Latvijā
Sabiedrība

Mirušā zēna tuvinieki saka paldies meklētājiem, taču tagad lūdz atstāt viņus mierā 22


Ivana pēdējā atdusas vieta Tosmares kapos. Valsts policijā 2. jūlijā tika saņemts iesniegums par to, ka 1. jūlijā ap plkst. 8.30 no savas dzīvesvietas Liepājā, Pāvilostas ielā, izgājis piecgadīgais Ivans. Desmit dienas zēnu meklēja kopumā vairāk nekā 4000 cilvēku – Valsts policija, Nacionālie bruņotie spēki, Liepājas pilsētas pašvaldības policija, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, brīvprātīgo organizācija “bezvēsts.lv” un citi. Zēnu atrada mirušu 11. jūlijā Grobiņas pagasta Dubeņos.
Ivana pēdējā atdusas vieta Tosmares kapos. Valsts policijā 2. jūlijā tika saņemts iesniegums par to, ka 1. jūlijā ap plkst. 8.30 no savas dzīvesvietas Liepājā, Pāvilostas ielā, izgājis piecgadīgais Ivans. Desmit dienas zēnu meklēja kopumā vairāk nekā 4000 cilvēku – Valsts policija, Nacionālie bruņotie spēki, Liepājas pilsētas pašvaldības policija, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, brīvprātīgo organizācija “bezvēsts.lv” un citi. Zēnu atrada mirušu 11. jūlijā Grobiņas pagasta Dubeņos.
Foto – Artis Drēziņš

Mežā vietā, kur pirms mēneša mirušu atrada mazo liepājnieku Ivanu, Dubeņu vietējie iedzīvotāji pagājšceturtdien, 10. augustā, iestādīja dižskābardi. Meža īpašniece nevēlas tur nekādu pieminekli – tai jāpaliek kā svētvietai bērna piemiņai. Tajā pašā dienā Liepājā arī strādāja Valsts policijas speciāli izveidota komisija, kas vērtē Kurzemes reģiona pārvaldes Liepājas iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas un tās priekšnieka Uģa Āvas darbu, atbildību un darbību, lai saprastu, kas mazā zēna meklēšanā netika darīts pareizi un ko varēja labāk.

Piecgadīgais Ivans Berladins, kura meklēšanai vismaz desmit dienas sekoja līdzi vai visa Latvija, pazuda Liepājā 1. jūlijā (tuvinieki par to ziņoja tikai 2. jūlijā), viņu atrada mirušu Dubeņu mežā 11. jūlija vakarā. Uz 20 kilometrus tālajiem Grobiņas novada Dubeņiem puika viens pats bija aizbraucis, visticamāk, sajaucot pieturvietas vai autobusu.

Lai gan policija solīja, ka mēneša laikā būs zināmi tiesu medicīniskās ekspertīzes rezultāti par zēna nāves cēloni un nāves brīdi, pagaidām rezultātu vēl nav. Lielās līnijās policijai nav neskaidrību par Ivana dzīves, pazušanas un atrašanas apstākļiem, bet izmeklēšana turpinās. Tiek vērtēta to cilvēku atbildība, kas dzīvoja kopā ar Ivanu un kas bija lielākā vai mazākā saistīti ar bērnu pazušanas un meklēšanas dienās. Ir jau ierosināts viens kriminālprocess, un nav izslēgts, ka būs vēl kāds.

Medijos un interneta vidē izskanēja un vēl joprojām šad tad parādās visdažādākās versijas (to vidū neloģiskas) par notikumu gaitu un par Ivana saistīto cilvēku rīcību un atbildību, tostarp arī no pašu bērna tuvinieku puses. Devos uz Liepāju un Dubeņiem, kur tikos gan ar Ivana tuviniekiem – māti, vecmāmiņu –, gan citiem iesaistītajiem.

