Latvijā
Sabiedrība

Kas Latgali un Latviju sagaida nākamajos 100 gados? 16

Jānis Streičs, režisors, teiks uzrunu Latgales simtgades kongresā 5. maijā Rēzeknē. Foto – Dainis Bušmanis

“Latvijas Avīze” izvaicāja dažādus ar Latgali saistītus ļaudis, no kuriem vairāki arī piedalās Latgales kongresa simtgades pasākumos.

Latvijas simtgadei veltīti pasākumi sāksies jau šā gada maijā un turpināsies līdz 2021. gada janvārim. Nozīmīga loma valsts tapšanā ir arī ar Latgali saistītiem notikumiem, tostarp vēsturiskajam Latgales kongresam un Latgales pirms 100 gadiem pieņemtajam lēmumam apvienoties ar Kurzemi un Vidzemi ceļā uz neatkarīgu Latvijas valsti. Šonedēļ Rēzeknē notiks Latgales kongresa simtgades pasākumi, to vidū arī plenārsēde, kurā ar uzrunām uzstāsies valsts augstākās amatpersonas, vēsturnieki, kultūras un citi darbinieki.

1. Kādas ir jūsu izjūtas par to, ka 4. maija un Latvijas simtgades svinēšana aizsākas tieši Latgalē?

2. Tagad, atzīmējot Latgales kongresa simtgadi, politiķi, amatpersonas tik daudz runā par Latgali. Kā jums šķiet, kas būs pēc tam?

3. Kas Latgali un Latviju sagaida nākamajos 100 gados?

4. Ar ko latgalieši ir atšķiras salīdzinājumā ar citu Latvijas novadu ļaudīm?


Anna Rancāne. Brīnišķīgi, ka esam tik dažādi

Anna Rancāne, rakstniece, Latgaliešu kultūras biedrības valdes locekle, teiks uzrunu Latgales simtgades kongresā 5. maijā Rēzeknē

1. Tas ir simboliski, ka tieši austrumos, Rēzeknē, pirms 100 gadiem sākās latviešu tautas ceļš uz savu valsti. Palasot vēsturnieku darbus, grūti pat apjēgt, cik tas ir bijis smags, dažādu grūtību un nejaušību pārpilns. Varēja būt arī pavisam citādi, un tad, iespējams, mums būtu daudz bēdīgāks liktenis, līdzīgs Osvejas, Drisas u. c. apgabalu latgaliešiem, kurus vēsture nošķēla aiz Latvijas robežas.

Es Latviju uztveru kā vienotu un bezgala skaistu veselumu, bet nekādā gadījumā ne vienādu. Mums ir skarba, bet arī bagāta vēsture, kuras dāvanas mēs neesam līdz šim pilnvērtīgi izmantojuši. Viena no tādām dāvanām ir tas, ka latviešu tautas nacionālā identitāte vēstures gaitā veidojusies dažādu kultūru, reliģiju, dažādu civilizāciju ietekmē, ka tai ir divas literārās rakstu valodas, kurās abās ir folklora, literatūra.

2. Varbūt beidzot, līdz ar kongresa atceri, sāks apzināties arī to, ka šī latgaliešu dāvana Latvijas valstī ilgus gadus ir tikusi nenovērtēta, atzīta par mazvērtīgu, nīdēta, ka latgalieši ir mūždien turēti aizdomās separātismā, ka arī ekonomiskā plāksnē šejienes ļaudīm nācās smagāk cīnīties par savu izdzīvošanu un labklājību. Šis jaunākā, nabaga brāļa komplekss ir stipri traucējis un traucē joprojām. Šogad ir vēlēšanas, un tad parasti latgaliešiem rodas daudz draugu un aizstāvju, kuri pēc tam nez kur pazūd. Man dažkārt tomēr šķiet, ka Latvijā ne tik daudz pastāv “Latgales problēma”, bet gan attālāko un nomaļo reģionu problēma vispār.

