22
SOCIĀLAIS DIENESTS: līdz šim problēmu nebija
Liepājas sociālā dienesta ģimenes atbalsta daļas vecākā sociālā darbiniece Inga Pekele stāsta, līdz šim un arī tagad nav bijušas nekādas indikācijas, ka Zojai būtu problēmas ar bērnu audzināšanu – ne no institūcijām, ne no trešajām personām. Dienesta redzes lokā viņa gan nonākusi maijā, kad kārtojusi trūcīgās ģimenes statusu – bet arī tad, atbildot uz jautājumiem, neparādījies, ka ir problēmas ar bērniem. Saņēmusi pabalstu. Ivans gājis bērnudārzā, kur labi uzvedies, un arī viņam pašam tur paticis.
Kopš maija Zojas ģimene ir viena no 4458 Liepājas ģimenēm, kas atzītas par trūcīgām un maznodrošinātām, saņem pabalstus, un kopš Ivana pazušanas ir starp tām 601 ģimenes ar bērniem, ar ko strādā sociālais dienests un palīdz risināt sociālas problēmas, konkrētajā gadījumā tas pagaidām izpaužas kā psihologa palīdzība.
KAIMIŅU VERSIJA
Negribēja strādāt
“Ivana vectēvs, kas kādreiz dienēja uz atomzemūdenes, bija mans draugs. Pagājušajā gadā nomira. Dzīvoja kopā ar meitu Zoju, Ivana māti, viņas bērniem, sievu un savu pieaugušo dēlu. Vienīgas, ko tēvs par Zoju sliktu teica, ka negribot strādāt. Citādi Zoja atstāj normālas, simpātiskas sievietes iespaidu, bērnus vaktēja un bija prasīga pret tiem,” man saka Jevģēnijs Kovaļovs.
“Zoju pazīstu kopš desmit gadus vecuma. Vienmēr akurāta, kopā ar bērniem. Ar viņas māti kopā strādāju bērnudārzā un varu sacīt tikai to labāko,” tā Gaļina Točiļenko.
“Tie nav nekādi bomži vai blēži. Zojas bērni ir klusi un nelamājas. Maizi neprasa. Ivans bija gudrs bērns ar savu raksturiņu. Viņa tēvs maksāja alimentus,” man saka trepju telpas kaimiņiene, kura lūdza savu vārdu neminēt.
Vēlāk policisti savā starpā esot runājuši, ka Zojai ir izteikta krievu mentalitāte: bērnus mīl, bet “vecis”, lai arī kāds, tomēr svarīgāks. Šobrīd Zojas draugs ir Ivana tēvabrālis, kam ir atsevišķs divistabu dzīvoklis.
VECMĀMIŅAS STĀSTS
Pabrauca Ivanam garām
Ivana vecmāmiņai no tēva puses Nadeždai Žavoronkinai īpaši ciešas attiecības ar Zojas ģimeni neesot, apsveicot tik viens otru dzimšanas dienā. Ivana tēvs, Nadeždas dēls Aleksejs strādājot kuģubūvē Spānijā. Ar Zoju, kas ir desmit gadus vecāka, pārgulējis kāda tusiņa laikā un tā radies Ivans. Bijis līdzīgs tēvam, tāpēc Aleksejs ne brīdi nav šaubījies, ka ir tēvs, un kārtīgi maksājis uzturlīdzekļus, kaut arī ne dienu ar Zoju neesot dzīvojuši kopā. Pirmie trīs bērni Zojai esot no citiem vīriešiem. Tagad Zojas draugs esot cits viņas dēls.
Par mazdēla māti un otru vecmāmiņu Nadežda saka tikai labus vārdus. Ivans mammu ļoti mīlējis. Jā, kādas dienas pirms pazušanas viņa pamanījusi Ivanam zilumu un teikusi, ka nedošot konfektes, kamēr nepateikšot, no kā tas ir. Ivans atbildējis, ka atsities pret gultas galu.