 

Gaidīšanas režīmā

“Šobrīd neko jaunu jums nevaru pateikt. Gaidām visu ekspertīžu rezultātus. Kad tie būs, nezinu, varbūt pēc mēneša. Skaidrs ir tas, ka bērns nav gājis bojā no vardarbības. Vienlaikus tiek pratināti visi cilvēki, kas bijuši saskarsmē ar Ivanu, lai saprastu viņu atbildību,” saka Valsts policijas Kurzemes reģiona kriminālpolicijas biroja priekšnieks Rimants Kārkliņš, kurš nenoliedz, ka varētu tikt ierosināts kāds kriminālprocess. Par vienu policijas darbinieku jau esot: to ierosinājis Valsts policijas Iekšējais drošības birojs. Runājot par Ivana māti, R. Kārkliņš nosaka, ka Dievs jau viņu esot sodījis, taču teorētiski kriminālprocesu pret viņu nevarot izslēgt.

Neoficiāli man zināms, ka policija vērtē, vai pret Ivana māti un vecmāmiņu, kura bērnam rīta agrumā pabrauca garām, neierosināt kriminālprocesu pēc 141. panta par mazgadīgā atstāšanu bez palīdzības, par ko draud cietumsods līdz diviem gadiem. Savukārt kriminālprocess pret kādu policisti ierosināts par to, ka viņa kādā no meklēšanas dienām saņēmusi zvanu no kādas sievietes, kura teikusi, ka viņas vīrs redzējis mazu bērnu klaiņojam Dubeņos, un šī informācija nav nodota meklēšanas vadītājam U. Āvam. Viņš gan iepriekš izteicis versiju, ka šī informācija bērnu nebūtu glābusi, jo zvans bijis tik vēlu, ka Ivans tajā laikā par 99,9% bijis miris…

 

Māti gribējuši linčot

Policija saņēmusi daudzus zvanus no cilvēkiem, kas it kā bija dzirdējuši bērna raudas mežos un purvos visā Liepājas apkārtnē. Neviena informācija nav izrādījusies patiesa, izņemot vienu: tajā pašā datumā, kad Ivanu atrada, priekšpusdienā (bērnu atrada vakarā) uz policiju atbraucis 85 gadus vecs kungs, kurš teicās redzējis mazu bērnu 1. jūlijā ejam pa ceļu Dubeņos. Kāpēc ziņojis tik vēlu? Neesot pirms tam neko zinājis par meklēšanu, medijus nelasot…

Starp citu, meklēšanas sākumā policijai, īpaši pēc tam, kad tapa zināms, ka Ivanam ir zilums zem acs, bijusi versija, ka piederīgie jauši vai nejauši bērni nogalinājuši un pēc tam noslēpuši. Tā gan ātri atmesta pēc šoferu, kas Ivanu veduši, nopratināšanas un video atrašanas.

Meklēšanas laikā jau pašu bērnu māti vajadzējis apsargāt, viņai ieteikts bez vajadzības neatstāt dzīvokli, tuvumā bijuši policisti, jo ik pa laikam atradušies cilvēki, kas gribējuši iet “skaidrot attiecības” ar Ivana māti. “Vienā brīdī jau agresīvs pūlis lauza durvis un kliedza, ka māte jāsit krustā! Atbrauca policijas ekipāža, bet īsti neuzdrošinājās pūlim tuvoties. Tad atskrēja Āva un pūlim teica: ja kāds grib paiet viņam garām, lai tik pamēģinot!” atceras kāds aculiecinieks.

 

MĀTES STĀSTS

Ne dzērāja, ne narkomāne

Dienu pavadīju Karostā – Pāvilostas, Spīdolas un Ģenerāļa Baloža ielu rajonā, aptuveni 500 metru rādiusā ap Pāvilostas ielu 1, kur daudzdzīvokļu mājas trešajā stāvā dzīvoja Ivans, rajonā, kur lielākoties savu dzīvi aizvadīja mazais bērns. Ne pats prestižākais Liepājas rajons, taču tādu ir daudz gan Rīgā, gan citās Latvijas pilsētās. Tipveida padomju laika daudzdzīvokļu nami, pa starpu arī kāds senāks, līdzās tā sauktais somu mājiņu – nelielu vasarnīcas tipa mājiņu – kvartāls, kas tapis pagājušā gadsimta 50. gados. Tiek remontēta iela, rosās sētnieki, uz soliņiem sēž tantes un glauda kaķus. Cilvēki nāk un iet savās gaitās. Māju pagalmos skraida bērnu bariņi bez īpašas pieaugušo uzraudzības: sākot ar dažus gadus veciem un beidzot ar pusaudžiem, brīžiem pa “frakcijām”, brīžiem kopā. Ir vasara, saule, smiekli, rotaļas. Svecītes un piemiņas mantas pie Ivana nama novāktas – tās vīd dzīvokļa logā.

