Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
14. marts, 2014
Drukāt

Vada aprūpes namu un raksta grāmatas. Ciemos pie Bērziņu ģimenes Gulbenes novadā (2)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

“Man nepatīk klausīties runas par slimībām. Savējiem iemītniekiem neļauju ar tām izvērsties, saku – beidziet runāt par kaitēm. Tiesa, vecums ir viena draņķīga padarīšana, bet savam jaunākajam rakstu darbam esmu devusi nosaukumu “Līdz pēdējam zobam”, ar to domājot, ka dzīvē godam jāturas līdz galam,” stāsta Gulbenes novada Tirzas pagasta sociālās un veselības aprūpes nama “Doktorāts” vadītāja un vairāku grāmatu autore Ieva Bērziņa. Viņas iepriekšējo grāmatu sauca “Vecums nenāk viens”, kurā autore uzsver, ka vecums nenāk tikai ar negācijām un vājuma izpausmēm. Nav arī ko satraukties par atmiņas pasliktināšanos, jo reizēm nav par ļaunu kaut ko aizmirst. Galu galā nekad nav tik slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk. Ieva ir pārliecināta, ka arī dzīves novakari var aizvadīt aktīvi un priecīgi, tikai jābūt drusku dullam sapņotājam un jāspēj gaiši raudzīties pat uz dažādām likstām. Tie nav tikai vārdi, Ievai patiesi pašai tas lieliski izdodas.

“Es sevi nesaucu par rakstnieci, jo šis tituls ir jānopelna, bet es to vairs nepaspēšu. Man vēlu radās vēlēšanās pastaigāt pa savu smadzeņu kambariem un sākt rakstīt. Tāpēc dēvēju sevi par rakstītāju vai, kā pagastā mani sauc, – skrīvelīšu. Manu jaunāko romānu “Līdz pēdējam zobam” patlaban turpinājumos publicē vietējā novada avīzītē “Dzirkstele”. Komentārus par to internetā nelasīšu, jo tajos maz kurš tiek slavēts. Vietējie ļaudis šajā darbā meklē prototipus, taču es nemē­dzu visu norakstīt no reālās dzīves. Ja arī ir kāda daļa patiesības, tā ietīta plīvurītī. Mani literārie tēli parasti ir pozitīvi, draudzīgi, es izvēlos laimīgus likteņus. Ja līdz grāmatas pusei ir drāma, tad beigās jau tā nepārvēršas komēdijā,” stāsta ar humora sajūtu dāsni apveltītā Ieva. Bet, tā kā mēs sākumā tiekamies viņas vadītajā sociālās un veselības aprūpes namā, tad Ievai ir savs vārds sakāms arī par šā nama iemītniekiem, kuri kopskaitā ir divdesmit seši.

“Sāpīgi noraudzīties, ka mūsu valsts spiesta tērēt lielu naudu arī tādiem iemītniekiem, kuri savu dzīvi vadījuši nelietīgi, no kuriem daži pat pabijuši iestādēs ar restotiem lodziņiem. Pie mums viņi ir pilnībā apgādāti, saņem pienācīgu uzturu, dzīvo zem jumta un siltumā. Pensijas dienā saņem desmit procentus no pensijas, un tad personālam sākas trīs grūtas dienas, jo stiprās dziras cienītāji kļūst nevaldāmi. Ja redzu kādu ar pusizdzertu pudeli rokās, rīkojos drastiski, es to atņemu un saturu izleju. Ja rokās ir vēl neatkorķēta pudele, to mainu pret sulām. Daudzi no viņiem būtu spējīgi paši par sevi parūpēties, bet māju nav, bērni klīst pasaulē, no praktiskām darbībām atradinājušies, neprot vairs pat tēju uzvārīt. Mums ir kādi desmit iemītnieki, kuri it kā varētu paši par sevi atbildēt, bet pensijas ir mazas, viņi negrib un nevar paši saviem spēkiem izdzīvot. Agrāk pie mums ieradās padzīvot uz vienu mēnesi vai diviem, bet tagad līdz mūža galam. Ar laiku viņi kļūst kaprīzi, vairs negaršo zupa, sāk savā starpā strīdēties. Taču, par laimi, ir arī pozitīvi piemēri. Atveda pie mums sievieti, kura pēc pārciestās slimības bija visu aizmirsusi. Pamazām viņa atlaba, sāka adīt, kļuva jestra un darbīga,” priecājas Ieva.