3. Ir pienācis laiks mierīgi, bez kašķiem un savstarpējiem apvainojumiem izvērtēt vēsturiskās lietas, kas ir bijušas šo simts gadu laikā. Tad varbūt nevajadzēs tā, kā teica savulaik Francis Kemps, ka “tiem, kas trīssimts gadus bijuši šķirti, vajag trīssimts gadus, lai atkal tuvinātos”… Jo ir tik daudz sāpīgu jautājumu, par kuriem ir jādomā mums visiem kopā, kas apdraud visu Latviju kopumā, vispirms jau depopulācija, migrācija, ekonomiskās un ekoloģiskās problēmas. Latvijas divsimtgadi mūsu pēcteči varēs svinēt tikai tad, ja mēs kopīgi izdarīsim šos darbus. Gribētos jau, ka 2117. gadā šeit ļaudis sveicinātu un varbūt arī mūs lūgšanās pieminētu gan latviski, gan latgaliski! Iespējams, ka Trasuns, Kemps, Nikodems Rancans un citi pirms simts gadiem vēlējās to pašu.

4. Tās asinis latgaliešiem tomēr ir drusciņ citādas, mentalitāte, audzināšana, temperaments. Ļaudis ir visādi, bet, lai nu kā, sirsnība, atvērtība, viesmīlība ir un paliek latgaliešu raksturīgās īpašības. Dzīvošana sādžās (ciemos), lielās ģimenēs, trūkumā izsenis ir veicinājusi to, ka latgalieši cits citu ir paraduši atbalstīt. Latgalieši ilgi netur ļaunu prātu, labāk skaļi pateiks visu, ko domā, izlamāsies, varbūt arī izkausies, bet pēc tam mierīgi dzīvos tālāk. Sentiments, jūtīgums, mazāks prakticisms un pragmatisms, varbūt tas vēsturiski nāk no katoliskās audzināšanas. Katoliskā pasaules izjūta, laikam tāpēc lietuvieši mums pēc dabas ir tuvāki nekā vidzemnieki. Katolis visur pasaulē jūtas kā mājās, jo visur katoliskajā baznīcā ir viņam atpazīstami, no bērnības ieaudzināti, simboli, arhetipi. Un to jau varēja sajust “Latgales gredzenā”, ka Latgalē kristīgā ticība ir tik cieši savijusies ar tautisko, pat pagāniskajām, ārkārtīgi dziļajām tautas saknēm.

Tas ir brīnišķīgi, ka esam tik dažādi!

Dace Kokareviča


Jānis Bulis. Vienības sajūta, pacilātība un prieks

Jānis Bulis, Romas katoļu baznīcas Rēzeknes–Aglonas diecēzes bīskaps 

1. Rēzeknei šīs svinības, kas saistās ar Latvijas Valsts neatkarības atjaunošanu pēc 50 okupācijas gadiem, ir liels notikums. Tas liek ne tikai atcerēties to, kas risinājās toreiz, 1990. gada 4. maijā, bet arī, kā mēs tolaik gatavojāmies, lai Latvijai būtu tādi deputāti, kas atbalstītu Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tas prasīja daudz enerģijas, drosmes. Vajadzēja pārliecināt cilvēkus, lai viņi balsotu par tiem deputātu kandidātiem, kas bija izvirzīti no Tautas frontes. Es personīgi ar cilvēkiem runāju, kur vien iespējams, pat bērēs un kapusvētkos. Pie manis ieradās arī kreiso pārstāvis, kurš ļoti aktīvi centās mani pārliecināt, ka vienalga neizdosies atgūt Latvijas neatkarību. Es tajā laikā strādāju Ludzā, būvēju baznīcu. Un deputāts no Ludzas, ko mēs ievēlējām, galu galā arī bija viens no tiem, kurš pēc tam Augstākajā Padomē balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Tas, ka šogad galvenās 4. maija svinības notiek Rēzeknē, Latgalē, visus šos vēsturiskos notikumus dara klātesošus. Tas rada vienības sajūtu neatkarīgā Latvijā, pacilātību, prieku. Ieradīsies Latvijas Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētāja, Ministru prezidents, deputāti – gandrīz var teikt, ka galvaspilsēta uz brītiņu pārcelsies uz Rēzekni. Pašreizējais Latvijas Valsts prezidents arī savulaik balotējās par deputāta kandidātu no Latgales novada, un tieši Latgales ļaudis viņu ievēlēja Saeimā.