Ivana māti, 38 gadus veco Zoju, mājās nākam sagaidu kopā ar vecāko, piecpadsmitgadīgo dēlu (vēl ir 9 gadus vecs dēls un 19 gadus veca meita, kam jau savs bērniņš un dzīvesdraugs).

Zoja atklāj, ka tagad viena tikpat kā nekur neejot – neesot bail, tikai ļoti neomulīgi. Četru bērnu māmiņa savā vecumā izskatās labi. Kaut arī 9. klašu izglītība, nekur nav mācījusies un algotu darbu strādājusi, runā labā krievu valodā. Ar latviešu valodu neiet raiti, tāpēc iet kursos, lai pēc tam mēģinātu atrast darbu. Teic, ka patīkot uzkopšanas darbi un varbūt meklēšot darbu šajā virzienā. Ar ironiju Zoja man stāsta, ka pēc Ivana pazušanas cilvēki speciāli nākuši skatīties, kāda tad izskatoties Ivana māte, dzērāja un narkomāne, kam bērni ņemti nost…

“Ivans bija bērns ar harismu un skaistām acīm. Enerģisks, cēlās agri no rīta un visu laiku gribēja darboties, virtuvē kastroļi gāja pa gaisu. Pret pieaugušajiem rezervēts. Jā, viņš viens gāja pagalmā, bet tur ir daudz bērnu, viens par otru mazāki, viens otru aizstāv. Visu mūžu te esmu dzīvojusi, un nevienam nekas slikts nav noticis,” viņa saka.

Dienā pirms pazušanas Ivans gribējis doties uz netālo bērnu centru, kur viņam ļoti paticis, bet piektdienā tas bijis slēgts un mamma apsolījusi dēlu uz turieni aizvest kaut kad nākamnedēļ, bet pati devusies uz tusiņu pie draugiem, uz kurieni nekad bērnus neņemot līdzi. Kad svētdien (2. jūlijā) no rīta atgriezusies, Ivana nebijis – kad viņš sestdien (1. jūlijā) no rīta izgājis, visi pārējie vēl gulējuši. Tas, ka viņš bija bez zeķītēm un krekliņa, liecinot, ka viņš steidzies, domā mamma.

Zojas māte, Ivana vecmāmiņa, kura arī dzīvo šajā dzīvoklī, esot ļoti slima, lietojot zāles, lai labāk varētu gulēt. Kad svētdien, tikai nākamajā dienā ap diviem, Zoja ieradusies policijā, viņa tā arī skaidri neesot varējusi paskaidrot, kāpēc trauksme nav celta agrāk: Ivans tā staigājot, visi domājuši, ka varbūt aizgājis pie otras vecmāmiņas, māte veca un slima, brālis tikai sēžot savā nodabā istabā. Baiga vienaldzība, nodomājuši policijā.

“Es uz āru nerādu, ka man slikti. Raudu vienatnē,” atvadoties man saka Zoja un it kā atvainojoties norāda uz dzīvokļa sienām, kas prasās pēc remonta. “Mans tēvs dzēra. Pagājušajā gadā nomira. Pirms tam par remontu nebija jēgas domāt.”

Arī Zoja saka paldies visiem meklētājiem, izņemot kādu ļaužu grupiņu, kas par meklēšanu viņai esot prasījusi naudu. Policijā nebrīnās, ka tādi neģēļi lielā meklētāju barā atradušies. Lielākā daļa tomēr bijuši nesavtīgi meklētāji, bet gadījušies arī tādi, kas par visām varītēm gribējuši būt atradēji. No neoficiāliem avotiem uzzināju, ka bijusi arī grupa, kas staigājuši apkārt ar laužņiem, bez iemesla satrakojušies, lauzušies iekšā pat pie kāda homoseksuāļa un policija bijusi spiesta iejaukties. Oficiāli gan policija nevienu iesniegumu par meklētāju pārkāpumiem neesot saņēmusi.

