Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
26. februāris, 2013
Drukāt

Identitāte dizainā: mums pašiem un pasaulei 


Foto - Anda Krauze, Māris Grīnbergs un Kristiāns BērentsFoto - Anda Krauze, Māris Grīnbergs un Kristiāns Bērents

Šis ir divkārt zīmīgs gads latviešu dizainam: mūsu dizaina meistaram Ansim Cīrulim aprit 130 gadu, un Valsts kultūrkapitāla fondā atjaunota īpaša konkursu programmas sadaļa “Dizains un arhitektūra”, kurai atvēlēts gan mazāk nekā citām, tomēr gandrīz simts tūkstoši jeb, precīzāk, 92 595 lati.

 

Atsevišķi latviešu dizaineri ar talantu un uzcītību izcīnījuši vietu pasaules dizaina mesēs un konkursos. Tomēr – vai varam teikt, ka ir izveidojusies nacionālā dizaina skola ar savām īpatnībām, un ko mēs vispār šodien gaidām no dizaina?

 

Dizains kā vērtību sistēma

Tāpat kā daudzas citas pasaules parādības, ko mūsdienās uzskatām par pašsaprotamām, dizaina jēdziens radies nesen – 19. gadsimta nogalē pēc industriālās revolūcijas, kas līdz ar ražošanas attīstību paaugstināja konkurenci un lika pievērsties saražotā izskatam. Latvijas Dizaineru savienības priekšsēdētājs Andrejs Broks norāda, ka Latvijā patlaban ir ačgārna situācija: “Pie mums ražošana tika iznīcināta, un tagad, pirms kaut ko sākam ražot, ir jābūt labam, konkurētspējīgam dizaina produktam, tikai tad varam domāt par tā virzīšanu tirgū. Citādi nav vērts tērēt līdzekļus. Bet dizains nerodas tukšā vietā, ir jābūt iestrādēm, tradīcijām, ir nepieciešams kļūdu attīstības posms, lai līdz tam nonāktu. Dizains ir sfēra, kurā valstij patlaban būtu jāinvestē, un tas arī parādītu, kādos ražošanas līdzekļos ir vērts ieguldīt.”

Arī LMA asociētā profesore Barbara Ābele piekrīt, ka dizaina loma mainījusies, īpaši izteikti – pēdējos desmit gados: “Mainījies ir pats domāšanas veids un attieksme pret lietām, cilvēku, vidi. Patlaban dizaina uzdevums ir darīt labāku katra atsevišķa cilvēka dzīvi un sabiedrības dzīvi kopumā.”

Dizainā galvenais akcents pārvietojies no skaistuma uz ērtumu, no luksusa dažiem uz dzīves kvalitātes uzlabošanu visiem. Spilgts salīdzinājums – greznie Luija Tifānija darbnīcas darinājumi un tiem pretī – kreiļiem piemēroti priekšmeti, kuros forma pakļauta funkcijai. Vai arī: Salvadora DalĪ veidotais dīvāns aktrises Mejas Vestas lūpu formā un Alda Circeņa dizainētais ķeblītis “Bloom”, kas pērn saņēma prestižo “Red Dot award: product dizain 2012”. Abi ir skaisti, taču Dali dīvānā funkcija un materiāls pakļauts formai, bet “Bloom”, tieši pretēji, maksimāli izmanto saplākšņa īpašības. 
dizains1_Kristians_Berents_4

Varētu pat teikt, ka dizains kļuvis dabiskāks, jo ikviena dabas forma ir nevainojami skaista, tādēļ ka perfekti atbilst savai funkcijai. A. Broks piekrīt: “Dizains patiesi vairs nav attiecināms tikai uz luksusa precēm, tā nav tikai pievienota vērtība, bet gan inovācija ar mērķi sakārtot noteiktas lietas. Tādēļ mūsdienās par dizainu runājam kā par vērtību radīšanas, domāšanas procesu. Dizains ir inovācija arī pats par sevi. Dizains sakārto vidi, padara to pieejamu visām sociālajām grupām.”