2. Tas ir labi, ka daudz runā un raksta par Latgali. Paaudzes, kuras maz zina par to, gūs lielāku priekšstatu par ļoti svarīgiem vēsturiskiem notikumiem – gan par Rēzeknes kongresu, gan Latvijas Valsts neatkarības atjaunošanu. Tas ir piemērs mums visiem, kā realizēt iecerēto. Šie cilvēki bija drosmīgi, uzņēmīgi, atbildīgi, prata izvērtēt politisko situāciju, izmantot to savas tautas labā. Mums jānoliec galva to cilvēku priekšā, kuri ne tikai izvirzīja idejas, bet prata tās īstenot. Un, protams, vislielākā pateicība Dievam, kurš deva tieši tādus cilvēkus. Viņi sasniedza mērķi, redzēja savu pūļu augļus – kā nodibinās un attīstās Latvija. Tas, ka apvienojās visi novadi – arī Latgale, kas līdz tam bija pievienota Krievijas Vitebskas guberņai un nolemta totālai pārkrievošanai –, var teikt, bija tautas glābiņš pēdējā brīdī.

Varam būt lepni, ka nosargājām ne vien ticību, bet arī latgalisko valodu un rakstību. Tradīcija ir spēcīgs arguments, lai to, kas ir bijis, saudzētu, paturētu un attīstītu, nevis pārsvītrotu vai kropļotu.

Izvirzīt idejas jau var, bet kā tās realizēt, jo daudz ir labu nodomu, kas dažādu iemeslu dēļ tā arī paliek ideju līmenī: cilvēkiem pietrūkst drosmes, gudrības, izpratnes, arī Dieva palīdzības. Svinības ir arī atgādinājums, ka pašiem viss jādara, nevis jāgaida, kad iedos gatavu. Notikumi, kurus pieminam, māca arī mūs šodien iecerēto virzīt uz piepildījumu. Tas ir sevišķi aktuāli jaunajai paaudzei, kas ir Latvijas nākotne. Bērniem, skolēniem, jauniešiem ir ļoti svarīgi zināt savas valsts vēsturi, apzināties sevi kā tautas daļu.

3. Neesmu pravietis vai gaišreģis, tādēļ nākotni paredzēt nespēju. Vienīgi Dievs zina, kas notiks. Bet, ja neiznīks kristīgā ticība, kristīgās vērtības, tiks saudzēta dzīvība, tauta ies pa ticības ceļu, dzīvos saskaņā ar Dieva Vārdu, lūgsies, tad ar Dieva svētību Latvijas nākamie 100 gadi varētu būt uzplaukumu nesoši.

Latvijā ir bijušas daudzas svešas varas, bet, neskatoties uz to, tika saglabāta tauta, valoda, kultūra, esam savā zemē. Nav jau pie mums arī tāda nabadzība – kā dažviet pasaulē bads un ūdens trūkums –, lai no Latvijas būtu jābēg pāri okeānam dzīvot svešā malā.

4. Visi atzīmē latgaliešu atvērtību, viesmīlību, neatlaidību darbā. Droši vien labāk to var novērtēt citi no malas.

Dace Kokareviča

Jānis Streičs. Latgalietim vairāk pašironijas un optimisma

Jānis Streičs, režisors, teiks uzrunu Latgales simtgades kongresā 5. maijā Rēzeknē

1. “Runas, dēls, kā vēji grozās,” teica Baltais tēvs Antiņam un piekodināja: “Tici ugunij, ne vējam!” Vai uguns Rēzeknē būs vai nebūs? Mani tam nelaiž klāt. Pat slēpa, ka protokolos biju pieteikts kā Orgkomitejas Goda loceklis. Tas reklāmai. Šur tur, protams, iejaucos, kad nejauši uzzināju, kāda nekompetence un aklums ir ņēmis virsroku, ka draudēja pat pamatīgas nepatikšanas līdz ar kaunu par organizētāju provinciālismu. Es darīju, ko varēju. Bet tagad atkaujos no intervijām.

