Mobilā versija
+3.1°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
24. jūlijs, 2012
Drukāt

Irma Jaunzeme – «talantīga kā velns»

Foto no autora arhīvaFoto no autora arhīva

Tas bija bēgļu laikā, 1916. gada 25. novembra vakarā. Uz Lielā teātra skatuves – Maskavas un Petrogradas latviešu apvienotais koris. Trīssimt koristu vidū arī Petrogradas konservatorijas studente Irma Jaunzeme.

”Lielais teātris bija pārpildīts. Neparasta sajūta: likās, ka jūs neesat Maskavā, jo visapkārt skanēja latviešu valoda, krieviski runājošo starp skatītājiem bija labi, ja desmitā daļa. Sapulcējušies teātrī, latvieši parādīja, kā viņi mīl savu dzimteni – koncerta laikā zālē pastāvīgi bija jūtama sasprindzināta uzmanība, klausītāji ar pietāti uztvēra katru latvieša sirdij tuvu dziesmas skaņu,” rakstīja aculiecinieks, krievu komponists, diriģents un muzikologs Juris Sahnovskis.

Kad kora priekšā nostājās Jāzeps Vītols, Irma pēkšņi atcerējās mirkli, kad viņu ieraudzīja pirmoreiz. Tas bija pirms gada, pirmajā mūzikas teorijas nodarbībā. Pēc lekcijas, pārliecinājies, ka viņa priekšā ir īsta latviete un izjautājis to, profesors uzzināja, ka Irma dzimusi baltkrievu zemē. Turīgie Gulbīši bija uzskatījuši, ka priekš meitas Evelīnas necilais Pēteris Jaunzems nav īstais. Mīlestība izrādījās stiprāka.

Jaunie sasparojās, pameta vecāku mājas un aizbrauca uz Minsku, kur apprecējās. Sīkstajam Pēterim Jaunzemam ar laiku izdevās izsisties uz augšu, ieņemt labu kroņa ierēdņa vietu. Jaunzemi nopirka zemes gabalu, uzcēla māju, iekopa dārzu. Uzradās atvases: 1897. gadā Irma, 1899. – Flora, 1901. – Evelīna un 1904 – Elfrīda. No mazām dienām meitiņas dzirdēja mātes dziedātas latviešu tautas dziesmas un piebalsoja. Irma izrādījās apveltīta ar absolūtu dzirdi. Mājās drīz vien jau stāvēja klavieres, nāca mūzikas skolotāja. Pēc tam daudz dziedāts ģimnāzijas korī, un vecāki nolēma: Irmai jāmācās konservatorijā.

Tautasdziesmu ceļš
Petrogradā Irma ieradās iedvesmota: bija apskatīta Maskava, koncertā Lielajā teātrī dzirdēti latviešu – Vīgneres – Grīnbergas, Rebānes, Kaktiņa un Saksta dziedājumi. Konservatorijā sekmes bija labas, balss brīvi skanēja, Petrogradā latviešu korī un arī kā solistei, dziedot latviešu tautas dziesmas Vītola klavieru pavadījumā.

Konservatorija pabeigta. Bet Krievijas impērijas vairs nav, ir juku laiki. Neilgi pabijusi tēva mājās, Irma Jaunzeme pēc tam četrus gadus piedalījās jaunās varas kultūriestāžu un sarkanarmijas politdaļu rīkotajos koncertos Ukrainā, Krimā, pie Volgas. Dziedāja operu ārijas un romances.

1921. gada beigās, saņēmusi ziņu par tēva nāvi, Irma kopā ar vīru Grigoriju Vengerovski atgriezās Minskā.

 

Izrādījās, ka tēvam kā ”kontrrevolūcijas atbalstītājam” dzīvību atņēmusi čeka, jo jaunākās meitas Elfrīdas pielūdzējs bijis baltgvardu virsnieks, pretestības organizācijas vadītāja Borisa Savinkova adjutants. ”Apsūdzības” pamatā bijis čekas aģenta denuncējums. Mājās sēras un nabadzība.

 

Irma divatā ar māsu dodas uz laukiem mainīt atlikušās mantas pret pārtiku. Atgriežas ne tikai ar ēdamo, bet arī daudzās sādžās pierakstītām tautas dziesmām.

Kad kultūras dzīve Baltkrievijā atdzīvojās, Irma Jaunzeme uzstājas koncertos. Viņas repertuārā tagad pārsvarā tautasdziesmas. Izdodas izdot 60 savākto baltkrievu tautas dziesmu krājumu, uzsākt pasniedzējas darbu teātra institūtā. Nāk atzinība: Baltkrievijas nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukums.