Mākslinieks Ivars Mailītis, kurš vairākkārt veidojis nacionālos paviljonus pasaules izstādei “EXPO” un daudzkārt bijis Dziesmu un deju svētku mākslinieciskās koncepcijas veidotājs, radot tēlus pasaku filmai “Sprīdītis”, aizdomājies par dizaina universālo dabu: “Tobrīd izlasīju visas Eiropas tautu versijas par Sprīdīti un nonācu pie secinājuma, ka jāmeklē lietas, kas vēstures gaitā nav mainījušās. Saskaitīju duci – adata, lāpsta, slota, stabule… Mūsu Sprīdītis liek domāt par pamatvērtībām un laimes meklējumos pati Dabas māte parāda viņam ceļu uz atskārsmi, harmoniju, un kļūst skaidrs, kuras vērtības tāpat uztver ikviens visā pasaulē. Dabas motīvi svētku dizainā no Skolēnu dziesmu un deju svētkiem aizceļoja uz pasaules “EXPO” Šanhajā, sidraba birzs tēls – no Mežaparka jaunās estrādes projekta uz Šaoliņas mūku tempļa projektu Ķīnā.”

Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas vadītājs Ervins Pastors uzsver, ka mūsdienās dizains bieži risina sociālas problēmas, jo tās ir visapkārt. Viņš gan arī brīdina: “Sabiedrība nedrīkst dizaineru uzskatīt par sava veida Dievu, kurš atnāks, sakārtos vidi, iekārtos Dziesmu svētkus un visus citus sarīkojumus – mēs esam tikai sastāvdaļas lielā mehānismā, kur jāstrādā komandā.”

 

Nacionāls vai globāls?

Dizaina profesionāļu un teorētiķu viedokļi lielā mērā sakrīt, vērtējot dizaina uzdevumus mūsdienu pasaulē, taču jautājums par to, vai latviešiem iespējama un nepieciešama nacionāla dizaina skola, raisa neviennozīmīgu reakciju.

E. Pastors ir kategorisks: “Pasaules kontekstā nevienu mūsu identitāte neinteresē. Protams, daļēji tas atkarīgs no dizaina tendencēm – pirms pieciem gadiem, lai izjustu cilvēka konkrēto darbu, pasaule pievērsās mazajām valstīm, bija svarīgi, vai lieta nāk no Indijas, Āfrikas vai Baltijas.

Citādi – mēs visi tiecamies uz globalizāciju, un, ja gribam panākt labākus sasniegumus, mums jāspēj ieinteresēt lielāks tautu, valstu loks. Protams, iekšēji raugoties, piemēram, veikals “Riija” pārstāv vietējo identitāti, un tas ir mūsu pašapziņas jautājums. Tātad identitāte vajadzīga mums, pašiem latviešiem, nevis kā produkts, ko piedāvāt citām pasaules valstīm.” E. Pastors arī uzskata, ka esam pārāk mazi kā tauta, lai izveidotu patstāvīgu dizaina skolu, un no mārketinga viedokļa pareizākais būtu iekļauties skandināvu dizaina tradīcijā, kas turklāt ar savu līniju tīrību, krāsu paleti un askētismu ir mums tuva. “Mēs varam konkurēt vai ieinteresēt tikai ar to, kas citiem ir saprotams, ko viņi pazīst, kas ir šā brīža tehnoloģiskā virsotne, bet produktam jābūt pašsaprotamam un vienkāršam.”

A. Broks latviešu skolas izveidošanās iespējas nenoraida, norādot gan, ka tai nepieciešams lielāks dizaina profesionāļu apjoms, nekā patlaban mums pie-
ejams, bet šajā jomā strādājošo skaits ir atkarīgs arī no valsts izpratnes un ieinteresētības. Ja dizains paliek vien individuālu centienu līmenī, tajā pamatā izpaudīsies katra personīgā vērtību sistēma, bet, augot dizaineru skaitam, var iezīmēties noteiktas nacionālās skolas iezīmes, kā jau patlaban varam runāt par skandināvu dizainu. Vienlaikus viņš norāda, ka nacionālā komponente dizainera darbos ir neizbēgama. “Ja dizainu pamatā saprot kā vērtību, kritērijus, skaidrs, ka tie izriet no katras etniskās kultūras ētiskajiem un estētiskajiem pamatiem. Pat tas, kā tiek izvēlēts materiāls konkrēta produkta izstrādei, pamatojas vienlaikus ētiskos un estētiskos kritērijos, un, estētiskajiem un ētiskajiem risinājumiem pāraugot fiziskos tēlos, veidojas nacionāls produkts.” Viņš gan atgādina: kritēriji mainās un līdzi tiem arī dizains.
dizains7_MARIS_GRINBERGS_5