Lai rāda darbs! Vārdus šobrīd neminēšu. Ceru uz to, ka gadās arī patīkamas vilšanās. Kā notika ar manu jubileju “Gorā”. Braucu uz Rēzekni kā soda vietu, jo ar šo koncertu biju iecerējis iezvanīt Latgales vēsturiskā kongresa simtgadi. Tāpēc jau izvēlējos “Goru”, nevis Dzintaru koncertzāli, Operu vai Lielo sporta halli, ko menedžeri piedāvāja. Ielūgumos aicināju pagodināt ar savu klātbūtni ne mani, bet Latgali. Bet tad sākās šaubu un izmisuma dienas. Jo “Gors” nav province. Latvijas labākā akustiskā koncertzāle ir augsta latiņa. Jo godā celta tiek vieta un cilvēki, kas tur dzīvo. Lādēju sevi par vieglprātību. Vai neesmu pārvērtējis, vai varēšu dot prieku? Bet notika kaut kas neparedzēts. Dod, Dievs, lai arī tagad es varētu piedzīvot līdzīgu vilšanos. Bažu daudz. Bet galu galā pati Latgale ar savu vēsturi un garu ir pārāka par ikvienu no mums. Kā arī Latvija ar saviem ļaudīm.

2. Jā. šoreiz daudz tiek runāts, taču tie nav tikai “vārdi, vārdi, vārdi…”, kā ironizēja Hamlets. Katrā vārdā kā sēkla ir brieduma pilnība un spēja radīt jaunu dzīvību. Tāpēc ir labi, ka visur skan Latgale, Latgale, Latgale… Atcerieties Jēzus līdzību par vārdu kā sēklu. No svara ir augsne, kurā šī sēkla krīt. Uz akmeņiem, tuksnesī vai kopta dārza zemē. Ticu, ka Latgalei atvērtu siržu augsnes būs ļoti daudz.

3. Nesmīdināsim Dievu ar paredzēšanu. Mēs neesam pasaules naba, bet Eiropas daļa, un mūs gaida milzu pārmaiņas. Turklāt mūsu neatkarība ir atkarīga arī no aizmugures, kur Krievijas haoss un neprāts. Vienīgā cerība, ka Latvijas salīdzinoši zemais dzīves līmenis nav pievilcīgs laimes meklētājiem. Tāpēc ticu, ka mošeju skaits Latgalē nebūs tik liels kā Berlīnē un Rīgā.

4. Par kuru Latgali jūs runājat? Par tagadējo vai to, kas bija pirms simts gadiem? Latvija nav liela valsts. Rīga pilna ar visu novadu ļaudīm, kas iebrauc vienas dienas darīšanās un dodas uz mājām. Te katru nedēļu varu satikt savējos no Preiļiem, Rēzeknes un no Daugavpils. Agrāk latgalieti nodeva akcents. Tagad pilns ar tādiem, kas latviski runā pareizāk un tīrāk par dažu labu rīdzinieku. Pirms daudziem gadiem Imants Ziedonis teica: “Vienīgais latvietis, kas ir saglabājis savu etnisko būtību, ir latgalietis. Diemžēl tas izpaužas tad, kad latgalietis sadzeras.” Tas aizvainoja Andri Vejānu. Mani ne. Jo es zinu, ka latgalietis, iedzēris par santīmu, rāda pasaulei, ka ir dzēris par veselu latu. Vēsturē tas notika aiz nabadzības. Tāpēc latgalietis arī tagad mīl piedzirdīt rīdzinieku, lai var ar to palielīties kaimiņiem. Ja neticiet, patiesību jums atklāj dziesma. Tāpēc paklausieties, kā dzeršanu slavina citos novados: Es dzērāj vīriņš… Apsegloju melnu kuili… Pats par savu naudu dzēru… Tur es dzēru, tur man tika… Dzer, dzer, brālīti, dzer… Iedzersim pa glāzei, kamēr jauni mēs… Alus ir labs, iedzert nav grūt… Bet latgaliešiem tik vien kā “Dzārojeņa leigaveņa ik vokorus gauži raud” un vēl ir: “Dzer buoba nabādoj, pordzeivosi vysu!” Vairāk nezinu.

