Igauņu bērnu literatūras karaliskā ģimene. Saruna ar rakstniecēm Aino Perviku un Piretu Raudu 1
Šogad par Jāņa Baltvilka balvas bērnu literatūrā starptautisko laureāti par grāmatu “Prezidents” tika atzīta igauņu bērnu rakstniecības granddāma Aino Pervika. Balvu viņa dalīja ar tulkotāju Maimu Grīnbergu, taču grāmatas tapšanā nozīmīga loma arī Aino Pervikas meitai, māksliniecei un rakstniecei Piretai Raudai. Jautātas, kura kopīgi tapusī grāmata šī abām ir, māte ar meitu saskatās un purina galvu. Neviena nav skaitījusi. Taču aptuveni 20 kopā sanāks.
– Kā radās ideja par prezidenta dzīvei veltīto grāmatu “Prezidents”?
Pireta Rauda: – Aptuveni pirms desmit gadiem mēs pastaigājāmies parkā – es, māte un mans vecākais dēls, kuram tobrīd bija aptuveni pieci gadi. Mēs lasījām kastaņus – tas bija pie prezidenta rezidences, un tur aug ļoti kupli kastaņkoki. Manai mātei ienāca prātā, cik jauki būtu prezidentam pastaigāties, salasīt kastaņus un tad taisīt kastaņu dzīvnieciņus – bet, protams, tas bija iedomāts, nevis reāls prezidents. Tas bija pirmais stāsts, un pārējie nāca viegli.
– Vai atceraties pirmo grāmatu, ko veidojāt kopā?
P. R.: – Jā, es studēju Mākslas akadēmijā, un mums bija uzdevums ilustrēt kādu stāstu. Es izvēlējos mātes stāstu, izveidoju zīmējumus, un tie iepatikās manam pasniedzējam, kurš strādāja arī izdevniecībā. Viņš aicināja, lai izveidoju zīmējumus arī citiem stāstiem, tā arī izdarīju, un grāmata tika iespiesta. Tagad man liekas, tas bija par ātru, jo es neesmu diez cik lepna par šo grāmatu. To sauc “Complicated story” – sliktas krāsas un papīrs…
Aino Pervika: – Bet tur jau tu nebiji vainīga, un ilustrācijas ir ļoti jaukas.
– Bērnu grāmatām ilustrācijas vienmēr bijušas ļoti svarīgas. Tomēr ne vienmēr māksliniekam izdodas trāpīt autora domai. Kā ir jums?
A. P.: – Tas atkarīgs. Man bija ļoti labs mākslinieks padomju laikā – Edgars Valters. Ir mākslinieki, kas īsti nesaprot, ko es vēlos, un visgrūtāk ir veidot izdomu tēlus. Kad rakstu, man ir ļoti vizuāli tēli, un reizēm es jūtos vīlusies, citreiz – pārsteigta par mākslinieka ieceri.
– Jautāšu Piretai, viņa ir gan māksliniece, gan rakstniece: kas ir vieglāk – ilustrēt pašas sarakstītu vai citu autoru grāmatas?
P. R.: – Vieglāk ir ilustrēt pašas grāmatas, es faktiski vairs nezīmēju citiem autoriem, jo vienmēr ir bailes, ka varētu izdarīt ko tādu, kas autoram īsti nepatiks. Ja tā gadās pašam ar savu grāmatu, tad nav neviena, kurš varētu justies vīlies.
– Jūsu rakstības stils ir visai atšķirīgs. Kā jūs pašas to definētu?
A. P.: – Nu, teiksim, mēs esam atšķirīgi cilvēki. Man ir pagātne, viņai – nākotne. Mēs, protams, saprotamies bez lielas runāšanas, un mums ir līdzīga izpratne par lietām.
P. R.: – Es patiesībā nemaz nedomāju, ka mēs esam tik atšķirīgas. Taču ir jauki to dzirdēt, ka jūs redzat atšķirību, jo ir cilvēki, kas uzskata, ka mēs esam ļoti līdzīgas.
– Ja man būtu jādefinē, tad Piretas darbos ir melnāks humors, kamēr jūsu mātes darbos humors ir gaišāks. Teiksim, jūsu princeses – nākamā grāmata, kas iznāks latviešu valodā, – ir diezgan neparastas.