Viņa par aprūpes nama vadītāju strādā kopš 2002. gada. Pirms tam šajā ēkā atradās lauku slimnīca un ambulance, kurā Ieva strādāja par ārsti. Toties tagad “Doktorā” savu ārstes praksi ierīkojusi meita Dace Meldere. Ieva gan paskaidro, ka meita nav viņas ģimenes ārste, jo savējiem ārstēt piederīgos nav tā labākā izvēle. Viņu ģimenē tā iegājies, ka svešie ir vispirms, bet savējie pēc tam. Uz kādu brītiņu atraujam no pacientu pieņemšanas Daci. “Esmu nākusi pasaulē šajā mājā, dzimšanas brīdī bija klāt arī tētis. Pieņemu, ka tās bija vienas no pirmajām ģimenes dzemdībām Latvijā. Tagad man ir arī tādi pacienti, ar kuriem savulaik strādājusi mamma. Viņa mums ir ar savu nostāju, spriedumiem, sava ceļa gājēja. Domāju, ka tirzmalieši var ar mammu lepoties. Es nebrīnos par to, ka viņa sāka rakstīt grāmatas. Mana vecāmāte bija literatūras skolotāja, un mamma jau vidusskolas laikā izcēlās ar sacerējumu rakstīšanu. Es jau arī protu likt vārdus uz papīra, tikai šai nodarbei neatliek laika. Mums ar vīru ir zemnieku saimniecība, turam trīspadsmit govis, audzējam dažādus eksotiskus putnus, kas sniedz prieku sirdij un dvēselei. Man nesagādā grūtības govju slaukšana, jo tagad viss ir mehanizēts. Toties vīrs mani ar mašīnu vadā vizītēs pie pacientiem, jo es pati nevadu auto,” paskaidro Dace.

Viņas meita Līga arī turpina dzimtas tradīciju, apgūstot mediķes profesiju. Otra meita Baiba izvēlējusies studēt Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Kad Ieva sāk stāstīt par jaunāko meitu Artu, kura strādā par sociālo pedagoģi Gulbenes ģimnāzijā, un viņas deviņgadīgajām trīnītēm Agati, Anci un Andu, atceros, ka pie viņām viesojos jau tolaik, kad trejmeitiņas vēl bija zīdainītes. Artas lielā meita Kristīne jau sešus gadus dzīvo Holandē, kur izveidojusi ģimeni un pirms astoņiem mēnešiem laidusi pasaulē dēliņu Bramu. Arī viņa izvēlējusies studēt medicīnu. Bet Artas dēls Miķelis pievērsies datorzinībām. Ieva priecājas, cik labi, ka pieejamas modernās tehnoloģijas un ar mazmeitu Kristīni var sarunāties skaipā. Vecmāmiņa, pediatre būdama, apvaicājas, cik mazmazdēliņam izšķīlušies zobiņi, kā viņš veļas. Ieva pēc stāstītā secina, ka Holandē visu uztver mierīgāk. Ja mazulim ir trīsdesmit deviņu grādu temperatūra, viņi nekrīt panikā, uzskata – nekas, pāries. Ieva gan tādos gadījumos nāk talkā ar saviem padomiem, piemēram, lai mazuli ieliek vēsā vanniņā. “Es neesmu daudz ģībusi, bet, kad Arta pateica par gaidāmajām trīnītēm, man kļuva slābas kājas. Ne jau par to, ka būs grūti tikt ar viņām galā, bet vai varēs veiksmīgi visas iznēsāt, vai nebūs kādas komplikācijas. Par lielu laimi, viss noritēja bez sarežģījumiem, piedzima trīs brašas meitenes,” priecājas Ieva. Viņa sevi sauc par Ziemassvētku bērnu, jo dzimusi šajā dienā. Arī vārda diena sakrīt ar dzimšanas datumu. Tāpēc sanāk trīs svētkus svinēt vienā dienā. Ieva ir tirzmaliete jau ceturtajā paaudzē. Taču pēc pamatskolas beigšanas vecāki lēma sūtīt meitu mācīties uz Rīgas 2. vidusskolu. Tajā Ieva iepazinās ar savu nākamo vīru Rei­ni. “Man laikam medicīna ir gēnos, jo mamma savulaik vēlējās kļūt par ārsti, bet viņai neizdevās šo sapni īstenot. Es pēc vidusskolas beigšanas stājos toreizējā Medicīnas institūtā, bet mani neuzņēma. Toties Reinis gan tur iestājās. Es pabeidzu medicīnas skolu, un tad kā nacionālajam kadram radās iespēja studēt pediatriju toreizējā Ļeņingradas medicīnas institūtā. Savulaik mana vecmāmiņa, strādājot par kalpotāju barona muižā, kā apteksne tika paņemta kungiem līdzi uz Pēterburgu. Un es arī uz sešiem gadiem devos brīvprātīgā trimdā, vecāko meitu, kurai bija trīs gadi, atstājot savas mammas aprūpē. Tos laikus atceroties, saku, ka trakiem likumu nav, viņi iet ar savu vēju. Mācoties 3. kursā, jau sāku domāt krieviski. Atbraukusi uz mājām, savu mīļoto vīru miegā sāku uzrunāt krieviski,” smej Ieva.