Nadežda dzīvo netālu – metrus 300 no Ivana mājas. Cauri krūmājiem viņa rāda taciņu, pa kuru nācis mazdēls – nekad viens, parasti ar kādu no vecākajiem brāļiem. Saņēmuši konfektes vai cepumus, viņi gājuši atpakaļ. Bērnus cienājusi arī kaimiņiene, kura policijai liecināja, ka Ivana pazušanas dienā (1. jūlijā) mazais ap pulksten 15 – 16 bijis iegriezies pie viņas. Policija tam sākumā noticējusi un meklējusi bērnu tuvākajā apkārtnē. Tās gan bija viltus pēdas, un pēc tam izrādījies, ka Ivans jau tās dienas pirmajā pusē aizbraucis uz Dubeņiem. Vai kaimiņiene sajaukusi dienas (tā uzskata policija), pajautāt nevaru: viņa kritusi, sasitusi galvu un smagā stāvoklī atrodoties slimnīcā. Tomēr vecmāmiņa tic kaimiņienei un uzskata, ka ar videoierakstiem un šoferu liecībām putrojas policija…
Jāteic gan, ka pašas vecmāmiņas sacītajā daudz pretrunu un neloģisku sazvērestības teoriju. Piemēram, viņa apgalvo ka policija nav ļāvusi apskatīt mazdēla līķi – eksperts parādījis tikai attēlu mobilajā telefonā, bet par redzēto īstas pārliecības neesot. “Mēs nezinām, ko aprakām, tāpēc uzrakstīju policijai, ka vēlos redzēt fotogrāfijas un DNS rezultātus. Ivana tēvs gan tika pielaists pie Ivana, bet seja bijusi zilganā celofāna maisā, un dēls man teica, ka pilnīgas pārliecības par to, ka tas būtu viņa dēls, neesot.” Policijā man gan to noliedz: ja vecmāmiņa būtu gribējusi, būtu varējusi iet un apskatīt līķi, tāpat Ivana identifikācija notikusi, DNS paraugi paņemti, neesot šaubu, ka atrastais ir Ivans. Savukārt māte Zoja man teica, ka psiholoģiski neesot bijusi spējīga iet un atpazīt dēla līķi. To izdarījusi pēc fotogrāfijām, arī jaciņa un sandales pilnīgi noteikti bijušas viņa.
Bet notikums, kas liek policijai vērtēt vecmāmiņas Nadeždas atbildību, ir šāds. “Tai sestdienā, 1. jūlijā, no rīta es ar automašīnu braucu pie ārsta un redzēju, ka mazdēls sēž Tosmares autobusu pieturā un savā nodabā kustina kājas. Kad apstājos, Ivans teica, ka gaidot mammu un abi kaut kur braukšot. Tai brīdī es nezināju, ka Zojas jau otro dienu nav mājās – nodomāju, ka viņa ieskrējusi turpat netālajā veikalā pēc cigaretēm. Un Ivans nekad viens nekur nebija braucis,” saka N. Žavoronkina. Viņa vairās runāt par savu atbildību, bet uzskata, ka labāk varēja nostrādāt policija.
Nadežda gan ar mani runā visai negribīgi, mūsu dialogam, kas notiek uz ielas, kādubrīd pievienojas arī viens no viņas dēliem Maksims. Viņš kopā ar draugiem un paziņām braukājuši līdz pat Klaipēdai, visas autobusu pieturas aplīmējot ar Ivana attēliem. Abi zemu noliecoties to daudzu cilvēku priekšā, kas piedalījušies meklēšanā, bet ir neizpratnē par tiem, kas vēlas dibināt kaut kādas biedrības, fondus, mežā likt pieminekli.
“Cilvēkiem vajadzētu nomierināties un atstāt mūs mierā. Mēs paši tiksim galā ar savām bēdām. Arī naudu mums nevajag. Un žēl, ka cilvēki lien pie Ivana kapa un kaut ko tur kopj: pēc pareizticīgo paražām, 40 dienas nedrīkst neko aiztikt, lai mirušā dvēsele nomierinās. Mūsu Ivans bija kristīts bērniņš,” teic vecmāmiņa.
