Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
26. aprīlis, 2016
Drukāt

Diāna Jance: Izmēzt arī prātus un seifus

Jance

Diāna Jance

Nupat bija Lielā talka – šoreiz jau astotā. Lepojoties ar daudzo dalībnieku skaitu, ar tīro un sakopto Latviju, aizdomājos par visu to, ko kopā spējam padarīt, par latviešu darba tikumu un kultūru. Ne jau tikai ārzemju ceļotāji pamana, ka mūsu valsts kļūst koptāka. Gan jau ar vienu acs kaktiņu to ir spiesti pamanīt pat ilggadējie vietējie drazotāji.

Kopš aizsākušās Latvijas sakopšanas Lielās talkas, gan pilsētu sētmales, gan valsts nomales pamazām zaudē daudzos drazu kalnus un paugurus un piecūkotos pakalnus. Lai arī talkā savākto atkritumu maisu skaits apliecina mūsu mīlestību pret dzimto zemi, cerams, to skaits mazināsies un reiz paliks tikai Latvijas kā košuma kopšana, kā papildināšana. Vērienīgas idejas, kuras atzīst un kuru īstenošanā piedalās liela sabiedrības daļa, ir valstiski nozīmīgas. Kā vienu no varenajām valsts kopšanas iespējām gribu izcelt pavisam nesen, 2009. gadā, Latvijas robežsardzes aizsākto simboliskās robežjoslas līnijas veidošanu. Līdz valsts simtgades svinībām vēl ir laiks pabeigt ozoliņu stādīšanu visapkārt Latvijai, lai nākamām paaudzēm vēstītu, ka mūsdienu cilvēki nedomā tikai par dzeloņstiepļu žogiem, kas jau ceļas starp Eiropas valstīm.

Mūsu Lielās talkas ideja ir nesens aizguvums no igauņiem. Tomēr latviešiem talkas – kopīga darba ideja – nav nekas jaunradīts, talkās padarītais ir daļa no mūsu senās darba kultūras. Talkā iet – tas visos laikos ir bijis pašsaprotami. Talkā nākt, palīdzēt, būt lūgtam talkā – tie ir goda vārdi, kuru nozīme ir mūžveca un mūžstipra, jo talkā aicina savējos un stipros. Pētot vecas avīzes, lasu 1910. gada “Sadzīvi Kurzemē”: “Mēslu izvešana notiek sestdienas vakarā, lai kalpiņi ar savu radinieku un draugu palīdzību tos izmētātu svētdienā. Kā domāts – tā darīts! Kā tad nu lai ne, jo lielkungs iepriekš iedod mazo sieciņu iesala alutiņam un vienu pudeli “sīvā”.” Bet talkas bija pazīstamas jau krietni pirms tam, jo šis zemnieku tikums slavināts daudzās tautasdziesmās.

Arī 20. un 30. gadu Latvijas brīvvalsts laikā talku spēks bija nozīmīgs. Ar talku palīdzību un valsts atbalstu cēla skolas un tautas namus, iekārtoja mitekļus kara invalīdiem un trūcīgajiem. Starp citu, tolaik trūcīgajiem iedzīvotājiem valsts sociālie pabalsti bija krietni mazāki nekā tagad un sabiedrība nāca talkā. 1936. gadā Latvijas prezidents izsludināja “Tautas talku” Uzvaras laukuma izbūvei. Avīzēs rakstīja, ka atsaucīgie iedzīvotāji ziedojuši gan naudu, gan savu laiku. Piemēram, kādas privātas kompānijas seši simti darbinieku nolēmuši laukuma izbūvei ziedot seši simti darba dienas, ikviens vienu dienu strādājot būvlaukumā pilnā darba gatavībā – ar darbarīkiem, ko aizdevis uzņēmums. Interesanti, ka toreizējais Ventspils pilsētas galva sabiedriskam labumam bija gatavs ziedot desmit darba dienas. Padomju okupācijas gados vara pavēlēja rīkot sociālistiskās darbaļaužu kolektīvu talkas, kuras dēvēja arī par ļeņiniskām un kurās paveica arī daudz laba, taču talkas ideja, augstā morāle un kultūra pamazām zuda, jo daudzviet valdošā vara izmantoja izdevību piespiest darbiniekus strādāt ikdienas darbu bez atalgojuma. Tas bija laiks, kad daudzi no varas talkām centās izvairīties gluži tāpat kā no piedalīšanās dažādās demonstrācijās. Brīvprātīga talka vieno garā brīvus cilvēkus – tas ir prieks par iespēju otram darīt labu, par padarīto, sakopto, par kopīgu labumu. Nākt talkā nozīmē izmēzt gadu desmitiem krātos mēslus, novākt labību un kartupeļus, stādīt jaunas bērzu birzes, kopīgiem spēkiem palīdzēt uzveikt slimības un ziedot grāmatas. Latvijā ir neizsakāmi daudz palīdzēt gatavu un līdzjūtīgu iedzīvotāju. Reizēm gan mazliet mulsina, cik bieži ar ziedotāju un talku palīdzību tiek aizpildīti valsts ierēdņu nepaveiktie pienākumi un pavirši izlemtie jautājumi. Izmēzt vajadzētu arī daudzu politiķu un ierēdņu seifus un skapjus, varbūt pat prātus no alkatīgām domām. Talkā iet – tas nozīmē nebūt vienaldzīgam ne pret darbu, ne pret tuvāko apkārtni un savu valsti, ne pašiem pret sevi. Ar Eiropas struktūrfondu naudas palīdzību var novietot tikai atkritumu konteinerus. Savākt sava pagalma stikla lauskas un ļautiņu nevērīgi pamestās drazas varam tikai paši. Līdz Latvijas simtgadei vēl ir laiks.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+