1929. gadā Irma kopā ar ģimeni pārcēlās uz Maskavu, un drīz vien jau bija viena no vispopulārākajām dziedonēm Savienībā. Tautas dziesmu vākšana un mākslinieciska apgūšana tagad ir viņas mūža darbs. PSRS Zinātņu akadēmijas Etnogrāfijas nodaļa atbalstīja mākslinieces braucienus pēc dziesmām pie Ziemeļu, Tālo Austrumu, Vidusāzijas tautām. Viņa pirmā sāka dziedāt tautasdziesmas simfoniskā orķestra pavadīta. Sākās ārzemju koncertturnejas uz Ķīnu, Koreju, Japānu, kur viņas dziedāšanu klausījās imperatora ģimene, pēc tam uz Vāciju un Poliju.

 

1929. gada 7. maijā Maksim Gorkijs vēstulē rakstniecei Olgai Foršai par Jaunzemi rakstīja: ”Talantīga kā velns!” Tā paša gada beigās ”velns” pēc koncertiem Lietuvā ieradās vecāku dzimtenē un rakstīja uz Maskavu: ”Rīga, 1929. gada 5. decembrī. Mana dārgā, mīļā māmiņ! Man visu laiku liekās, ka es guļu un redzu brīnišķīgu sapni, un baidos uzmosties.

 

Pirmais koncerts notika 2. decembrī Nacionālajā operā. Vai es varēju iedomāties, ka dziedāšu tādā teātrī un publika tik jūsmīgi mani uzņems! Aiz kulisēm mani ielenca vesels pūlis, mani apskāva, skūpstīja, bija asaras. Saņēmu trīs ziedu grozus un daudz buķešu. Vakar PSRS vēstniecībā bija rauts, klāt bija Saeimas deputāti, diplomāti, žurnālisti, režisori un mūziķi. Es dziedāju un saņēmu daudz pateicību. Operā būs vēl divi mani koncerti, pēc tam brauksim uz Liepāju, Jelgavu un Daugavpili. Rakstiet man uz adresēm: Rīga, Nacionālā opera, Prandes kungam, Irmai Jaunzemei. Te būsim līdz janvārim.” Jānis Sudrabkalns ”Sociāldemokrātā” rakstīja: ”Tādu balsi mēs nebijām dzirdējuši”.

 

Staļins liedz ordeni
Latvijas apciemošana stiprināja saites ar Maskavas latviešiem. Pirmā līdzdalība latviešu mūzikas koncertā notika vēl 1923. gadā kopā ar Latviešu kluba kori, kuru vadīja jaunais paziņa, konservatorijas students Jānis Ozoliņš. Kad pēc desmit gadiem Irma Jaunzeme tika pagodināja ar Krievijas Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces nosaukumu, viņu apsveica Izglītības biedrība ”Prometejs”, teātris ”Skatuve”, Latviešu klubs, kur viņa bija vairākkārt uzstājusies.

 

1935.gada februārī Irma Jaunzeme saņēma no Teodora Reitera uzaicinājumu atkal dziedāt Latvijā. Bet varas attieksme pret mākslinieci bija mainījusies. Uz ārzemēm viņu vairs nelaida. Tika atteikts pat slavenajam impresārijam Solomonam Jurokam, kurš piedāvāja sešu nedēļu ilgu koncerttūri pa ASV.

 

1937. gadā nomira māte. Latviešu klubs slēgts. Pazīstamie latvieši pazuduši. Pēc diviem gadiem Maskavas un Ļeņingradas filharmonijas gatavojās atzīmēt Irmas Jaunzemes daiļrades 20 gadu jubileju un lūdza augstāko varu piešķirt viņai Krievijas Tautas skatuves mākslinieces nosaukumu, apbalvot ar ordeni, bet cieta neveiksmi, jo padomju tautām bija jāgodina lielais vadonis Staļins 60 gadu jubilejā. Tautu draudzību viņš bija nostiprinājis ar terora palīdzību. Pēc tautasdziesmu dziedātājas lielas vajadzības vairs nebija. Kaitināja arī viņas latviskais uzvārds.

 

Rīgā kā pasakā
Vajadzība tomēr uzradās. 1940. gada jūlija sākumā PSRS Mākslas lietu komiteja saņēma valdības uzdevumu: steidzīgi sakomplektēt koncertgrupas sūtīšanai uz okupētajām Baltijas valstīm, jo iezemiešiem jāparāda padomju mākslas pārākums un pie reizes jāuzmundrina okupanti – sarkanarmieši. Irmu Jaunzemi iekļāva grupā, kura devās uz Latviju. Maskavā, Gļinkas Centrālajā mūzikas kultūras muzejā glabājas viņas to dienu vēstules, rakstītas vīram uz Maskavu.

