Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
5. augusts, 2014
Drukāt

Lielvārdes josta un flauta: lietas, kas iedvesmo Aiju Andrejevu (2)

Foto - Nils VilnisFoto - Nils Vilnis

Šogad aprit arī 10 gadi, kopš dziedātāja Aija Andrejeva ir uz lielās skatuves. Jūlija beigās Daugavas koncertzālē notika viņas koncerts, kas bija sava veida atskats uz mūziķes paveikto, bet šomēnes dziedātājas sniegumu varēs baudīt Rīgas svētkos koncertprogrammā “Tilts uz prieku”. “Nākotnes ideju ir daudz, galvenais ir strādāt pie tām un īstenot, un attīstīties!” teic Aija.

Pēc vidusskolas pabeigšanas 2004. gadā Aija kļuva par “Fabrikas” dalībnieci, kas bija sākumpunkts viņas profesionālajai karjerai. Aija jau no 18 gadu vecuma darbojas uz lielās skatuves un kopš tā laika ir izdevusi piecus albumus. Piedalījusies arī pāris izrādēs. Lielu skatītāju atzinību guvusi, Liepājas teātrī veidotajā muzikālajā uzvedumā “Pūt, vējiņi!” atveidojot Baibas lomu.

Lielvārdes josta


“Pirmkārt, esmu pati no Lielvārdes. Bet šo jostu man uzdāvināja vecmāmiņa Regīna kāzās. Tā tiešām bija pati labākā dāvana un lepojos, ka man tāda ir. Tautastērpa gan man vēl nav, bet ar laiku tas noteikti tiks uzšūts. Es ceru, ka šī josta kļūs par manas ģimenes relikviju.

Šī josta ir vecākās Lielvārdes audējas Genovefas Zaharānes roku darbs. Lielvārdes josta ar plaukstām ir jāizjūt visā tās garumā un jāatrod tieši sava zīme, sajūtot tās enerģiju. – Nu tad skaidrs, kāds uzdevums mani gaida!” atzīst Aija.

Smaržas “Jimmy Choo”


“Tās ir manas pagājušās vasaras smaržas, kuras iegādājos vai nu pirms kāzām, vai tūlīt pēc tām. Izteikti asociējas ar pagājušo vasaru un lielo notikumu manā dzīvē. Ļoti mīļas.”

Dženisas Džoplinas biogrāfija


“Dženisa Džoplina ir mana iedvesmotāja. Šogad es piepildīju savu sapni un aizbraucu uz maziņu Teksasas pilsētiņu Portartūru, kurā ir dzimusi Dženisa Džoplina. Mans mērķis bija apsēsties pie viņas mājas un nodziedāt dziesmu “Mercedes Benz”. Man tas arī izdevās. Ceļojumu turp sāku no Floridas dienvidiem, no zemākā, nulles punkta – Kīvestas, tad gar Meksikas līci līdz pat Portartūrai. Tie bija 4000 km, lai nodziedātu vienu dziesmu. Bet tas bija tik ļoti emocionāli. Bija sajūta, ka iekšēji kaut kas pārlūst un sākas jauns posms. Tā bija pieturvieta, kurā man bija jābūt, lai sāktu kaut ko jaunu. Tā bija kā transformācija un sapņu piepildījums. Vietējā muzejā nopirku šo grāmatu, kuru uzrakstījusi Dženisas Džoplinas māsa Laura. Un tagad lēnā garā lasu. Mana pirmā iepazīšanās ar Dženisu Džoplinu notika bērnībā, kad tētim teicu, ka vēlos dziedāt un būt uz skatuves. Un tad viņš man teica: “Ja tu spēsi nodziedāt kaut vienu Dženisas Džoplinas dziesmu ne sliktāk kā viņa, tad tu vari kāpt uz skatuves.”

Lūgšanu grāmata


“Esmu kristīta pareizticīgo baznīcā un pirms kristībām iegādājos šo lūgšanu grāmatiņu. Kopš tā laika tā visur man ceļojusi līdzi – kā sargeņģelis. Tajā man ir viena īpaši tuva lūgšana, kurai pievēršos īpaši bieži.”

Aijas jaunākais mūzikas albums “Mežā”


“Šis ir mans pēdējais radošais veikums, projekts, kas tapa sadarbībā ar Kārli Lāci un Māru Zālīti. Tajā ir viss mans pagājušais un arī šis gads, ieguldīts ļoti daudz darba. Brīžiem bija sajūta, ka jāpadodas un kam tas vispār ir vajadzīgs, bet, ja ir tik brīnišķīgs komponists kā Kārlis Lācis un dzejas autore Māra Zālīte, tad viņu dēļ vien nedrīkstēju padoties. Tas ir kaut kas ļoti skaists. Liels prieks un lepnums par to!”

Flauta


“Flauta mani ievadīja mūzikā, tā ir mana specialitāte. Flautu pati izvēlējos un sāku mācīties spēlēt desmit gadu vecumā Lielvārdes mākslas skolā. Spēlēju arī orķestrī. Man bija brīnišķīgi skolotāji Jānis un Rūta Āboli, kuri man ļoti daudz iemācījuši, un ne tikai flautas spēlē. Tagad tā man ir tāds stresa noņēmējs, aizmiršanās. Paņemu flautu, sameklēju notis – vismīļākos klasikas skaņdarbus – un spēlēju tos. Jau no mūzikas skolas otrās klases mani aizkustina Kamila Sen-Sansa “Gulbis” – ļoti skaista melodija. Kādreiz flautu spēlēju biežāk, bet domāju šogad tai atkal pievērsties vairāk un uzspodrināt tehniskās prasmes.”

Mazā melnā vakarkleita


“Tas ir mans mīļākais apģērba gabals, kas pabijis ar mani kopā arī pasaulē. Tādu melno kleitiņu man ir daudz, bet konkrēti šī manā garderobē ir kādus septiņus astoņus gadus. Vēl nesen tajā tērpos, apmeklējot kādu pasākumu. Jebkurai sievietei iesaku šādu kleitiņu. Tāda vienmēr noder un nekad “nenošaus garām” – vienmēr izskatīsies eleganti un skaisti. Un, ja vēl ir kādas pērles, ar kurām rotāties, super!”

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Aija ir superīga!Lai viss izdodas arī turpmāk!

  2. viena maza forš,mīļa meitene,lai tev viss dzīvē izdodas!

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+