DUBEŅU CEĻŠ
Pēdējā pietura un gājiens
Vecmāmiņu Nadeždu nomāc vairāki jautājumi. To, ka mazdēls Kuršu laukumā iekāpis 904. autobusā, kas ved uz Dubeņiem, viņa skaidro ar to, ka mazais varētu būt to sajaucis ar 4. autobusu, kas kursē no Liepājas centra uz Karostu un atpakaļ. Savukārt, iebraucot Dubeņos, Ivans varējis to sajaukt ar Karostu un intuitīvi meklējis mājas un apmaldījies. Tikai esot jocīgi, ka mazdēls gājis meža virzienā, jo no tā viņam esot bijis bail. “Varbūt netālajā baptistu centrā Ivanam galvu sagrozīja? Kad mēs tur bijām, tad teica, ka tāds puika neesot tur bijis, bet policijai gan atzinušies, ka bijis un uzcienāts,” zina teikt vecmāmiņa. Viņa apgalvo, ka Ivans nekad ar autobusu neesot viens braucis. Tomēr, pretēji vecmāmiņas teiktajam, policijai jau pašā sākumā bija informācija, ka Ivans viens pārvietojies ar autobusu – ne bieži, bet tomēr braucis. To man apstiprināja arī bērni, ar kuriem aprunājos pagalmā. No autobusiem video saņemts 300 stundu garumā. To vairāki cilvēki skatījušies caurām diennaktīm, ne viss bijis labi redzams, attēli sfēriski, dažiem autobusiem kameras nav darbojušās, it kā arī mikroautobusam, ar ko Ivans braucis. Mazais bērns sazīmēts tikai septītajā dienā.
Principā nav nekādu šaubu (video, šofera un citu cilvēku liecības), ka 1. jūlijā Ivans no Liepājas Kuršu laukuma ar 904. autobusu nobraucis 20 kilometrus un izkāpis Grobiņas novada Dubeņos un gājis meža virzienā, kurp devies arī autobuss, lai platākā vietā 200 metrus tālāk apgrieztos braukšanai atpakaļ uz Liepāju. (Jau pēc tam, kad zēns atrasts, vietējie dubeņnieki atcerējušies kāda bērna stāstīto – spēļu laukumā atnācis kāds zēns, bet komunikācija īsti nav sanākusi: viņš pratis tikai krieviski, bet vietējie – tikai latviski.) Nākamās Ivana pēdas atrastas 1,8 kilometru attālumā: sandaļu nospiedums grāvja zemē. Šie 1,8 kilometri ved pa tuvākajiem ceļiem, tos var tikai iztēloties, taču tas ir visticamākais maršruts, kaut gan nevar izslēgt arī citu ceļu.
Kādi tad ir šie 1,8 kilometri, un kādu varētu iztēloties Ivana ceļu? Pēc 600 metriem no pieturas beidzas asfalts un Ivans nogriežas nedaudz pa labi. Ja būtu nogriezies pa kreisi Liepājas virzienā, nenokļūtu mežā, bet lauku apvidū, kur ir vairākas viensētas. Ivans nokļūst priežu mežā un pēc 700 metriem uz bijušā Liepājas–Vaiņodes dzelzceļa stigas, kas abos virzienos izveidojies kā ceļš. Bet Ivans dodas taisni uz priekšu. Pēc 900 metriem ir krustceļš, un bērns nogriežas pa kreisi. Pēc 1,6 kilometriem T veida krustojums – pa labi. Ja būtu devies pa kreisi, tad atkal uzdurtos apvidum ar vairākām viensētām. Pēc 1,8 kilometriem meklētāji atraduši pēdas nospiedumu kreisās ceļmalas grāvī, turklāt divās vietās, it kā divreiz noskrējis no ceļa vai vienreiz mēģinājis atgriezties uz ceļa. Pēc policijas versijas, mazais nobijies no negaisa, cilvēka vai kāda dzīvnieka, tāpēc pametis ceļu. Viņu atrada mirušu aptuveni 300 metru tālāk aizaugušā, vienreiz tīrītā jaunaudzē, kur krūmājs ir vairāk nekā divu metru augstumā. Pa ceļam uz savu nāves vietu, pēc policijas versijas, Ivans šķērsojis vairākus desmitus metru platus krūmāju brikšņus, tad gājis pa garu zāli zem augstspriegumu līnijas, līdz nokļuvis jaunaudzē.