Latgalietim vairāk pašironijas un optimisma. To apliecina kāzu apdziedāšanas dziesmas. Dzer jau tie, kam naudas nav. Boļševisms nosodīja naudu, godā cēla plikadīdas, tāpēc dzēra visa Latvija. Bet nu mēs varam kļūt pārticīgi un gribam tādi būt. Tāpēc šie svētki latgalieša pašcieņai būs vairāk kā “šmakovka”. Šaušalīgs vārds! Kas un no kurienes to izrāva? Manā bērnībā, kara gados šo mantu mīļi sauca “Dzimtiņeite” un dziedāja. Šmakovka atgrūž jau ar vārdu vien. Bet daudziem patīk. Tiem, kuru apziņā Latgale joprojām ir Vitebskas dzeravņa.

Vita Krauja


Līvija Plavinska. Latgalietis – kārtīgs latviešu cilvēks

Līvija Plavinska, Latgaliešu kultūras biedrības valdes priekšsēdētāja, teiks uzrunu Latgales simtgades kongresā

1. Tas ir skaisti un pareizi, esmu par to lepna un priecājos. Turklāt tam taču arī vēsturisks pamatojums – Latgales kongress 1917. gadā bija pirmais solis uz Latvijas izveidošanu. Tagad, pēc simt gadiem, ir jauki atzīmēt svētkus, nosacīti izejot pa tiem pašiem vēstures soļiem.

2. Vienmēr politika ir bijusi saistīta ar populismu, un to nevaram novērst. Cilvēki savas atpazīstamības un politiskās karjeras nolūkos izmanto dažādas metodes un instrumentus. Būs un jau ir tādi politiķi, kas šādā veidā izmanto Latgales kongresa simtgades notikumu. Bet, manuprāt, nevajag jaukt šīs lietas kopā. Ir arī citi, kas caur šo notikumu grib zīmēties, taču tas ir katra cilvēka ētikas jautājums.

Manuprāt, būtu jāveido īpaša programma, kas veicinātu Latgales reģiona izaugsmi, piemēram, piesaistot investorus. Ar lielāku sparu arī jāaktualizē Latgales un arī visas Latvijas vēsture, jo nez kāpēc visi zina, kas ir Tramps, bet ne visi, ka, piemēram, Latgales kongress bija tik nozīmīgs Latvijas valstij. Mums jāmācās vairāk zināt par savu valsti un vairāk ar to lepoties ikdienā.

3. Mēs būsim pievilcīgi ar to, ka esam zaļa valsts, ka neesam laiduši postā daudzas savas vērtības un cilvēki var dzīvot neskartā vidē. Man prieks arī par mūsu jauniešiem, kuri daudz studē un iegūst izglītību. Arī tā ir mūsu nākotnes iespēja, jo esam gudra tauta. Esam labi datorzinībās, tāpēc jācenšas iekarot šo nišu. Mums nav derīgo izrakteņu, tāpēc arī nākamajos simt gados Latvija būs jāiznes ar tiem dārgumiem, kas mums ir, – skaistu zemi un radošiem cilvēkiem. Tāpēc mums jāpiestrādā pie tūrisma, izklaides jomas, jo tas ir tas, ar ko mēs varam izcelties. Tomēr valsts saimniecība nākotnē būtu jāsakārto tā, lai attīstības process būtu saistīts kā ar pilsētām, tā laukiem. Kādreiz bija piecgades plāni, par ko mēs smējāmies. Taču, ja tā padomā, tas patiesībā nav nemaz tik muļķīgi – mums vajadzētu plānot savu ekonomiku un rīkoties atbilstoši tam.

