Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
13. janvāris, 2015
Drukāt

Grafikas kamera. 20 gadi ceļa kā viens lēciens

Publicitātes (Lāsmas Pujātes) fotoPublicitātes (Lāsmas Pujātes) foto

Darbi no biedrības "Grafikas kamera" 20 gadu jubilejas izstādes "Lēciens". No kreisās: Imants Krepics, "Rotācija. II.", litogrāfija, 1999, un Anita Ņikuļceva, "Rotācija", augstspiedums, 2015.

Galerijā “Bastejs” līdz 7. februārim apskatāma biedrības “Grafikas kamera”  20 gadu jubilejas izstāde “Lēciens”.

Jaunā gada sākumā, atskatoties uz piedzīvoto un pieredzēto, mēs mēģinām kaut kādā veidā notikušo novērtēt, visticamāk, ne tikai lai ieliktu sev abstraktu atzīmi, bet galvenokārt tāpēc, lai būtu ar ko salīdzināt iecerēto panākumu un nākamo nenovēršamo neveiksmju pakāpi. Vienīgais, kas bojā mūsu gandarījumu no aizraujošā procesa salīdzināt to, kas vairs neeksistē, ar to, kas vēl nav noticis, ir mūsu atmiņas ierobežotā kapacitāte. Tāpēc esmu pārliecināts, ka gandrīz neviens izstāžu apmeklētājs šobrīd vairs neatceras pirms gada Rīgas Mākslas telpā notikušo izstādi “Grafika-s”, kas bija veltīta Latvijas laikmetīgajai grafikai. Šī grandiozā izstāde tapa, aktīvi piedaloties biedrībai “Grafikas kamera”, kura šogad atzīmē divdesmit gadu jubileju ar izstādi “Lēciens”. Un mums atkal ir ko salīdzināt.

Biedrība “Grafikas kamera” tika dibināta 1994. gadā ar mērķi saglabāt grafikas darbnīcas, kas pēc LPSR Mākslinieku savienības reorganizācijas bija palikušas faktiski bez saimnieka, kā arī lai turpinātu kopt un vairot grafikas darbu kolekciju, kas uzkrāta jau no 1961. gada un nonāca viņu pārraudzībā. Latvijas apstākļos šī biedrība, neapšaubāmi, ir pietiekami unikāls piemērs tam, ka mākslinieku apvienība pati aktīvi organizē un piedalās izstādēs Latvijā un ārzemēs, atbalsta citus, tajā skaitā jaunus māksliniekus, kas vēlas strādāt grafikas tehnikās. Vienlaikus šīs biedrības mākslinieki turpina kopt Latvijas grafikas spēcīgās tradīcijas gan savā radošajā praksē, gan popularizējot grafikas mākslu plašajā sabiedrībā. Cieņa pret tradīcijām un nākotnē vērstas domas ļāva “Grafikas kamerai” ne tikai sasniegt kādreiz izvirzītos mērķus saglabāt saņemto “mantojumu”, bet arī radīt priekšstatu par grafikas nozari kā laikmetīgu mākslas dzīves parādību.

Atšķirībā no grandiozās izstādes “Grafika-s”, kas notika, atzīmējot simtgadi Rīgā notikušajai pirmajai latviešu mākslinieku grafisko darbu izstādei, “Grafikas kamera” savu divdesmito dzimšanas dienu atzīmē pieticīgāk, izveidojot ekspozīciju mākslas galerijas “Bastejs”­ telpā. Izstāde “Lēciens” ir īsta kamerizstāde, kur darbu skaits un izmērs nemazina iegūto gandarījumu, bet ļauj izjust prieku no iespējas būt klāt ļoti klusam, noslēgtam un gandrīz intīmam pasākumam. Izstādes ideja ir ļoti skaidra un atvasināta no biedrības programmas pamatnostādnes, proti, veidot un uzturēt tiltu starp pagātnes tradīcijām un nākotnes attīstību. Tāpēc tā sastāv no divām daļām, kas visciešākajā veidā savstarpēji sasaistītas. Puse darbu ir izlase no biedrības grafikas kolekcijas, kuras autori lielākoties ierindojami vecmeistaros, bet otra puse – jaunākas paaudzes mākslinieku darbi, kas tapuši, pavisam nesen iedvesmojoties no šiem autoriem. Līdz ar to katram kolekcijas darbam ir savs jaunradītais pāris. Tāpēc, skatot grafikas līdzās, var novērtēt ne tikai dažādu tehniku smalkās īpatnības vai darbu lielo tematisko brīvību, ko 70. un 80. gados grafiķi baudīja daudz vairāk nekā, piemēram, kolēģi no stājglezniecības ceha, bet var arī iedziļināties mākslas darbu vizuālajā dialogā.

Bet kāpēc jātaisa pāru izstādes? Vai vienmēr jāmeklē līdzības un paralēles, lai skaidrāk ieraudzītu atšķirības? Arī uz šiem jautājumiem izstāde provocē meklēt atbildes, jo, kā man šķiet, viens no tās galvenajiem uzdevumiem ir savienot vai konfrontēt divas realitātes un uzdot jautājumus par dažādu mākslinieku paaudžu savstarpējām ietekmēm un attiecībām. Tas ir dialogs vai varbūt konflikts? Varbūt tā ir cīņa ar mūžīgu “tēvu un bērnu” problēmu vai tomēr daudzveidīgas attiecības un reālas savstarpējas saites, kas pastāv daudzslāņainajā un daudzdimensiju dzīves telpā. Uz šīm un citām pārdomām skatītāju neizbēgami provocē padsmit grafiku pāri, kuri ietver gandrīz pusgadsimtu Latvijas grafikas vēstures.

Bet kāpēc izstādes nosaukums tomēr ir “Lēciens”? Izstādes kuratore un biedrības vadītāja Ieva Nagliņa skaidro, ka tas ir pārlēciens laikā, kur darbam no pagātnes tiek izveidota jauna interpretācija cita mākslinieka skatījumā tagadnē. Protams, lēciens ir skaista metafora. Lēciens – tas ir gandrīz kā lidojums, vismaz sava sākotnējā fāzē, kad uz mirkli šķiet, ka brīvība ir iespējama. Diemžēl šī sākotnējā eiforija lēciena gadījumā bieži beidzas ar kritienu. Tāpēc man šī izstāde nemaz neatgādināja kaut ko spontāni vērienīgu ar dramatisku finālu. Drīzāk tā atgādina svinīgu un nesteidzīgu gājienu, kura laikā var vērot grafikas pārtapšanas procesu. Un šķiet, ka mākslinieki, kas iet šo bezgalīgu metamorfožu ceļu, skaidri zina, ka tas būs grūts, bet citu nākotni viņi negrib. Viņi izlēmuši šo ceļu iet, un ar to gribētos “Grafikas kameras” biedrus apsveikt šajā jubilejā. Bet, mērojot neskaitāmus soļus līdz horizontam, rodas laiks, kad var padomāt, piemēram, par lēcienu.

Pievienot komentāru

Pazīstamajai dziedātājai Marinai Rebekai pasniegs Triju Zvaigžņu ordeniOtrdien, 6. decembrī plkst. 13 izcilajai latviešu operdziedātājai Marinai Rebekai pasniegs Latvijas valsts augstāko apbalvojumu – Triju zvaigžņu ordeni, savukārt jau janvārī mūsu titulēto dziedātāju redzēsim komponista Gaetāno Doniceti operas "Marija Stjuarte" koncertuzvedumā.
Draugiem Facebook Twitter Google+