”Rīga, 1940. gada 15. jūlijs. Romas viesnīca, 7 no rīta. Vakar pusvienpadsmitos vakarā ieradāmies Rīgā. Mēs esam septiņi: Ļoļa Ļepešinska, Marina Kozolupova, Zlatogorova, Reizens, Kaminka un Zibcevs. Vilcienā satiku Reiteru, operas diriģentu, viņš atgriezās no makšķerēšanas (..) Rīga sagaidīja mūs ar lietu un negaisu. Vakariņas un neliels bankets bija pie Švarca, atgriezāmies vēlu naktī (..)

 

Rīga nav izmainījusies. Skaista pilsēta, tīra, mājīga. Visi veikali strādā, vitrīnas spīd un laistās, tajās – lieliskas preces. Te ir īstas ārzemes. Pret krieviem izturēšanās laba. Visur dzirdama krievu valoda.

 

Vakar sākās Saeimas vēlēšanas. Plīvo Latvijas un sarkanie karogi. (..) Šodien pusvienpadsmitos mums jābūt vēstniecībā uz pieņemšanu.”

”Tikko atnācām no vēstniecības. Vladimirs Konstantinovičs, mūsu vēstnieks, patīkams cilvēks, taču galvenais ir tas, ka šeit atrodas Višinskis Andrejs Januarjevičs. Grūti ir izteikt, cik viņš ir pievilcīgs: sēdēja kopā ar mums, izjautāja, uzmundrināja. Viņu interesēja mūsu programmas. Kad nosaucu savu, Viškinskis palūdza vēl nodziedāt ”Rīga dim”.”

”Ķemeri, 17. jūlijs. Vakar dienā pēc Višinska rīkojuma mūs atveda uz šejieni. Te viss kā pasakā. Sanatorija – augstākās klases nekā Barvihā (Valdības sanatorija netālu no Maskavas. – Aut.). Katram tika atsevišķa istaba ar visām ērtībām un balkons, no kurienes skatāmi ziedi un mežs. Un tas viss – bez maksas. (..) Vakarā bija pirmais koncerts Nacionālajā operā. Mums pievienoja Maskavas Dailes teātra aktierus un Baltijas kara apgabala ansambli. Kad uznācu uz skatuves, sākās ovācijas. Pirmās dziedāju latviešu tautasdziesmas. Priekškaru atvēra trīs reizes. Saņēmu daudz ziedu. (..) Pēc koncerta mūs aizveda uz ”Lido”, Majoros, jūras krastā.”

Koncertgrupas vadītājs bija Mākslas lietu komitejas pārstāvis Metkeveli. Lielo teātri pārstāvēja baleta soliste Olga Ļepešinska, operas solisti Broņislava Zlatogorova un Marks Reizens, Maskavas Filharmoniju – dziedone Irma Jaunzeme, vijolniece Marina Kozolupova, daiļlasītājs Emanuils Kaminka un koncertmeistars Aleksejs Zibcevs. Uz pirmo koncertu no Maskavas kā Ļepešinskas partneris ieradās Lielā teātra baleta solists Asafs Meserers. Galvenais grupā, ne tikai lielā auguma dēļ, bija Reizens. Pirmajā pasaules karā – artilērists, apbalvots ar diviem Sv. Jura krustiem. Savu spēcīgo basu bija skolojis Ļeņingradas konservatorijā. Uz Lielā teātra skatuves iepaticies Staļinam un viens no pirmajiem 1937. gadā saņēma PSRS Tautas skatuves mākslinieka nosaukumu un Ļeņina ordeni. Viņš un Zlatogorova 1939. g. oktobrī – novembrī koncertgrupas sastāvā jau bija pabraukājuši pa okupētajām teritorijām Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā.

Irma uz balkona
”21. jūlijs. Vakarā bijām vēstniecībā, tāpēc ka notika demonstrācija. Cilvēku bija jūra, rokās sarkani karogi, lozungi ar prasību pievienot Latviju Padomju Savienībai. Mēs kopā ar Višinski stāvējām uz vēstniecības ēkas balkona un sveicām demonstrantus. Andrejs Januarjevičs sacerēja uzsaukumus, es tos tulkoju un skaļi izsaucu latviski. Reizens dziedāja ”Varen plaša mana zeme dzimtā”, mēs viņam pievienojāmies.”

22. jūlijā notika koncerta atkārtojums Nacionālajā operā, 23. un 24. jūlijā grupa uzstājās Liepājā, 25. jūlijā – atkal Rīgā, Operā.