 

SOCIĀLAIS DIENESTS: līdz šim problēmu nebija

Liepājas sociālā dienesta ģimenes atbalsta daļas vecākā sociālā darbiniece Inga Pekele stāsta, līdz šim un arī tagad nav bijušas nekādas indikācijas, ka Zojai būtu problēmas ar bērnu audzināšanu – ne no institūcijām, ne no trešajām personām. Dienesta redzes lokā viņa gan nonākusi maijā, kad kārtojusi trūcīgās ģimenes statusu – bet arī tad, atbildot uz jautājumiem, neparādījies, ka ir problēmas ar bērniem. Saņēmusi pabalstu. Ivans gājis bērnudārzā, kur labi uzvedies, un arī viņam pašam tur paticis.

Kopš maija Zojas ģimene ir viena no 4458 Liepājas ģimenēm, kas atzītas par trūcīgām un maznodrošinātām, saņem pabalstus, un kopš Ivana pazušanas ir starp tām 601 ģimenes ar bērniem, ar ko strādā sociālais dienests un palīdz risināt sociālas problēmas, konkrētajā gadījumā tas pagaidām izpaužas kā psihologa palīdzība.

 

KAIMIŅU VERSIJA

Negribēja strādāt

“Ivana vectēvs, kas kādreiz dienēja uz atomzemūdenes, bija mans draugs. Pagājušajā gadā nomira. Dzīvoja kopā ar meitu Zoju, Ivana māti, viņas bērniem, sievu un savu pieaugušo dēlu. Vienīgas, ko tēvs par Zoju sliktu teica, ka negribot strādāt. Citādi Zoja atstāj normālas, simpātiskas sievietes iespaidu, bērnus vaktēja un bija prasīga pret tiem,” man saka Jevģēnijs Kovaļovs.

“Zoju pazīstu kopš desmit gadus vecuma. Vienmēr akurāta, kopā ar bērniem. Ar viņas māti kopā strādāju bērnudārzā un varu sacīt tikai to labāko,” tā Gaļina Točiļenko.

“Tie nav nekādi bomži vai blēži. Zojas bērni ir klusi un nelamājas. Maizi neprasa. Ivans bija gudrs bērns ar savu raksturiņu. Viņa tēvs maksāja alimentus,” man saka trepju telpas kaimiņiene, kura lūdza savu vārdu neminēt.

Vēlāk policisti savā starpā esot runājuši, ka Zojai ir izteikta krievu mentalitāte: bērnus mīl, bet “vecis”, lai arī kāds, tomēr svarīgāks. Šobrīd Zojas draugs ir Ivana tēvabrālis, kam ir atsevišķs divistabu dzīvoklis.

 

VECMĀMIŅAS STĀSTS

Pabrauca Ivanam garām

Ivana vecmāmiņai no tēva puses Nadeždai Žavoronkinai īpaši ciešas attiecības ar Zojas ģimeni neesot, apsveicot tik viens otru dzimšanas dienā. Ivana tēvs, Nadeždas dēls Aleksejs strādājot kuģubūvē Spānijā. Ar Zoju, kas ir desmit gadus vecāka, pārgulējis kāda tusiņa laikā un tā radies Ivans. Bijis līdzīgs tēvam, tāpēc Aleksejs ne brīdi nav šaubījies, ka ir tēvs, un kārtīgi maksājis uzturlīdzekļus, kaut arī ne dienu ar Zoju neesot dzīvojuši kopā. Pirmie trīs bērni Zojai esot no citiem vīriešiem. Tagad Zojas draugs esot cits viņas dēls.

Par mazdēla māti un otru vecmāmiņu Nadežda saka tikai labus vārdus. Ivans mammu ļoti mīlējis. Jā, kādas dienas pirms pazušanas viņa pamanījusi Ivanam zilumu un teikusi, ka nedošot konfektes, kamēr nepateikšot, no kā tas ir. Ivans atbildējis, ka atsities pret gultas galu.