B. Ābele piekrīt, ka nacionālas skolas izveidošanai nepieciešami apzināti centieni un ieguldījumi valstiskā līmenī, jo latviešiem ir daudz ļoti labu dizaineru, bet bez kopīgas valstiskas izpratnes un stratēģijas vide veidojas sadrumstalota. Taču nacionālajai komponentei dizainā, viņasprāt, noteikti vērts pievērst uzmanību, jo pasaules mērogā tā reāli notiek. “Dizains šobrīd ir nopietns spēlētājs nacionālās komponentes stiprināšanā. Skandināvijas valstis tieši to dara jau vairāk nekā pusgadsimtu. Tāpat savas cilmes apzināšanās globālajā pasaulē kļuvusi aktuāla daudzām nācijām, un dizains tajā piedalās ne tikai ar savu zīmju sistēmu priekšmetiskajā pasaulē, bet ar veselām ekonomiskām un sociālām stratēģijām. Šobrīd ļoti mērķtiecīgi centieni ir holandiešiem, beļģiem, Apvienotajai Karalistei…”

I. Mailītis gan dizaina un identitātes attiecības skaidro no atšķirīga redzes leņķa: “Sāksim ar pieņēmumu, ka cilvēks ir pliks. Atkarībā no reģiona, klimatiskajiem ap-stākļiem viņš sāk sev kārtot apkārt lietas. Vispirms pārtiku un apģērbu, tad mājokli, tad izvēlas nākamo loku – plašāku dzīves sabiedrisko telpu, Ko tieši viņš izvēlas, atkarīgs no reģiona, ietekmē mantojums un nākotnes vīzija, skatoties ģeogrāfisko koordinātu sistēmā – ziemeļi, dienvidi, austrumi, rietumi. Tādējādi identitāte dizainā ierakstās neizbēgami. Ziemeļos vairāk izpaudīsies minimālisms, skaidras, tīras formas – iezīmes, ar kurām pazīstams somu, plašāk skatoties – skandināvu, arī japāņu dizains. Dienvidos būs cits skaistums – iztēlojieties Brazīlijas greznos karnevālus. Mēs esam pa vidu – tīrās līnijas sajaucas ar slāviskām ietekmēm. Bet izvairīties no savas identitātes, veidojot dizainu, varbūt pat nav iespējams, tā ir pārāk dziļi.”

 

Panākumi pasaulē

Ņemot vērā apstākļus, kādos latviešu dizaineri strādā, viņu individuālie panākumi faktiski ir labāki, nekā varētu gaidīt. Jau minētā “Red dot” balva, regulāri jauno dizaina studentu sasniegumi Stokholmas “Greenhouse” un Maskavas mesēs, “Mares&Rola” atkārtota dalība Parīzes modes nedēļā un trīs balvas, “Grand Prix” ieskaitot, “Hyeres” modes nedēļā pirms četriem gadiem. Varētu minēt arī Mārtiņa Saulespurēna dizainēto “Blue” mikrofonu panākumus vai Martas Zariņas-Ģelzes uzvaru “Swatch Art Rules Design” pērnā gada konkursā. Arī “Mammalampa”, “Northern lights” trauki, “Mammu” šalles, “Rijada” produkti un vēl citi varētu konkurēt un arī konkurē Eiropas kontekstā gan ar materiāltehnoloģisko, gan ētisko, gan estētisko risinājumu.

Ko mēs varam piedāvāt pasaulei, un ko pasaule šobrīd vispār meklē? Viena no atbildēm, kas turklāt paradoksālā kārtā izriet no mūsu ierobežotajām finansiālajām iespējām, varētu būt – ekoloģija un ilgtspēja. A. Broks: “Patlaban ļoti nozīmīgu lomu ieņem ekodizains kā dizaina domāšanas būtiska sastāvdaļa, un tas nozīmē, ka dizaineram jābūt zinošam par dažādiem materiāliem, par ražošanas procesā radīto piesārņojumu, viņam jāņem vērā iespēja gatavo produktu vēlāk pārstrādāt, tas, cik lielu “ekoloģisko pēdu” tā atstās dabā.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+