziļi lauki…

Atminos savus pusauga gadus – baznīcā nebija elektrības, un viens no maniem puikas pienākumiem bija mīt plēšas. Tas darbiņš reizēm bija uzticēts arī manam brālim. Kad izsludinājām akciju ar lūgumu ziedot baznīcas logu restaurācijai, Viesturs Jundzis izlēma ziedot tieši tā loga atjaunošanai, pa kuru savulaik, minot plēšas, skumīgi skatījies laukā. Logu atjaunošana bija viena no veiksmīgākajām akcijām.

2010. gadā atbraukušie Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas pārstāvji, ieraudzījuši pēc neatkarības atjaunošanas dievnamā saliktos plastmasas logus, noteica – šausmīgi, bet jums jau naudas nebūs, lai šis darbiņš paliek nākamajām paaudzēm. Skepse saniknoja un uzkurināja asinis.

Abi ar arhitektu Māri Kārkliņu apzvanījām vairākas firmas. Par viena loga restaurāciju prasīja 1200 – 1600 latus. Bet baznīcā tādu ir 43. Tad Māris Kārkliņš ierosināja izsludināt konkursu par visu logu restaurāciju. Cena nokritās līdz nepilniem 800 latiem par vienu logu. Konkursā uzvarēja Raita Jēkabsona vadītā Siguldas firma “Kāpieni 96”.

Tagad man ir liela, smaga padarīta darba gandarījums. Taču pāris lietas atstājušas arī mieles. Mēs aicinājām visus Piebalgā dzīvojošos – un viņu ir apmēram 3000 cilvēku – ziedot kaut vienu latu, tā parādot klātbūtni savā novadā un ieinteresētību baznīcas atjaunošanā. Diemžēl ar vienu latu atsaucās labi ja daži desmiti. Par to sāp sirds.

Otrkārt, dīvaina man likās Valsts kultūrkapitāla fonda attieksme – šogad divas reizes lūdzām naudu baznīcas restaurācijas pabeigšanai. Abas reizes tikām noraidīti. Sirds vairāk sāp ne par nesaņemtajiem pāris tūkstošiem latu, bet VKKF attieksmi.

– Dievnama restaurācijas svētkiem par godu esat radījuši ļoti skaistu māksliniecisko programmu.

– Tās izveides princips bija ļoti vienkāršs – neviens no uzaicinātajiem koriem un mūziķiem nav nejaušs. Kamerkoris “Muklājs”, vīru koris “Tēvzeme”, sieviešu koris “Sapnis”, LU absolventu koris “Jubilate”, arī Nacionālo bruņoto spēku orķestris muzicējuši baznīcas atjaunošanas posmā, bijuši vairākas reizes pie mums. Interesanti, ka dziļajos padomju laikos Sv. Toma baznīcā viesojās arī Vīlandes Sv. Pāvula baznīcas jauktais koris, kurš ieradīsies arī 12. jūlijā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+