Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Sestdiena, 3. decembris, 2016
2. oktobris, 2012
Drukāt

Hermanis meklē Dievu


Foto - Gints MālderisFoto - Gints Mālderis

Kas īsti ir Kabala? Šis jautājums, iespējams, var rasties, izdzirdot Alvja Hermaņa jaunākā režijas darba “Kabalas noslēpumi” nosaukumu.

 

 

Šī ebreju garīgā mācība – misticisma un sarežģītu zīmju pilna kā jau viduslaikos aizsācies garīgs strāvojums – tiecas skaidrot saikni starp debesīm un zemi, starp netveramajām un tveramajām eksistences sastāvdaļām, tie ir Dieva izpratnes meklējumi, drosmīgi pieskaroties viņa noslēpumiem, nevis bijīgi raugoties pa gabalu kā primitīvos baznīcas rituālos. Ebreju reliģiskajā apziņā cilvēks nekad nav bijis nožēlojams knislis, kam dzīves pamatuzdevums ir lūgt piedošanu par pastrādātajām muļķībām un vēl mazliet palūgties arī avansā. Ebrejiem gan laicīgais, gan garīgais uzdevums vienlaikus ir dzīvot gudri un grezni Dievam par godu. Kabalas mācībā esot teikts, ka dievišķais un cilvēciskais ir cieši saistīts, “apakšējā” jeb cilvēku pasaule ir “augšējās” jeb Dieva pasaules spogulis, līdz ar to katrs cilvēks ir vesela Visuma modelis. Cilvēku iespaido universālas norises, taču īpašas zināšanas ļauj arī pašam cilvēkam tās ietekmēt. Šī ietekmēšana parasti notiek ar vārdu.

Izklausās pēc tālas un svešas teorijas, taču nav grūti pamanīt arī pavisam tuvas līdzības latviskajā dzīvesziņā un pasaules modelī, kas iekodēts mūsu tautasdziesmās. Senie latvieši dzīvoja mijiedarbībā ar dabas norisēm, kurās, tāpat kā citu tautu mitoloģijā, tiecās saskatīt neizskaidrojamo pasaules spēku dievišķo skaidrojumu. Latviešu mitoloģijā Dievs un viņa saime dzīvoja tādā pašā gadskārtu ritmā kā zemnieki, kas lejā, pakļaujoties dabas norisēm, ara, sēja, kopa lopus, dzēra kāzas un priecājās citos godos, saskaņodami savas gaitas ar debesu dievību ikdienu vai, patiesību sakot, otrādi – izprotot Dievu “pēc sava ģīmja un līdzības”.

 

Bet Dieva vaibsti katrā reliģiskajā pasaules modelī atkarīgi no klimata, kādā ļaudīm jāmitinās. Tuksnešainajos Tuvajos Austrumos, kur zemniekiem ar iznīcinošo saules svelmi jācīnās par katru asnu un ūdens lāsi, Dievs ir bargs, viņam ir daudzi smagi likumi un nežēlīgi spriedumi.

 

Pie mums, mērenajā klimatā, kur netrūkst ne mitruma, ne saules un zeme zied pati, Dievs drīzāk ir maigs impresionists, kam, šķiet, siltā pavasara rītā tīk pašam iziet lēnā pastaigā, lai uzzīmētu katram kokam vissīkāko jauno lapiņu. Droši vien tāpēc atšķiras arī mūsdienu attieksme pret reliģiskajiem tekstiem – ebreji turas pie savas Toras un Kabalas kā pie šiem saulei atkarotajiem asniem, kamēr latvieši tautasdziesmas drīzāk uzskata par pantiņiem, ko bērniem iekalt sākumskolas lasīšanas stundās.

Bet Dieva meklēšanas un izskaidrošanas dziņa visiem ļaudīm ir vienāda. Tāpēc gribu apgalvot, ka JRT izrāde “Kabalas noslēpumi” nav nekādi “ebreju stāsti”, kā varētu šķist, ieraugot iestudējuma eksotisko un zīmīgo kostīmu un grimu klāstu (māksliniece Monika Pormale) – kipas un peisakus, savādus apģērba gabalus un vēl dīvainākas galvassegas, bārdas un lakatus, vērojot meditatīvās lūgšanu kustības un klausoties nepazīstamus ivrita vārdus, kādos brīžiem tiek nosaukta kāda ikdienas tradīciju sastāvdaļa. “Kabalas noslēpumi” tik un tā ir stāsts par latviešiem, kas, ietērpts svešzemju drēbēs un skaņās, kļūst atsvešināts un daudz skaidrāks.

 

Netraucē apziņas atsaukšanās uz lokāliem jokiem un atpazīstamām situācijām – te viss šķiet nepazīstams un noslēpumaini aizraujošs. Un, tāpat kā seno latviešu mitoloģijā gadskārtu ritms balstās debesu kāzu norisē, kas saistīta ar pavasara atnākšanu, tāpat arī JRT jauniestudējuma caurviju motīvs ir mīlestības tēma.