Nadežda dzīvo netālu – metrus 300 no Ivana mājas. Cauri krūmājiem viņa rāda taciņu, pa kuru nācis mazdēls – nekad viens, parasti ar kādu no vecākajiem brāļiem. Saņēmuši konfektes vai cepumus, viņi gājuši atpakaļ. Bērnus cienājusi arī kaimiņiene, kura policijai liecināja, ka Ivana pazušanas dienā (1. jūlijā) mazais ap pulksten 15 – 16 bijis iegriezies pie viņas. Policija tam sākumā noticējusi un meklējusi bērnu tuvākajā apkārtnē. Tās gan bija viltus pēdas, un pēc tam izrādījies, ka Ivans jau tās dienas pirmajā pusē aizbraucis uz Dubeņiem. Vai kaimiņiene sajaukusi dienas (tā uzskata policija), pajautāt nevaru: viņa kritusi, sasitusi galvu un smagā stāvoklī atrodoties slimnīcā. Tomēr vecmāmiņa tic kaimiņienei un uzskata, ka ar videoierakstiem un šoferu liecībām putrojas policija…

Jāteic gan, ka pašas vecmāmiņas sacītajā daudz pretrunu un neloģisku sazvērestības teoriju. Piemēram, viņa apgalvo ka policija nav ļāvusi apskatīt mazdēla līķi – eksperts parādījis tikai attēlu mobilajā telefonā, bet par redzēto īstas pārliecības neesot. “Mēs nezinām, ko aprakām, tāpēc uzrakstīju policijai, ka vēlos redzēt fotogrāfijas un DNS rezultātus. Ivana tēvs gan tika pielaists pie Ivana, bet seja bijusi zilganā celofāna maisā, un dēls man teica, ka pilnīgas pārliecības par to, ka tas būtu viņa dēls, neesot.” Policijā man gan to noliedz: ja vecmāmiņa būtu gribējusi, būtu varējusi iet un apskatīt līķi, tāpat Ivana identifikācija notikusi, DNS paraugi paņemti, neesot šaubu, ka atrastais ir Ivans. Savukārt māte Zoja man teica, ka psiholoģiski neesot bijusi spējīga iet un atpazīt dēla līķi. To izdarījusi pēc fotogrāfijām, arī jaciņa un sandales pilnīgi noteikti bijušas viņa.

Bet notikums, kas liek policijai vērtēt vecmāmiņas Nadeždas atbildību, ir šāds. “Tai sestdienā, 1. jūlijā, no rīta es ar automašīnu braucu pie ārsta un redzēju, ka mazdēls sēž Tosmares autobusu pieturā un savā nodabā kustina kājas. Kad apstājos, Ivans teica, ka gaidot mammu un abi kaut kur braukšot. Tai brīdī es nezināju, ka Zojas jau otro dienu nav mājās – nodomāju, ka viņa ieskrējusi turpat netālajā veikalā pēc cigaretēm. Un Ivans nekad viens nekur nebija braucis,” saka N. Žavoronkina. Viņa vairās runāt par savu atbildību, bet uzskata, ka labāk varēja nostrādāt policija.

Nadežda gan ar mani runā visai negribīgi, mūsu dialogam, kas notiek uz ielas, kādubrīd pievienojas arī viens no viņas dēliem Maksims. Viņš kopā ar draugiem un paziņām braukājuši līdz pat Klaipēdai, visas autobusu pieturas aplīmējot ar Ivana attēliem. Abi zemu noliecoties to daudzu cilvēku priekšā, kas piedalījušies meklēšanā, bet ir neizpratnē par tiem, kas vēlas dibināt kaut kādas biedrības, fondus, mežā likt pieminekli.

“Cilvēkiem vajadzētu nomierināties un atstāt mūs mierā. Mēs paši tiksim galā ar savām bēdām. Arī naudu mums nevajag. Un žēl, ka cilvēki lien pie Ivana kapa un kaut ko tur kopj: pēc pareizticīgo paražām, 40 dienas nedrīkst neko aiztikt, lai mirušā dvēsele nomierinās. Mūsu Ivans bija kristīts bērniņš,” teic vecmāmiņa.