4. Esmu latgaliete no matu galiņiem līdz papēžiem, un pašam sevi jau grūti objektīvi novērtēt. Bet, ja man tomēr jāsaka, tad – no vienas puses, varbūt liekas, ka esam sevī noslēgušies, no otras – pret citiem esam ļoti sirsnīgi un atvērti. Uzņemot ciemiņus, mēs tiešām ļoti domājam, kā likt viņiem pie mums justies labi ar to visu, kas mums ir, reizēm – neraugoties arī uz trūkumu. Vēl mēs ļoti iestājamies viens par otru un atbalstām. Ja mūsējie vēl tepat mājās, tad vēl varam uzmest viņiem kādu garu, bet, kad izbrauc pasaulē, tad gan mēs apvienojamies un cīnāmies par savējiem. Esam nedaudz spītīgi, lai saglabātu savu vērtību – latgaliešu valodu. Jebkura valoda ir mūsu bagātība, ar kuru jālepojas. Un, ja tā ir manas mātes valoda, tad vēl jo vairāk. Bet patiesībā jau latgalietis ir vienkārši kārtīgs latviešu cilvēks, kuram lielākā daļa iezīmju ir tādas pašas kā visiem latviešiem.

Madara Briede


Guntis Rasims. Valsts tika “ieņemta” tieši Rēzeknē

Guntis Rasims, “Latgaliešu valodas nakts” producents

1. Tam ir gluži loģisks un neapstrīdams pamatojums. 1917. gadā Rēzeknē, Latgales kongresā, tieši Latgales latviešu (latgaliešu) inteliģence lēma par apvienošanos ar pārējiem, Vidzemes un Kurzemes, novadiem. Objektīvi vērtējot, šie notikumi bija par pamatu tādai Latvijai, kādu mēs to pazīstam. Protams, līdz kopīgas valsts izveidei bija jāizcīna vēl daudzas cīņas, tomēr savā ziņā var teikt, ka valsts, līdzīgi kā bērns, tika “ieņemta” tieši Rēzeknē. Jocīgākais, ka skolu vēstures grāmatās praktiski nekas netiek pieminēts. Ir jālabo ulmaņlaiku autoritarās cenzūras pieļautās kļūdas attiecībā uz Latgales latviešu valodas, kultūras un identitātes noniecināšanu. Mēs esam stipri tieši dažādībā. Bez stipras lokālās identitātes nav iespējams stiprs valsts patriotisms.

2. Tas, ka politiķi un citas amatpersonas beidzot ir pievērsušas uzmanību Latgalei, ir apsveicami, tomēr tas notiek ļoti novēloti. Valsts ir tik stipra, cik stiprs ir katrs tās pilsonis. Protams, es runāju par katra cilvēka personības identitātes stiprumu un valstisko apziņu. Un Latgales iedzīvotāji šajā ziņā tikuši pamesti novārtā visvairāk. Jā, šeit nav naftas pārkraušanas termināļu, ostu vai tamlīdzīgu infrastruktūras mezglu, kas dabiski stimulē ekonomiku. Tomēr šeit ir ideāli piemērota vide un aptākļi IT tehnoloģiju attīstībai. Ja Latvijas politiķi arī turpmāk atcerēsies par Latgali tikai pirms vēlēšanām, tad Latvijas valsts pastāvēšanas draudi ir pilnīgi reāli.

Attiecībā uz Latgali ir piemirsti visi tie solījumi, kas tika doti, pirms simts gadiem apvienojoties ar pārējiem novadiem, – par valodas un kultūras pašnoteikšanos, lietošanu skolās un publiskajā telpā. Valsts attieksme šajos jautājumos ir, maigi izsakoties, ironiska – kas jums traucē runāt latgaliski –, bet finansējums, kas tiek piešķirts, ir ļoti minimāls. Te nevar būt runa pat par saglabāšanu, kur nu vēl attīstību.

3. Tēlaini, bet tieši izsakoties, katram šīs valsts pilsonim beidzot pašam ir jāsaprot – kāda jēga ir sev uzcelt milzīgas villas ar apzeltītu piebraucamo celiņu, ja turpat aiz vārtiņiem tālāk ir neizbraucams ceļš. 20. un 21. gadsimta cilvēku gandrīz visas problēmas sākas tāpēc, ka trūkst vērtību sistēmas vai arī tā ir pilnīgi nepareiza, balstīta tikai uz materiālām vērtībām. Tāpēc arī ir svarīgi labot dažādu pagātnes politiko iekārtu pieļautās kļūdas un stiprināt katra cilvēka identitāti, attīstīt vērtību sistēmu un kritisko domāšanu.