P. R.: – Jā, iespējams, mātes rakstības stils tiešām ir gaišāks.
A. P.: – Esmu gājusi cauri dažādiem stiliem – padomju reālismam, reālismam un tagad beidzot esmu brīva…
– Kad lasīju grāmatu “Prezidents”, man palika prātā vairāki tēli un sižeta līnijas, bet īpaši iekrita acīs stāsts par Āfrikas princi, kurš svinēja kāzas ar kāda Eiropas karaļa meitu. Jūs, iespējams, zināt, Zviedrijā izcēlusies diskusija par Lindgrēnes “Pepiju Garzeķi”, kurā atsevišķām ainām tiek pārmests rasisms. Kā vērtējat šo diskusiju un mēģinājumus padarīt “Pepiju”, ja tā var izteikties, rāmāku?
A. P.: – Jā, kas interesanti, es tieši domāju par zviedru princesi, kad rakstīju šo stāstu – Āfrikas valsts princis un zviedru princese, taču es to neierakstīju. Domāju, ka par “Pepiju” Zviedrijas reakcija ir pārāk asa.
– Ko jūs lasījāt bērnībā?
A. P.: – Domāju, ka nezināt tās grāmatas. Mana mīļākā grāmata bija dāņu rakstnieka Fabriciusa pasaka par jaunu zēnu, kurš strādā par jungu uz kuģa. Es to izlasīju neskaitāmas reizes. Mans vectēvs bija kapteinis, un man ļoti patika viņa stāsti. Es izmantoju viņa atmiņas, un arī atmiņas par šo grāmatu, savā stāstā par Arabellu, lai radītu kuģa atmosfēru, lai parādītu, kā kuģis ir būvēts. (“Arabella, jūras laupītāja meita”, kas latviešu valodā iznākusi 1994. gadā, ir starp populārākajām Aino Pervikas grāmatām, kas Igaunijā joprojām tiek iespiesta atkārtoti – L. K.)
P. R.: – Mana mīļākā lasāmviela bija Lindgrēnes grāmatas.
– Kad es augu, lasīju ļoti daudz. Tolaik par to neiedomājos, bet pieaugusi sapratu, ka esmu sevi pārsvarā iztēlojusies zēna ādā, jo lielākajā daļā grāmatu, ja neskaita Lindgrēnes “Pepiju Garzeķi” un “Ronju, laupītāja meitu”, visas aizraujošās lietas un nodarbes bija atstātas zēniem. Patlaban mēs vismaz Latvijā esam aizpildījuši šo trūkumu, ir daudz grāmatu par meitenēm, kas iet, dara un piedzīvo. Kā ir Igaunijā?
P. R.: – Jā, Igaunijā arī ir tāpat, slavenākā droši vien ir Kivirehka “Lote”, kas ir suņu meitene, un arī es esmu uzrakstījusi par ziloņmeiteni Stellu. Bet mana pēdējā grāmata ir rakstīta zēniem un par zēniem – esmu par to domājusi, ka patlaban mazliet pietrūkst grāmatu tieši zēniem. Esmu lasījusi, ka meitenes ir gatavas lasīt arī par zēnu piedzīvojumiem, kamēr zēni par meiteņu piedzīvojumiem lasa nelabprāt.
– Un kura jums ir vismīļākā pašu grāmata?
A. P.: – Parasti pēdējā.
P. R.: – Jā, man arī pēdējā, tā, kuru patlaban rakstu, bet vēl arī tā, kuru drīzumā izdos Latvijā – par dažādām princesēm.
– Pieļauju, kad jūs augāt, jūsu vecāki, kas abi ir rakstnieki, stāstīja stāstus?
P. R.: – Nē, viņi lasīja.
A. P.: – Es neprotu stāstīt stāstus, tikai rakstīt.
P. R.: – Tas ir gluži atšķirīgs talants, man šķiet, stāstīšana ir vairāk aktierisks talants. Jā, es arī lasu saviem bērniem grāmatas, nevis stāstu.
– Pireta, vai jūsu dēli lasa jūsu grāmatas, un vai jūs lasījāt savu vecāku grāmatas?