 

Dižskābardis, kuru ceturtdien iestādīja Ivana atrašanas vietā Dubeņos.Foto - Arnita Leimante

Dižskābardis, kuru ceturtdien iestādīja Ivana atrašanas vietā Dubeņos.Foto – Arnita Leimante

DUBEŅU CEĻŠ

Pēdējā pietura un gājiens

Vecmāmiņu Nadeždu nomāc vairāki jautājumi. To, ka mazdēls Kuršu laukumā iekāpis 904. autobusā, kas ved uz Dubeņiem, viņa skaidro ar to, ka mazais varētu būt to sajaucis ar 4. autobusu, kas kursē no Liepājas centra uz Karostu un atpakaļ. Savukārt, iebraucot Dubeņos, Ivans varējis to sajaukt ar Karostu un intuitīvi meklējis mājas un apmaldījies. Tikai esot jocīgi, ka mazdēls gājis meža virzienā, jo no tā viņam esot bijis bail. “Varbūt netālajā baptistu centrā Ivanam galvu sagrozīja? Kad mēs tur bijām, tad teica, ka tāds puika neesot tur bijis, bet policijai gan atzinušies, ka bijis un uzcienāts,” zina teikt vecmāmiņa. Viņa apgalvo, ka Ivans nekad ar autobusu neesot viens braucis. Tomēr, pretēji vecmāmiņas teiktajam, policijai jau pašā sākumā bija informācija, ka Ivans viens pārvietojies ar autobusu – ne bieži, bet tomēr braucis. To man apstiprināja arī bērni, ar kuriem aprunājos pagalmā. No autobusiem video saņemts 300 stundu garumā. To vairāki cilvēki skatījušies caurām diennaktīm, ne viss bijis labi redzams, attēli sfēriski, dažiem autobusiem kameras nav darbojušās, it kā arī mikroautobusam, ar ko Ivans braucis. Mazais bērns sazīmēts tikai septītajā dienā.

Principā nav nekādu šaubu (video, šofera un citu cilvēku liecības), ka 1. jūlijā Ivans no Liepājas Kuršu laukuma ar 904. autobusu nobraucis 20 kilometrus un izkāpis Grobiņas novada Dubeņos un gājis meža virzienā, kurp devies arī autobuss, lai platākā vietā 200 metrus tālāk apgrieztos braukšanai atpakaļ uz Liepāju. (Jau pēc tam, kad zēns atrasts, vietējie dubeņnieki atcerējušies kāda bērna stāstīto – spēļu laukumā atnācis kāds zēns, bet komunikācija īsti nav sanākusi: viņš pratis tikai krieviski, bet vietējie – tikai latviski.) Nākamās Ivana pēdas atrastas 1,8 kilometru attālumā: sandaļu nospiedums grāvja zemē. Šie 1,8 kilometri ved pa tuvākajiem ceļiem, tos var tikai iztēloties, taču tas ir visticamākais maršruts, kaut gan nevar izslēgt arī citu ceļu.

Kādi tad ir šie 1,8 kilometri, un kādu varētu iztēloties Ivana ceļu? Pēc 600 metriem no pieturas beidzas asfalts un Ivans nogriežas nedaudz pa labi. Ja būtu nogriezies pa kreisi Liepājas virzienā, nenokļūtu mežā, bet lauku apvidū, kur ir vairākas viensētas. Ivans nokļūst priežu mežā un pēc 700 metriem uz bijušā Liepājas–Vaiņodes dzelzceļa stigas, kas abos virzienos izveidojies kā ceļš. Bet Ivans dodas taisni uz priekšu. Pēc 900 metriem ir krustceļš, un bērns nogriežas pa kreisi. Pēc 1,6 kilometriem T veida krustojums – pa labi. Ja būtu devies pa kreisi, tad atkal uzdurtos apvidum ar vairākām viensētām. Pēc 1,8 kilometriem meklētāji atraduši pēdas nospiedumu kreisās ceļmalas grāvī, turklāt divās vietās, it kā divreiz noskrējis no ceļa vai vienreiz mēģinājis atgriezties uz ceļa. Pēc policijas versijas, mazais nobijies no negaisa, cilvēka vai kāda dzīvnieka, tāpēc pametis ceļu. Viņu atrada mirušu aptuveni 300 metru tālāk aizaugušā, vienreiz tīrītā jaunaudzē, kur krūmājs ir vairāk nekā divu metru augstumā. Pa ceļam uz savu nāves vietu, pēc policijas versijas, Ivans šķērsojis vairākus desmitus metru platus krūmāju brikšņus, tad gājis pa garu zāli zem augstspriegumu līnijas, līdz nokļuvis jaunaudzē.