4. Latgales latvieši ir tādi paši cilvēk, kā jebkurš cits Argentīnā, Singapūrā, Ēģiptē vai Austrālijā dzīvojošais, ar visām cilvēkam piemītošajām īpašībām. Jā, Latgales latvietim un citu novadu latviešiem ir nedaudz atšķirīgas mentalitātes. Tomēr mums ir vairāk jāiemācās pieņemt citam citu un atbalstīt, kad tas nepieciešams. Mēs esam viena tauta.

Ģirts Zvirbulis

Jevgeņijs Ustinskovs. Lai cilvēki nebrauktu prom

Jevgeņijs Ustinskovs, diriģents, komponists, viņa vadītais koris piedalās izrādē par Latgales kongresa simtgadi

1. Mēs šos svētkus sagaidām ar prieku un darbu – ar Latviešu kultūras centra jaukto kori “Daugava” gatavojamies uzstāties Daugavpils teātra iestudējumā “Nūgrymušõ pile” (“Lūgšana par Latviju”), kas ir veltījums Latgales kongresa simtgadei. Lugas autors Francis Trasuns bija Latvijas apvienošanās idejas iniciators. Izrāde notiks 6. un 7. maijā Daugavpilī un 15. maijā Rīgā. Koris atskaņos Kārļa Lāča skaņdarbus, kā arī fragmentu no manas kantātes, kas veltīta latviešu un lietuviešu cīnītājiem par neatkarību. Dziedātājiem tā ir vērtīga pieredze. Izrāde ir latgaliešu valodā. Tas ir nozīmīgs notikums Latvijas kultūrā.

[“Nūgrymušõ pile” ir uz varoņteiku pamata veidota luga. Sensenos laikos bija tāda pils, kurā visi dzīvoja laimē un pārticībā. Ar laiku pils iedzīvotāji tā pieraduši pie bagātības, ka pārstāja cienīt darbu un gadu gaitā koptās tradīcijas, tāpēc pils nogrima. Bet tā augšāmcelsies, ja atradīsies kāds, kurš garīgās vērtības godās augstāk par materiālajām un būs gatavs vest tautiešus cīņā par zaudēto. – Red.]

2. Manuprāt, Latgalē pirmkārt jāveicina biznesa un lauksaimniecības attīstība, jo šeit ir lielāks bezdarbnieku skaits nekā citos reģionos. Cilvēki no Latgales brauc prom uz Rīgu un uz ārzemēm, to es krasi izjūtu arī kā koru vadītājs un pedagogs. Vadībai jāpadomā par decentralizācijas iespējām, jo pārāk daudz saimnieciskās un kultūras dzīves koncentrējas ap Rīgu. Latgalē ir jūtams labu speciālistu trūkums dažādās profesijās. Tie ir jautājumi gan par atbalstu biznesam un uzņēmumu attīstību, gan infrastruktūru, gan profesionālo orķestru un koru izveidi, gan atbalstu sportam.

3. Diemžēl manas domas par Latgales un Latvijas attīstību nav ļoti rožainas, un tas galvenokārt ir saistīts ar sliktu demogrāfisko situāciju un milzīgu aizbraucēju skaitu. Manuprāt, mēs zāģējam zaru, uz kura paši sēžam, un ir tāda sajūta, ka mūsu vadību tas neinteresē.

4. Mēs nešķirojam cilvēkus pēc tautības. Manis vadītajos koros dzied dažādu tautību pārstāvji, un tas ļoti bieži noder gadījumos, kad mums ir jāatskaņo skaņdarbi, piemēram, latgaliešu, lietuviešu, poļu, krievu, ukraiņu un vēl citās valodās.

Esmu dzirdējis domu, ka latgaliešiem esot skanīgākās balsis, bet tam gan es nevaru piekrist. Kora skanīgums vairāk atkarīgs no kolektīva vadītāja, cik daudz viņš velta uzmanības tieši vokālajam darbam.

Barbara Ālīte

LA.lv