Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
2. decembris, 2014
Drukāt

Ģintermuižas doktorāts: kad laiks aprimst skrējienā (1)

Foto no Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja krājumaFoto no Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja krājuma

Jelgavas Ģintermuižas doktorāts 20. gs. sākumā.

“Kultūrzīmes” turpina publikāciju sēriju, kurā vēstām par kultūrvēstures un kultūras mantojuma objektiem, kas vai nu dzimuši 1914. gadā, vai arī ir tieši saistīti ar šo pavērsiena gadu pasaules vēsturē. Šoreiz – stāsts par Ģintermuižas doktorātu senajā Jelgavā.

Līdz šim Latvijas pilsētās esmu atradusi tikai astoņpadsmit simt gadu vecas ēkas, kuras nav skāruši abi pasaules kari un kuras ir saglabājušās līdz mūsdienām. Droši vien to ir bijis vairāk. 1914. gada sākumā nebija iemesla zaudēt ticību, ka mierlaika dzīve turpināsies mūžīgi. Pirmā pasaules kara ugunsgrēkus Jelgavā izdevās nodzēst. Pēc Otrā pasaules kara neskarti palika tikai daži kvartāli. Viens no tiem ir Ģintermuiža.

Ejot līdz pašam galam pa Filozofu ielu, atdzimst gabaliņš senās Jelgavas. Slimnīcas mūri un tiem piegulošās ēkas pēdējo simt gadu gaitā nav daudz mainījušās – ne no tiem laikiem, kad iela bija nosaukta Leona Paegles vārdā, ne no tiem, kad tas bija Filozofu ceļš. 1752. gadā Rīgas ārsts Nikolauss Himzels savās ceļojuma piezīmēs raksta par Holandi: “Nabagu atbalstīšanai Holandē un jo īpaši Amsterdamā tiek daudz darīts, un bagāti iedzīvotāji šajā pilsētā liek apkopt nabagus uz sava rēķina. Tiek domāts, lai arī privātpersonas varētu rūpēties par daudziem nabagiem un savu vārdu iemūžināt uz visilgāko laiku.” Droši vien iedvesmojoties no līdzīgiem humāniem piemēriem, 1887. gadā Jelgavas Ģintera muižas telpās mācītājs Ludvigs Katerfelds Kurzemes mācītāju sinodes pakļautībā dibināja iestādi “Plānprātīgiem, epileptiķiem un dumiem”. Darbības pamatprincips bija rūpes un aizgādniecība par cilvēkiem, kuri ir dzīves nespējīgi vai tajā apmaldījušies. Sākuma periodā pacientus gan vairāk pieskatīja nekā ārstēja, jo pirmais pastāvīgais ārsts tika pieņemts darbā tikai 1913. gadā. 1915. gadā patversmes pakļautībā atradās jau 22 ēkas ar 280 gultasvietām. Iestādi uzturēja Kurzemes bruņniecība, kā arī vairāku draudžu pastāvīgi ziedojumi. Kopējo kasi papildināja, arī pārdodot kvasu un izīrējot laivas Jēkaba kanālā. Lielākā daļa aprūpējamo Ģintermuižā uzturējās bez maksas, taču bija arī maksas pakalpojumi – 60 rubļi pirmajā klasē, 50 rubļi otrajā klasē. Salīdzinājumam – skolotāja alga toreiz bija 280 rubļi gadā.

Līdzās slimnīcai esošais doktorāts ir celts 1914. gadā, un tajā bija paredzētas gan slimnieku pieņemšanas telpas, gan slimnīcas vadītāja dzīvoklis. Ēka atrodas slimnīcas dārza stūrī, un vēl jo­projām ir viegli iedomāties toreizējo ārstu un pacientu gaitas. Slimnīca ar tās dārzu ir noslēgta vide, savukārt mājas ielas puse ir pavērta pasaulei. Liekas, ka ēka vēl joprojām gaida savus apmeklētājus – laiks te ir apstājies. Doktorāts pastāvēja līdz pirmajai padomju okupācijai, kad 1940. gadā ēkā atklāja bērnudārzu slimnīcas darbinieku bērniem. Pēc Otrā pasaules kara celtā doktorāta ēka kļuva par komunālo mājvietu astoņām ģimenēm. Kopš 1976. gada doktorāta telpās ir atvērts Ģintermuižas garīgās veselības aprūpes vēstures muzejs, viens no nedaudzajiem šīs jomas muzejiem pasaulē, un pacientu gleznošanas studija “Iztēle”. Muzejā izstādīti ne tikai psihiatriskās slimnīcas vēstures materiāli, bet arī ārstniecības gaitā tapušie pacientu zīmējumi, paštaisīti durvju rokturi, tējas vārāmās ierīces, pīpes.

Latvijas pirmajā neatkarības laikā (1920 – 1940) slimnīca piedzīvoja strauju zinātnisku uzplaukumu, tika ieviestas Eiropas jaunākās terapijas metodes. Par svarīgu uzskatīja humānu attieksmi pret slimniekiem, piemēram, par rupju vārdu lietošanu draudēja atlaišana no darba. Slimību ārstēšanā izmantoja arī darba terapiju – strādāšanu slimnīcas palīgsaimniecībā, parka kopšanu, darbus drēbnieku, galdnieku, kalēju, kurpnieku, krāsotāju, grozu pinēju un atslēdznieku darbnīcās. 1937. gadā slimnīcā ār­stējās 596 pacienti.

1941. gadā, vācu okupācijas laikā, Ģintermuiža kā progresīva, aktīvi strādājoša slimnīca beidza pastāvēt. Neilgi pēc ebreju ārstu iznīcināšanas tika nošauti arī 443 dažādu tautību slimnieki. Slimniekus aizstāvot, bojā gāja arī to ārsts. Hitlera ideoloģija psihiskos pacientus par cilvēkiem neuzskatīja.

Pēc kara gandrīz visas Ģintermuižas ēkas bija kļuvušas dzīvošanai nederīgas, un slimnieki dzīvoja bijušajos zirgu staļļos, daļai guļot uz salmu maisiem, kas bija novietoti uz grīdas, bet bērni gulēja pa diviem vienā gultā. Taču pamazām slimnīca spēja atgūt savu agrāko spēku garīgo slimību ārstēšanā. Varu tikai iedomāties, kādu drosmi no ārstiem prasīja padomju okupācijas līkloči. Toreiz pacientus šķiroja ne tikai pēc to veselības rādītājiem, bet arī pēc politiskās pārliecības. Latvijas otrajā lielākajā psihoneiroloģiskajā slimnīcā sabiedrības modelis vienmēr ir bijis redzams asāk nekā citur. Mūsdienās Ģintermuiža ir viens no nozīmīgiem un labi uzturētiem Eiropas garīgās veselības un sociālās rehabilitācijas centriem.

Par palīdzību raksta tapšanā izsaku pateicību Ģintermuižas muzeja vadītājai Anastasijai Meijerei un Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja galvenajam krājuma glabātājam Aldim Barševskim.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Liels paddies par informāciju !

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+