 

Starp Dieva un mīlestības meklēšanu pasaules mākslā, literatūrā, teātrī un, visdrīzāk, arī ikdienas dzīvē ir liekama vienlīdzības zīme. Hasīdu – ortodoksālo jūdaistu – vidē šie jēdzieni savijas īpaši uzskatāmi. Piecu izrādē izmantoto Austrumeiropas ebreja, Nobela prēmijas laureāta Īzaka Baševisa-Zingera stāstu varoņiem, iepazīstot, baudot, zaudējot, viļoties un kopumā mācoties mīlestībā, izdodas pieskarties tām mistiskajām stīgām, kas saista dievišķo un ikdienišķo. Bet nāve, kas stāv turpat netālu no visiem šiem ļaudīm un kas ir vienīgā fiziskā pārejas iespēja starp reālo un pārdabisko pasauli, nemaz vairs nešķiet bīstama.

Šoreiz stāstu stāstīšana ieguvusi mazliet citādu veidolu nekā iepriekš. Alvis Hermanis atkāpies no estētikas, ko varētu dēvēt par “šķietamo reālismu”, tas ir – aktieru ievietošanu skatuves vidē, kas ar teātra mākslīgās telpas iespējām atdarina viņu tēlu dzīves vidi. “Kabalas noslēpumos” izrādes darbība notiek lidostas bagāžas zālē – uz lentes stāv koferi, kurus izmanto gan to ierastajā veidā, gan gluži negaidītās izpausmēs, bet fonā aiz loga uz ekrāna nolaižas un paceļas lidmašīnas, bet vēlāk tiek demonstrēti dokumentāli kadri no hasīdu reliģiskajiem rituāliem (Katrīnas Neiburgas videomāksla gan ir vizuālā noformējuma vājākais punkts, galvenokārt – tehniskā izpildījuma ziņā). Īzaka Baševisa-Zingera stāsti tiek stāstīti, brīžiem vēršoties zālē, brīžiem paralēli saspēlējoties ar partneriem, taču burtiski neatdarinot to, kas tiek runāts vārdos. Aktieru fiziskā eksistence atgādina kaut ko līdzīgu ebreju tradīciju iedvesmotas pantomīmas un laikmetīgās dejas sajaukumam, ņemot vērā to, ka laikmetīgā deja ne vienmēr atgādina izpausmes, ko ikdienā saucam par dejošanu. Aktieru izpildītais vārdu un kustību raksts iedveš savādu jutekliska misticisma noskaņu, kas, šķiet, stāv ļoti tuvu slavenajiem Kabalas noslēpumiem.

 

Viedo mācību smalkums

Ceturtdien Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvoja ebreju rakstnieka Īzaka Baševisa-Zingera “Kabalas noslēpumi” Alvja Hermaņa režijā. “Īpašā skatītāja krēslā” šoreiz aicināju kostīmu mākslinieci Ievu Kundziņu.

I. Kundziņa: ‒ Izrāde man nemitīgi raisīja domas par mūžību, dzīves jēgu, labiem un sliktiem darbiem, mūsu attiecībām ar tuvākajiem, draugiem. Apbrīnoju gan aktieru kustības, gan izvēlēto mūziku. Fantastiski, kā kopumā ar kustību un skaņu panākta vesela glezna, kas ataino garastāvokli, dusmas, humoru, intimitāti. Ārkārtīgi daudzslāņaina un bagāta izrāde.

‒ Aktieru ķermeņa un īpaši plaukstu darbība patiešām ir kā jauns atradums izrādes koptēlā. Alvis Hermanis arī citādā ziņā palicis uzticīgs sev: uzvedums veidots viņam raksturīgajā stāstu manierē ‒ šoreiz to ir pieci ‒ un bez koķetēšanas vai laipošanas. Nav divu domu ‒ tas ir stāsts par ebrejiem, viņu vidi, ticību…

‒ Kaut nacionalitāte patiesi atspoguļojas gan kostīmos, gan kustībā, es gan nedomāju, ka stāsti attiecas tikai uz ebrejiem, uzvedums mani rosināja domāt par vispārcilvēciskām vērtībām.

‒ Un tomēr ikvienam ir iespēja meklēt katra stāsta atslēgu un tajā paustās atziņas. Mani visvairāk uzrunāja pirmais stāsts un doma: ja otra dēļ riskēsi ar dzīvību, var gadīties, ka tev vairāk arī nav ko dot…

‒ Tagad man ir iemesls un vēlme daudz ko pastudēt, izrādi uztveru kā mēģinājumu ikvienam sevi stiprināt ar viedām gudrībām, kuru saknes meklējamas vecajās mācībās. No stāstiem tā vien elpo gan gudrība, gan nolemtība.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+