Vietējam zemniekam Andrim Leimantam, kurš pārzina vietējos mežus un Ivana atrašanas brīdī bijis līdzās, ir nedaudz cita versija. Bijis vai nebijis grāvī, Ivans pa 100 metru tālāku sānceļu iesoļojis neapdzīvotu un aizaugušu Kļavu māju pagalmā, kur paēdis zemenes (bijis redzams, ka ogas ēstas), tad sabijies no suņu rejām no vēl kādas 100 metru attālākas Valciņu mājas un tikai tad ieskrējis biežņā.
“Tos suņus es zinu – ārā no sētas neskrien, bet pilsētas puika varēja sabīties no rejām. Tālāk jau biežņa, kur pieaugušu cilvēku jau piecu metru attālumā neredz… Mazs bērniņš tur varēja apjukt, nokļūt stresā, pārbīties un maldīties, nogurt,” domā A. Leimants. Viņa meita Arnita piebilst, ka 1. jūlijs bijis drēgns un naktī no sestdienas uz svētdienu tikai ap plus septiņiem grādiem silts.
A. Leimantu pārsteidzis, ka Ivans, vairākas dienas nogulējis miris, izskatījies kā tikko aizmidzis, tikai bāls.
Kļavu saimniece, kuras mežā Ivanu atrada, kopā ar Leimantiem bērna pēdējā atdusas vietā pagājušajā ceturtdienā, 10. augustā, iestādīja dižskābardi. Saimniece nevēlas tur nekādu pieminekli – tai jāpaliek kā svētvietai bērna piemiņai.
Leimanti ir pārliecināti, ka mazo Ivanu ejam pa meža ceļiem ir kāds redzējis, visticamāk, ka vairāki, tikai tagad baidās atzīties un būt līdzvainīgi. Viņi paši dzīvo netālu, vairāk Liepājas virzienā, un uz veikalu ejot apmēram tikpat tālu, cik tālu bija gājis Ivans. Tā esot viena reize no simts, kad kāds nepabraucot garām, turklāt vasaras sestdienā – tikpat kā neiespējams variants.
Valciņos dzīvojošā sirmgalve ar mani runā un raud. Līdz Ivana nāves vietai viņa tā arī nav spējusi aiziet. Viņas vidēja auguma suņi rējīgi, taču paklausīgi, turklāt viens akls un otrs vēl kucēns.
“Ko gan es varu pateikt? Tai sestdienā biju Gaviezes pagasta svētkos, bišku iedzēru šampanieti, un mazdēls mani tikai vakarā atveda mājās. Sabaroju suņus, iegāju mājās, ieslēdzu televizoru un gāju gulēt. Durvis, logi ciet. Smidzināja lietus. Neatceros, vai suņi rēja, bet viņi jau katru nakti parej: lapsas ar lapsēniem staigā, stirnas nāk dārzā, meža mala taču. Suņi man prom no sētas netiek,” stāsta kundze.
Viena no Dubeņu vienīgā veikala “Top” pārdevējam man saka, ka atceroties – iepriekšējā vasarā Zoja ar kādu bērnu bijusi Dubeņos un iegājusi veikalā. Zoja man gan to kategoriski noliedz, viņa pat līdz šim nebija zinājusi, kur tādi Dubeņi atrodas.