”Rīga, 26. jūlijs. Kirhenšteins, Saeimas prezidents, uzaicināja Ļoļu, Marinu un Mani rīt pavizināties ar jahtu pa Daugavu. Tas būs brīnumaini!”

 

”27. jūlijs, 8 no rīta. Līst nepārtraukti, jahtas nebūs… Veikalos ārprāts: milzīgas rindas, jo sākusies nacionalizācija. Mēs par savu niecīgo naudiņu nevaram nopirkt neko, tāpēc, ka cenas pacēlušās 3 – 4 reizes. Laikam man ir lemts būt nelaimīgai”.

 

No rīta koncertgrupa devās uz Tallinu un Tartu. 9. augustā Rīgā notika atvadu koncerts, un nākamajā dienā grupa aizbrauca uz Maskavu.

Atgriezusies mājās, Irma Jaunzeme paņēma sakrājušās avīzes un ”Izvestija” 1. augusta numurā izlasīja braucienā iepazītā jaunā varasvīra Viļa Lāča rakstu, kas atstāja savādu iespaidu. ”Visa latviešu tautas dzīve bija kā šausmīgā murgā. Tajā pašā laikā neliela neliešu saujiņa laupīja un iztirgoja tautas mantu, kļūstot ar katru dienu asinskārāka un nekaunīgāka. Pāri Latvijai izpletās melna reakcijas nakts. Tā bija vakar. Bet šodien? Kā notika šis brīnums, šī lielā pārvērtība? Mēs zinām kā tas notika. Neaizmirstamajā 17. jūnijā no rīta uz Latvijas ceļiem parādījās sarkanās armijas karavīri, un vienas dienas laikā sabruka krāpšanas, liekulības un tirānijas kāršu namiņš. (..) Padomju valsts dēli atbrīvoja mūsu zemi no verdzības važām un atdeva darbaļaudīm brīvību. Pienāca jaunās dzīves rīts.”

Drosmīga palīdzība
1940. gada beigās pie Jaunzemiem atnāca nelaime: Irmas māsa Flora, kas dzīvoja Ļeņingradā, bija izsaukta uz ”lielo māju” – NKVD pārvaldi, un atgriezusies, savā istabā pakārās. Pēc tam Irmu Jaunzemi skāra arī Latvijas tautiešu traģēdija. 1942. gada janvārī, kad fronte vēl atradās netālu no Maskavas, pienāca vēstule. ”Ļoti cienītā Irma Petrovna! Vispirms lūdzu jūs atcerēties savu jaunības draugu Čarli. 1941. gada. 14. jūnijā Čarli un mani, viņa sievu un bērnu no mūsu mājas ”Lāči” aizveda uz Sibīriju katru savā ešelonā. No tā laika es vīru neesmu redzējusi. 1941. gada 26. septembrī Tihtetā, kur mūs atveda, dzemdēju viņam otru dēlu. Dārgā Irma Petrovna, piedodiet man par to, ka tā jūs uzrunāju, no vīra es zināju, cik augsti viņš vērtēja jūsu draudzību. Tagad es griežos pie Jūsu sirds: varbūt ir kāda iespēja uzzināt, kur atrodas mans vīrs. Es ar mazuļiem (vienam 2 gadi 2 mēneši, otram 3 mēneši) esmu palikusi bez eksistences līdzekļiem. Mani pieņēma darbā aptiekā uz pusslodzi, saņemu dienā 1,5 kg maizes un algu 100 rubļ. mēnesī. Tagad jūs varat spriest par manu dzīvi. Vēlreiz ļoti lūdzu Jūs: palīdziet man atrast vīru, citādi es aiziešu bojā. 1942. gada. 7. janvārī. Mana adrese: Krasnojarskas novads, Krasnojarskas rajons, Tihtetas ciems, aptieka Nr. 31. Ar sirsnīgu sveicienu Valija Krūmiņa.”

Pēc mēneša pienāca otra vēstule. ”Dārgā Irma Petrovna! Varbūt Jūs atļausiet man rakstīt Jums dzimtajā valodā, tāpēc ka krievu valodu iepazinu tikai šeit, Sibīrijā. Sūtu Jums vissirsnīgāko pateicību par siltām jūtām un palīdzību maniem bērniem!

 

Šeit visi pārdzīvojumi man ir asāki varbūt tamdēļ, ka viss jāpanes vienai: bēdas dziļākas, prieks lielāks. Tādu lielu prieku es piedzīvoju tad, kad saņēmu Jūsu vēstuli. Viņa man mazina to iznīcības sajūtu, kura tik bieži mani pārņem šeit svešumā un svešos ļaudīs. Man nav citas vēlēšanās kā vien saglabāt mazo dzīvībiņas.