P. R.: – Jā, mēs lasījām, un mums tīri labi patika. Un, jā, mani dēli arī lasa manus darbus. Es rakstīju grāmatu par Tobiasu – zēnu, kurš iet 2. klasē (latviski iznākusi kā “Berts un 2.b” – L. K.), tur bija diezgan daudz detaļu no mana vecākā dēla dzīves. Kad to rakstīju, viņš, pārnācis no skolas, vienmēr aizskrēja pie datora un izlasīja kārtējo nodaļu.
– Vai jūs darījāt tāpat ar savu vecāku grāmatām? Tad gan nebija datoru…
P. R.: – Patiesi, datoru tolaik nebija. Nē, man šķiet, es sagaidīju, kamēr vecāku grāmatas tiks izdotas vai arī kamēr viņi paši kaut ko palasīs. Es vienmēr bērnībā savu vecāku darbu uzskatīju par ļoti garlaicīgu – aizvērtas durvis, nekādas darbības. Daudz interesantāk bija, kad atnāca mākslinieki, lai aprunātos par sižetiem un tēliem. Tikai, kad pieaugu, sapratu, ka runa nav par darbību, bet par iekšējo aktivitāti.
A. P.: – Viņi bija pat mazliet nokaunējušies par mums…
P. R.: – Jā, taisnība, it sevišķi, kad mums skolā jautāja, kur strādā jūsu vecāki, bija jādod darbavietas telefona numurs – un es varēju iedot tikai to pašu mājas numuru… Taču vēlāk, kad jau pašai bija bērni un ģimene, man sāka šķist, ka ir ļoti jauki būt grāmatu māksliniekam, jo tas ir darbs, ko var darīt mājās – ilustrēt grāmatas. Man bija dabiski kļūt par brīvmākslinieci – esmu bijusi brīvmāksliniece visu mūžu.
– Latvijā patlaban ir akūts jautājums par radošas personas, brīvmākslinieka, statusu…
– Jā, Igaunijā ir tāpat. Teiksim, lai saņemtu veselības apdrošināšanu, nav citas izvēles, kā vien nodibināt pašam savu uzņēmumu. Man gadiem nebija veselības apdrošināšanas, es tikai pirms mēneša beidzot nodibināju savu uzņēmumu.
– Aino, atgriežoties pie literatūras, kādā intervijā lasīju jūsu citātu: “Grāmatām būtu jāsniedz bērniem drošības sajūta.”
A. P.: – Jā, jo vienmēr ir bērni, kurus apceļ, un, ja viņi paņem grāmatu, tas var mainīt viņu garastāvokli, uzlabot viņu omu, viņi ieiet citā pasaulē. Grāmata nevar mainīt dzīvi, bet tā spēj iespaidot to, kā bērns šajā brīdī jūtas. Viņi kļūst mazliet laimīgāki. Vai arī, ja bērns ir viens pats mājās, viņš var paņemt grāmatu un palasīt. Aizmirsties.
P. R.: – Mazliet tā, it kā bēgtu no realitātes, eskeipisms. Es domāju, māte man piekritīs, ka tas nav vienīgais grāmatas mērķis, bet ir jauki, ja grāmata šādu mērķi var piedāvāt.
Radošā vizītkarte
Aino Pervika (1932)
Dzimusi Rakverē, absolvējusi Tartu universitātes somugru filoloģijas nodaļu.
Strādājusi Igaunijas Valsts izdevniecībā par bērnu un jauniešu literatūras redaktori, Igaunijas televīzijas studijā par bērnu un jauniešu programmu redaktori.
Pervikas pirmā grāmata “Kerstinas draudzene Mina” iznākusi 1961. gadā, kopš 1967. gada ir rakstniece un tulkotāja no ungāru valodas.
Rakstījusi romānus un īsprozu pieaugušajiem, tāpat arī dzeju, literatūras kritiku un publicistiku.
Pireta Rauda (1971)
Dzimusi Tallinā, beigusi Igaunijas Mākslas akadēmiju.
Ilustrējusi aptuveni 40 dažādu autoru grāmatas.
Pirmā pašas sarakstītā un ilustrētā grāmata – “Ernesto zaķēni” – iznāca 2004. gadā, šobrīd sarakstījusi un ilustrējusi 13 grāmatas. Saņēmusi vairākas Igaunijas un Latvijas balvas bērnu un jauniešu grāmatniecībā, tostarp šogad jau otro starptautisko Jāņa Baltvilka balvu.
