Mobilā versija
+0.3°C
Aldis, Alfons, Aldris
Trešdiena, 22. novembris, 2017
25. augusts, 2017
Drukāt

Uldis Šmits: Izmeklēšana kā atbildība. Un kā teātris (3)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Uldis Šmits

ASV Kongresa komitejas turpina izmeklēt Kremļa iejaukšanos 2016. gada prezidenta vēlēšanu kampaņā un Trampa toreizējās komandas iespējamo saistību ar šo procesu. Līdztekus ar to nodarbojas īpašais prokurors Roberts Millers, kura redzeslokā nonākuši arī Baltā nama saimnieka agrākie darījumi. Jo Tramps ir cilvēks, kā mēs ierasti sakām, ar uzņēmējdarbības pieredzi. Nereti nesekmīgu, tāpēc pastāv jautājums, kādiem un no kurienes nākušiem līdzekļiem pateicoties, viņam izdevies noturēties virs ūdens. Turklāt ASV Kongresa nesen pieņemtā likuma ietvaros (par sankcijām pret Krieviju, Irānu un Ziemeļkoreju) tiks apzināta informācija par Kremlim tuvo oligarhu aktīviem. Kongresa iniciētās procedūras, protams, izraisa globālas atskaņas. Droši vien izraisīs globālas sekas. Un šīm iniciatīvām ir zināmi saskarsmes punkti arī ar Latvijā notiekošo.

Taču Saeimā izveidotā komisija, kas pētīs “oligarhu lietas” izmeklēšanas apstākļus, jau pati par sevi vieš šaubas un jautājumus. Tai pārsvarā būs jāpievēršas mūsmāju iekšpolitiskajām tēmām. Bet arī tās ir saistītas ar nacionālo drošību un pienācīgu – vismaz tā tam vajadzētu būt – ārējās ietekmes faktoru izvērtējumu. Pats interesantākais, ka šī ārējā ietekme visvairāk izpaudās t. s. “Rīdzenes sarunu” dalībnieku nenormatīvās leksikas elementos, taču tas ir viens no retajiem aspektiem, ko var attiecināt uz privāto dzīvi un ko komisija diez vai analizēs. Kaut gan attiecīgo personu psiholoģiskie portreti, kādus mēdz kolekcionēt, piemēram, specdienesti, nenoliedzami tiks papildināti ar spilgtiem, varenplašās kaimiņzemes politiskās kultūras iespaidu apliecinošiem vaibstiem, ja vien tie nav iezīmēti jau agrāk. Turpretī viss, kas attiecas uz daļēji īstenotajām dienesta stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas shēmām, nekādi nav uzskatāms par nevainīgu privātu tērzēšanu. Šajā kontekstā būtu aplūkojams arī šaurajā domubiedru lokā lemtais par tam nevēlamu varas pārstāvju (Valsts prezidenta un ģenerālprokurora) gāšanu, lai augstajos krēslos iebalsotu vēlamākus, izmantojot Saeimas t. s. neformālo vairākumu, kura kodolu veido ZZS un “Saskaņa”. Faktiski šī shēma tika lietota, arī iestumjot Sudrabu izmeklēšanas komisijas vadībā un pielāgojot tās darba saturu meldiņam, ka īstenie valsts apdraudētāji ir “oligarhu lietas” materiālu publiskotāji.

Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas Maskava vairāk vai mazāk atklāti ir atbalstījusi gan interfrontes idejiskos mantiniekus, gan atsevišķas tā dēvētās latviskās partijas un atsevišķus politiķus, lai panāktu Krievijas interesēm atbilstošu valdības koalīciju. Tādu nekad lāgā nav izdevies izveidot, taču iespējamība pastāv un to pierāda visiem zināmie Saeimas neformālā vairākuma balsojumi. Galvenā saistviela ir politbizness, ko piekopj partiju finansētāji. Laikos, kad Latvijā politika ir pakļauta biznesam, bet Krievijā – bizness politikai, no diktatoriska režīma viedokļa būtu muļķīgi neizmantot šo sakarību, un tas arī tiek darīts. Piemēram, var veicināt vai nobloķēt Latvijas šprotu eksportu uz Krieviju. Var arī atalgot pretimnākošus pilsētas tēvus, teiksim, atvērt slūžas minerālmēslu kravām uz Rīgu vai atpūtnieku plūsmām uz Jūrmalu. Tādējādi liekot mums manīt, ka valsts groži jāuztic “labiem saimniekiem” un “vietējo apstākļu pazinējiem” (zina, cik kuram jādod, “lai skraida”, un cik no kura jāprasa). Bet tā gan ir Latvijas vēlētāju atbildība.

Tagad pārliecināmies, ka pat nepārtraukti apcerētā hibrīdkara apstākļos mūsu partiju, arī koalīcijas partiju, izpratne par nacionālo drošību ir stipri atšķirīga. Neesam tātad pasargāti no savstarpēji pakārtoto valsts nozagšanas un ekonomiskās pakļaušanas procesu turpinājuma. Latvijas Radio raidījumā aktieris Vilis Daudziņš nodēvēja “oligarhu sarunas” par dramaturģiski interesantu stāstu un izteicās, ka labprāt uzņemtos atveidot Šleseru. Varbūt tomēr ar uzvedumu nevajadzētu steigties, jo uz politiskās skatuves stāsts vēl nav galā. Jāsagaida vismaz parlamentārās izmeklēšanas komisijas ziņojums, lai skaidrāk saprastu, vai luga veidojama kā farss vai traģikomēdija. Taču tajā labi iederētos aina, kurā personāži valsts svētkos parādās ar sarkanbaltsarkanu lentīti pie žaketes atloka. Bet publika nojauš, kāds ir domu un kabatu saturs.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Varētu teikt arī vienkāršāk – 3 A tik veikli izmanto situāciju un atkal vada arī šo parlamenta izmeklēšanu – šoreiz ar ieinteresēto personu Sudrabu kā priekšnieci – atlika vienkāršākais piepirkt tikai M. Šicu no Latvijas Reģionu apvienības un lieta darīta…
    Bravo – veikls gājiens – pašiem sevi izmeklēt ( ja jau tā spiež darīt)… Ko meklēs – nu ne jau runātā sasitību ar darīto, bet kurš ir tas, kas izvilka šos ”papīrus” gaismā… no tā tās bailes un ne no kā cita. Tas ir tas pats , kas izbērt čekas maisus un daudzas mīklainas lietas Latvijas republikā paliks skaidrībā…

  2. ja izlaupītāju bandas, lepni nosauktas par partijām, pārvērtušas jēdzienu ‘valsts’ par farsu.
    Kāda vēl ‘atbildība’ ?

Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Dievs ir dzirdējis ne tikai “Rīdzenes” sarunas…

Sestdien, 18. novembrī, valsts svētku svinīgajā dievkalpojumā Doma baznīcā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags sacīja tradicionālo sprediķi, kur pieskārās dažādām tēmām. “Ceļu no šī brīža uz Latvijas simtgadi arī vajadzētu mērot ar to pašu jautājumu. “Kā es stāvēšu Dieva priekšā?” Visiem reiz tur būs jāstāv un Dievs jautās, kā reiz jautāja Kainam: “Ko tu esi darījis?”. Kā es stāvēšu Dieva priekšā, kurš zina visu un ir dzirdējis ne tikai “Rīdzenes” sarunas, bet visas sarunas? Dievam nebūs nekādu šaubu par to, cik autentisks ir tas, ko viņš ir redzējis un dzirdējis. Par to ir jānodreb līdz dvēseles dziļumiem,” teica J. Vanags.

Vai jūs uztrauc atšķirīgi standarti pārtikas produktiem Latvijā un citviet Eiropā?
Draugiem Facebook Twitter Google+