 

Esmu darījusi visu, kas bijis manos spēkos. Līdz šim pārtiku, pārdodama savas līdzpaņemtās drēbes, bet nu arī tās ir izbeigušās un nākotne liekās draudošā un drūma, tādēļ nolēmu lūgt jūsu palīdzību atrast manu vīru, varbūt caur Maskavas NKVD. Mans vīrs nekad nekādās politiskās partijās nav sastāvējis. Viņš strādāja Rīgā par tiesnesi. Bija lojāls pret padomju varu, un tāpēc es ceru, ka viņš ir brīvībā. Ar daudz labām dienām, mieru un veselību! Jūsu Valija Krūmiņa. 1942. g. 10. februārī”.

Sarakstīšanās un Irmas Jaunzemes palīdzība turpinājās. ”Dārgā Irma Petrovna! Pieturos pie tik mīļās man, labi pazīstamās krievu uzrunas! Dīvains vakars: Sibīrijā jau 22. stunda, mani mazuļi guļ saldā miedziņā, mūsu istabiņa īsts svētdienas miers, es sēžu un atkal pārlasu Jūsu vēstuli. Te pēkšņi pa radio ziņo: dzied Irma Jaunzeme. Mani šī sagadīšanās satrauc, ka nolemju tūlīt rakstīt, un daru to, Jūsu dziedājumā klausoties. Dārgā Irma Petrovna, cik Jūs varat būt laimīga kopā ar savu ģimeni. Es personīgi par savu vīru arvien vēl neko nezinu. Aizrakstīju uz Maskavas NKVD, bet atbildi neesmu saņēmusi… Jūsu siltās jūtas, kuras Jūs veltiet maniem bērniem un man, dod lielāku izturību manās grūtās stundās. Ar vislabākajiem novēlējumiem Jums personīgi, Jūsu augsti godātam vīra kungam un meitai Irmas jaunkundzei. Jūsu Valija Krūmiņa. Tihtetā, 1942. g. 1. novembrī.”

Kad Valija Krūmiņa rakstīja šo vēstuli, Čarlija – Kārļa Krūmiņa mokām jau bija pienācis gals.  Viņš nomira Sverdlovskas apgabalā, Sevurallagā 1942. gada 16. jūlijā, bet par to Valija Krūmiņa, un no viņas – Irma Jaunzeme, uzzināja pēc daudziem gadiem.

”Izsvītrotā” māksliniece
Kara gados Jaunzeme bija frontes koncertbrigāžu dalībniece. Kad 1944. gadā  nodibināja medaļas par Maskavas un Ļeņingradas aizstāvēšanu, mākslinieci apbalvoja ar abām. Bet sirdī bija rūgtums. 1945. gada 19. aprīlī viņa ierakstīja dienasgrāmatā:

 

”Komiteja joprojām izturas pret mani kā pret pabērnu. Es esmu pilnīgi ”mirusi” kā aktrise. Tiek darīts viss, lai mani aizmirst, no visiem sarakstiem izsvītro. Plates – izsvītrot! Toņfilmu – izsvītrot! Koncerts valdībai – izsvītrot! Bet atkal ne pateicības, ne atzinības…”

1946. gada februārī. kad pēc ilgas un grūtas slimības nomira vīrs, pārvarējusi bēdas un nievas, māksliniece devās uz dzimto Minsku, no turienes uz Kēnigsbergu, Viļņu, Kauņu un Rīgu un atkal valdzināja klausītājus. Pēdējais brauciens uz Rīgu notika 1948. gadā. Koncerti bija 29. februārī LU aulā, 1. martā Krievu drāmas teātrī. Laikrakstos par to: ”Apbrīnojamas ir Irmas Jaunzemes spējas piemēroties katras tautas īpatnībām, sniedzot dziesmu tādā veidā, kā to dzied tauta. Koncertam bija lieli panākumi un publika mākslinieci atlaida tikai pēc daudzām piedevām.”

Koncertdarbība turpinājās, klāt nāca pedagoga darbs un prieks par daudzo audzēkņu panākumiem. Viena no audzēknēm bija pasaulslavena Ludmila Zikina. Toties vara atzinību izsniedza skopi: 60 gadu jubilejā Krievijas Tautas skatuves mākslinieces nosaukumu, pēc desmit gadiem – pirmo un pēdējo ordeni.

Irmas Jaunzemes balss apklusa uz mūžiem 1975. gada 17. aprīlī.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+