Grāmatā iznāk arheologa Mugurēviča dzīves hronika 0
Šovasar iznākusī vēsturnieka, arheologa un Latvijas ZA akadēmiķa Ēvalda Mugurēviča grāmata “Mana dzīve – no ganuzēna līdz akadēmiķim” ir visai neparasts darbs, jo ir autora paša sastādīta savas dzīves hronika – brīžiem varbūt pārlieku detalizēta, taču arī tam ir savs skaidrojums.
Latvijas Vēstures institūta apgādā iznākušais sējums, no vienas puses, iederas memuārliteratūras rindā, taču, no otras, tam vairāk piestāv hronikas vai annāļu vārds. Nākamais akadēmiķis jau universitātes studenta gados sācis atsevišķi vākt un pa gadiem mapēs grupēt vēstules, savus rakstus, foto- grāfijas un tamlīdzīgus dokumentus. Ikdienas darbi atzīmēti piezīmju grāmatiņās. Tā nu, mūža nogalei tuvojoties, kopā sanācis pāri par 60 mapju. Kā atzīmē pats Ēvalds Mugurēvičs, 2008. gadā radusies doma, izmantojot mūža laikā savākto arhīvu, visu dzīves gājumu apkopot un izlikt uz papīra. Darbs sākts 2009. gada pavasarī un noslēdzies 2012. gada janvārī. Sanākusi gandrīz 600 lappušu grāmata ar teju 300 fotoattēliem. Kā kārtīgam akadēmiķa darbam pieklājas, ar personu un vietvārdu rādītāju. Ne visur minēti datumi, jo gadā pieredzētais atstāstīts saistītā tekstā.
Tās ir vēsturnieka liecības par savu darbu, laikabiedriem un radiniekiem – bērnība, studijas Latvijas Valsts universitātē, darbs LZA Vēstures institūtā, arheologa gaitas. Ja 50. – 90. gados esat bijis akadēmiskajā vēsturnieku, īpaši arheologu, apritē, tad ļoti iespējams, ka šajā grāmatā atradīsiet arī savu uzvārdu.
Darbā praktiski nav tiešo runu, jo grāmata tomēr balstīta pierakstos, tādēļ teksts brīžiem var šķist pasauss.
Ē. Mugurēvičs dzimis Barkavas apkaimes jaunsaimnieka ģimenē 1931. gada 6. aprīlī tūlīt pēc pusnakts. “Pirmās atmiņas saistās ar 1934. gadu, kad man bija trīs gadi,” īsumā iepazīstinājis ar dzimtas ģenealoģiju un priekšvēsturi, savu stāstu sāk autors. Ganu gaitās ejot un grāmatas lasot, “radās noturīga vēlme mācīties un kļūt par atzītu personību, kādi bija grāmatās tēlotie varoņi”. Autoram nav gājuši secen ne dramatiskie un traģiskie kara, ne pēckara notikumi Latvijas laukos, nedz arī padomju vēsturnieka dzīves specifika, kaut ievērojamais Latvijas senvēstures pētnieks, pēc daudzajiem ārzemju braucieniem spriežot, Latvijas PSR laikus kopumā pavadījis diezgan prominentā stāvoklī. Hronika noslēdzas, 2011. gadu ieskaitot.
Mulsina, tas, ka “Mana dzīve – no ganuzēna līdz akadēmiķim” stāstījumā, īpaši tuvāk mūsdienām, ir daudz sīku sadzīvisku vai ar personīgo saimniekošanu saistītu detaļu. Kas kur pirkts, cik maksājis, “iegādājos jaunu pulksteni…” un tamlīdzīgi. Taču Ēvalds Mugurēvičs tādai reakcijai jau ir gatavs.
Proti, autors kā seno hroniku pētnieks it labi zina, cik mūsdienās augstā vērtē ir sadzīves sīkumu atainojums senajos tekstos un cik grūti orientēties tā laika dzīvē, ja šie sadzīves sīkumi paliek nezināmi. Tad nu grāmata arī veidota ar aprēķinu: kas šā brīža lasītājam varētu šķist pārspīlēti skrupulozi un neinteresanti, tas nākotnē, kas zina, būs pavisam citā vērtē. Mugurēviča kunga dzīves hronika ir veidota tā, lai nākotnē katrs no tās varētu “izmakšķerēt” tieši sev noderīgos faktus un laikmeta kontekstu.
