Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
17. novembris, 2015
Drukāt

Grosbaha padarītie darbi

Publicitātes (Sanda Priedes) fotoPublicitātes (Sanda Priedes) foto

Skats no Māra Grosbaha izstādes "Nepadarītie darbi" Talsu muzejā.

Talsu novada muzejā līdz 27. novembrim apskatāma Māra Grosbaha izstāde “Nepadarītie darbi”.

Katrs mākslinieks vairāk vai mazāk zina, ka atsevišķs lielums, pat samezglojums, kaut kas tāds mūžam piebriedis, gandrīz vai pašam mākslas objektam līdzīgs, ir iecerēto ideju un sapņu kopums, kas krājas un krājas, tiek nemanot iekalts atmiņā, ilgi apdomāts vai pierakstīts – kāds nu katram ir tas rituāls.

Māris Grosbahs kā taisnodamies apraksta to, ko ar mums dara laiks: “… tas rit, joņo, auļo, dažreiz arī peld un paskrien garām. Nepateikts vai neuzrakstīts vārds, neizpildīti mājas darbi, neizveidots bērnu rotaļu laukums, neizdota grāmata, nepabeigts remonts, neuzraktas dobes, uzmilzuši solījumi pašam sev… Kad sakrājušies nepadarīti darbi, tad ir neiespējami domāt par tālo nākotni, un domas par tiem bojā miegu un gremošanas traktu…” Un tad jau, ja esi uztaisījis izstādi, samezglojums varbūt kļūst mazliet vaļīgāks. Turklāt ar tīši riebīgu nosaukumu – “Nepadarītie darbi”. Esi atzinies. Taču viss jau atkal sākas no gala: kaut ko jau paguvu, kaut ko tomēr nepaguvu; un atkal jāsāk jauns saraksts…

Šāds mūžam sasprindzis stāvoklis vislabāk zināms māksliniekiem, kuri paši ir arī mākslas procesu virzītāji un kuratori. Ideju ģenerēšana (no sevis paša un citiem), projektu rakstīšana, tāmes un aprēķini, pārskati un galu savilkšana, sapņi un realitāte, saskaņošana ar institūcijām un cerība uz to atbalstu, publikas izglītošana, bieži vien arī vispārēja nesapratne, ņirgas, reāla izdarītā nopostīšana – tas viss neizbēgami ņem un ņem tavu personīgo laiku un enerģiju, nedodot iespēju savākties un īstenot savas idejas. Tas viss ir labi zināms Mārim Grosbaham.

“Es ir no Roj’,” šķiet, tā viņš iepazīstināja ar sevi, kad pirmo reizi tikāmies Talsu muzejā. Tāmnieku dialektu viņš noteikti nav aizmirsis gan pēc studijām un strādāšanas Amerikā, gan pēc mākslas pasniedzēja darba dažādās valstīs (ASV, Šveicē, Lietuvā). Kļuvis par keramiķi, mācoties Liepājas lietišķajos un Latvijas Mākslas akadēmijā, par telpiskās mākslas maģistru viņš kļuva Kalifornijas universitātē Sanhosē. Bijis scenogrāfs Jaunā Rīgas teātra izrādēm (“Ūdens atmiņa”, “Maigums”), dažādu starptautisku mākslas darbnīcu, simpoziju un rezidenču vadītājs un dalībnieks, dažādu stipendiju un balvu saņēmējs. Kopš 2011. gada Māris kopā ar ģimeni – sievu, lietuviešu keramiķi Ievu Bertašūti un diviem bērniem – iekārtojies savā dzimtajā Rojā, blakus brāļa mājai. Līdz jūrai daži simti metru, apkārt priedes, dārzi, avots, veikals, kapi, baznīca. Katru vasaru Rojas dome izved ārā uz pludmali Zilo cerību sivēnu, Māra poliestera skulptūru, kas gribēts vai negribēts nu jau kļuvis par tagad tik atpūtnieciskās Rojas vasaras simbolu.

Vasaras ir skaistas, bet smagas. Līdz tam darīts un bīdīts, lai Rojā katru vasaru sabrauktu mākslinieki no visas pasaules, kuri strādātu Māra ceplī, veidotu ciematvides objektus, tusētu, sauļotos un peldētos – starptautiskā mākslas laboratorija “Rojalaku” darbojās no 1997. līdz 2006. gadam. 2011. gadā sākās “Rojal” laiks, kā zināms, tagad tas kļuvis par kino, mākslas un kultūras festivālu. Kaut arī šis notikums reducējies apmēram līdz trim četrām dienām kādas jūlija nedēļas nogalē, taču katrs sapratīs, ko nozīmē aizdzīvot līdz šai nedēļas nogalei…

Māra daļa ir apmēram nedēļu ilgs plenērs ap cepli, mākslinieku prezentācijas vietējai publikai, izstāžu iekārtošana. Ja vasara pēc tā visa vēl kādu laiku turpinās – tad labi, ir iespēja nedaudz atpūsties. Bet pavisam nemanot sāc jau domāt par nākamo gadu. Un tad sāk krāties nepadarīto darbu skaits, kurš prasās pēc svītras pāri visam – nu laimīgā kārtā Talsu muzeja Izstāžu zāle mākslinieku uz to ir mudinājusi. Šī zāle vairākus māksliniekus uzrunājusi radīt tieši šajā vietā – piemēram, Lauru Feldbergu (instalācijas “Ziema”, “Vasara”, “Ziemeļblāzma”, “Nostalģija”), Agri Dzilnu (“Personības identifikācija”).

Nepadarītie darbi – tas ir tukšums apkārt, jo Grosbaha izstādē ir maz objektu. Koncepcija veidojusies, domāšanas gaitā arvien konsekventāk atsakoties no vēlēšanās atrādīties… Tu ieej telpā, kurā kāpņu marga gandrīz vai stāvus ved it kā uz otro stāvu, tātad tas nu būtu izdarīts (pielikts), bet otra – iespējams, ne. Tevi uzrunā kāda pelēka akmens masas pusfigūra (tādas ir divas), uz vienkāršiem četrkāju postamentiem, kas asociatīvi sasaucas ar skulptūrām pie ēģiptiešu kapeņu formām. Izrādās, figūras galvā ir noņemams vāciņš un šajā traukā tad var iemest mazu papīriņu ar savu vēl nepadarīto darbu sarakstu.

Neatceros nevienu citu izstādi, kuras nosaukums likās tik trāpīgs procesam ceļā uz to. Pusfigūras ceplī bija cietušas, un pēdējā dienā Mārim sabruka objekts arī ar vēl nelietotu, jau sarūsējušu naglu kaudzi. Taču tas nemainīja izstādes koptēlu un mākslas transformējošo potenciālu… Pārdomas raisa divi akmens masas veidojumi – šķiet, pašas nepadarīto darbu problēmas pārvērtība pavisam reālā formā. Tās šķiet kā sirseņu ligzdas, kur nekad nebeigsies līdz bailēm draudoša ideju kustība, kam ir visas potences kļūt par kaut ko jēgpilnu nākotnē. Bet iespējams arī, ka tie ir pagrabā aizmirsti, pārauguši kartupeļi, kurus laikam neviens vairs nekur neiestādīs…

Taču ir arī padarīti darbi. Var noskatīties video materiālu par Māra Grosbaha kūrētajiem mākslas notikumiem Rojā pēdējos piecpa­dsmit gados. Tur ir tā vieta, kur palicis viņa laiks.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+