Vietējam zemniekam Andrim Leimantam, kurš pārzina vietējos mežus un Ivana atrašanas brīdī bijis līdzās, ir nedaudz cita versija. Bijis vai nebijis grāvī, Ivans pa 100 metru tālāku sānceļu iesoļojis neapdzīvotu un aizaugušu Kļavu māju pagalmā, kur paēdis zemenes (bijis redzams, ka ogas ēstas), tad sabijies no suņu rejām no vēl kādas 100 metru attālākas Valciņu mājas un tikai tad ieskrējis biežņā.

“Tos suņus es zinu – ārā no sētas neskrien, bet pilsētas puika varēja sabīties no rejām. Tālāk jau biežņa, kur pieaugušu cilvēku jau piecu metru attālumā neredz… Mazs bērniņš tur varēja apjukt, nokļūt stresā, pārbīties un maldīties, nogurt,” domā A. Leimants. Viņa meita Arnita piebilst, ka 1. jūlijs bijis drēgns un naktī no sestdienas uz svētdienu tikai ap plus septiņiem grādiem silts.

A. Leimantu pārsteidzis, ka Ivans, vairākas dienas nogulējis miris, izskatījies kā tikko aizmidzis, tikai bāls.

Kļavu saimniece, kuras mežā Ivanu atrada, kopā ar Leimantiem bērna pēdējā atdusas vietā pagājušajā ceturtdienā, 10. augustā, iestādīja dižskābardi. Saimniece nevēlas tur nekādu pieminekli – tai jāpaliek kā svētvietai bērna piemiņai.

Leimanti ir pārliecināti, ka mazo Ivanu ejam pa meža ceļiem ir kāds redzējis, visticamāk, ka vairāki, tikai tagad baidās atzīties un būt līdzvainīgi. Viņi paši dzīvo netālu, vairāk Liepājas virzienā, un uz veikalu ejot apmēram tikpat tālu, cik tālu bija gājis Ivans. Tā esot viena reize no simts, kad kāds nepabraucot garām, turklāt vasaras sestdienā – tikpat kā neiespējams variants.

Valciņos dzīvojošā sirmgalve ar mani runā un raud. Līdz Ivana nāves vietai viņa tā arī nav spējusi aiziet. Viņas vidēja auguma suņi rējīgi, taču paklausīgi, turklāt viens akls un otrs vēl kucēns.

“Ko gan es varu pateikt? Tai sestdienā biju Gaviezes pagasta svētkos, bišku iedzēru šampanieti, un mazdēls mani tikai vakarā atveda mājās. Sabaroju suņus, iegāju mājās, ieslēdzu televizoru un gāju gulēt. Durvis, logi ciet. Smidzināja lietus. Neatceros, vai suņi rēja, bet viņi jau katru nakti parej: lapsas ar lapsēniem staigā, stirnas nāk dārzā, meža mala taču. Suņi man prom no sētas netiek,” stāsta kundze.

Viena no Dubeņu vienīgā veikala “Top” pārdevējam man saka, ka atceroties – iepriekšējā vasarā Zoja ar kādu bērnu bijusi Dubeņos un iegājusi veikalā. Zoja man gan to kategoriski noliedz, viņa pat līdz šim nebija zinājusi, kur tādi Dubeņi atrodas.

 

Šeit Dubeņos 904. autobuss apgriežas, lai brauktu atpakaļ uz Liepāju. Ivans visdrīzāk devies pa ceļu taisni uz priekšu. Foto - Arnita Leimante

Šeit Dubeņos 904. autobuss apgriežas, lai brauktu atpakaļ uz Liepāju. Ivans visdrīzāk devies pa ceļu taisni uz priekšu. Foto – Arnita Leimante

ŠOFERA PRIEKŠNIEKU VERSIJA

Lai šoferu atbildību vērtē policija

Ar AS “Liepājas autobusu parks” vadību saruna ir diezgan saspringta, jo medijos esot izplatītas nepatiesas ziņas, piemēram, ka šoferis, kas vedis Ivanu, atlaists no darba, ka autobusā bērns bijis viens un šoferim vajadzējis viņu pamanīt.