Pēc studiju beigšanas abi jaunie speciālisti sāka strādāt Tirzas lauku slimnīcā. Kad Ievas vecāku namā kļuva par šauru, Bērziņu ģimene iegādājās simtgadīgas mājas, kuras nodēvēja par “Mūsmājām”. Un tad Ieva mūs aicina sēsties viņas mašīnā, lai aizvizinātu līdz “Mūsmājām”. Brauciena laikā viņa stāsta: “Autovadītājas tiesības ieguvu četrdesmit gadu vecumā, bet šo mašīnu nopirku par honorāru, ko saņēmu, uzvarot izdevniecības “Lauku Avīze” rīkotajā “Lata romāna” konkursā. To ieguvu par 2000. gadā izdoto romānu “Dālderkalnā”. Pirms tam jau biju sarakstījusi autobiogrāfisku darbu “Tikai cilvēki”, ko Vītolas izdevniecība laida klajā nedaudz vēlāk. Otrs mans romāns, kas izdots sērijā “Lata romāns” ir “Nenosodi mani”. Man izdotas tikpat daudz grāmatas, cik patlaban ir mazbērnu – septiņas,” pastāsta Ieva. “Mūsmājās” mūs sagaida viņas vīrs Reinis, kurš jau labu laiciņu ir pensionārs. Viņš savu darba dzīvi aizvadījis, strādājot par rentgenologu. Ieva teic, ka tagad vīrs viņu apkalpo ar ēdienu, idejām, domām. Reinis piebilst, kad sieva raksta, tad cenšas netrokšņot, sazinoties žestu valodā. “Ar datoru iemācījos rakstīt, tiklīdz tie mūspusē parādījās. Sapratu, nav jēgas tāpat vien spaidīt pogas, jādodas uz datorkursiem. Bieži vien pirms ķeršanās pie rakstīšanas paspēlēju datorspēlītes, bet atkarība no tām nav iestājusies. Čika laikā nerakstu, daru to tad, kad adrenalīns dzen tekstu uz priekšu. Aizrakstu līdz kādai vietai un tad raugos, ko tie mani varoņi tālāk darīs. Es nerakstu dzīves stāstus, man strādā vizualizācija,” paskaidro Ieva.

Pagājušajos Ziemassvētkos viņa nosvinēja septiņdesmit piekto dzimšanas dienu. Ieva teic, ka strādāšot tik ilgi, cik Dievs būs lēmis. “Ja neskatos spogulī, tad neticu, ka man jau tik daudz gadu. Runājot par ražīgākajiem gadiem, domāju, ka labākie ir tie, kurus tagad dzīvojam, lai kā arī reizēm ietu. Vecumu esmu atskatījusies aprūpes namā, tāpēc pati cenšos to attālināt. Nūjoju, vingroju kopā ar jaunākajām mazmeitām, vienīgi es nevaru nostāvēt uz galvas, kā viņas to dara,” noteic Ieva.

Raidījumu par Tirzas sociālās un veselības aprūpes nama “Doktorāts” vadītāju, grāmatu autori Ievu Bērziņu un viņas ģimeni klausieties Latvijas Radio raidījumā “Viensētu stāsti” 
15. martā plkst. 16.05.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Tas, kas cilvēku nepazīst un lasa, nezina, kā kuro sauc , un Daiga Čirkste ir bijusi nevērīga. Paldies lasītājiem, jūtams, ka mūs pazīstiet! žurnālisti bija steidzīgi un intervējamie satraukti, jo tas jau nenotiek tik bieži…

  2. Ģimenes ārstei Dacei jau nu gan varējāt pareizu uzvārdu uzrakstīt.

Draugiem Facebook Twitter Google+