“Lai ko mēs teiktu, daļai sabiedrības vienmēr būs cits viedoklis. Mēs jau no paša pirmā brīža sadarbojamies ar policiju, visi materiāli un informācija ir tai nodota. Ļausim policijai strādāt. Taču vēlos uzsvērt: ir lietas formālā puse un faktiskie apstākļi, vai mikroautobusa šoferim, kas veda Ivanu no Karostas uz Liepājas centru un lielā autobusa šoferim, kas veda bērnu uz Dubeņiem, bija iespēja novērtēt situāciju un pieņemt lēmumu? Tas, ko esmu redzējis, dzirdējis un zinu, man liek domāt, ka šoferi godprātīgi pildīja savus pienākumus un viņus no darba atlaist šobrīd nav pamata. Ja policija pierādīs pretējo, tad skatīsimies,” man saka uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Leonīds Krongorns.

Viņš norāda, ka cilvēku pārvadājumi ir sarežģīti un par normatīviem aktiem, kas tos regulē, vajadzētu diskutēt, bet šobrīd viņš nav gatavs to darīt. Jebkurā gadījumā Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka bērnus līdz septiņu gadu vecumam nav tiesību vienus pašus pārvadāt. “Starppilsētu maršrutos ar to nav lielu problēmu, jo pasažierus šoferis ielaiž pa priekšējām durvīm un visu redz, bet pilsētu autobusos kustība iekšā un ārā notiek pa trijām durvīm. Vai jūs spējat iedomāties, kā šoferis var nokontrolēt visu plūsmu, īpaši, ja ir daudz cilvēku, vai tas mazais bērns ir ar kādu kopā vai nav? Šofera galvenais uzdevums ir kustības un pasažieru drošība. Bet par ko pārvērtīsies pilsētas satiksme, ja šoferis uzmanīgi aplūkos visus bērnus, kas iekāpj autobusā, un tad, ja būs aizdomas, ka bērnam ir mazāk par septiņiem gadiem, ies tam klāt, prasīs pierādīt viņa vecumu un to, vai viņš ir ar kādu kopā? Protams, nav runa par situācijām, kurās izskatās, ka bērns ir apjucis, nelaimīgs un tiešām pamests. Skaidrs, ka šoferis nav vienkāršs garāmgājējs un viņam jābūt vērīgākam. Varu pateikt, ka šoferiem kontakts ar Ivanu, līdzīgi kā ar citiem pasažieriem, bija arī tam, kas viņu aizveda uz Dubeņiem. Cik liels un vai rīcība bija pareiza, lai vērtē policija. Tāpat Ivans nebija vienīgais, kas Dubeņos izkāpa noautobusa,” apgalvo L. Krongorns.

“Mūsu šoferi ļoti pārdzīvo notikušo. Karostas rajonam ir raksturīgi, ka vasarā bērni bariem brauc uz jūru peldēties, un šoferi pie tā ir pieraduši,” skaidro uzņēmuma izpilddirektors Māris Ārbergs.

Pabraukājoties ar autobusiem pa Liepāju, konstatēju: braucamie ērti, tīri, šoferi pieklājīgi. Kad braucamais pilns, šoferim, kas sēž stikla kabīnē, patiešām nav nekādu iespēju pilnībā kontrolēt autobusā notiekošā: te pasažieri rimti un mierīgi, te iesprūk divi tipi, slepus norij kaut kādas tabletes un smaidot ar nazi attaisa vēdlodziņu, te ieskrien un pēc dažām pieturām izskrien jauniešu bars ar pusizdzertu degvīna pudeli, kas braucot pusslepus tiek tukšota, vieni paši brauc arī bērni, kuri varētu būt un varētu arī nebūt septiņus gadus veci…

Policijā cilvēki liecinājuši, ka autobusā jautājuši, kur tad mazais braucot, un viņš atbildējis, ka pie mātes un vecmāmiņas.

 

LA.lv