Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
16. maijs, 2012
Drukāt

Jaunā bioloģe Anete Keiša pēta, kā mieži pretojas slimībām

keisa_km_12

“Tā mēs vienkārši pavairojam DNS,” tik pieticīgi vienu no savām ikdienas darba epizodēm raksturo Anete Keiša. Viņa ir Latvijas Universitātes (LU) Bioloģijas fakultātes doktorante un Mikrobioloģijas katedras pētniece. Anete pēta miežu ģenētiku.

 

Aprīlī viņa bija Ķīnā, kur piedalījās starptautiskā miežu ģenētikas simpozijā un ieguva balvu par vienu no labākajiem jauno zinātnieku mutiskajiem referātiem. Balvā bija 200 ASV dolāru un koka paliktnis, kas ķīniešu izpratnē ir medaļa, ar iegravētu balvas saņēmēja vārdu un informāciju par simpoziju.

Miežu DNS pavairošana ir viens no visbiežāk veiktajiem Anetes darbiem. DNS fragmenti, kurus pēta, šūnā ir ļoti mazā daudzumā, tādēļ ērtības labad pirms pētījuma veikšanas nepieciešams tos pavairot, DNS molekulām piepilinot reaģentus un pēc tam sakarsējot. Tāpēc viens no ikdienas darbarīkiem ir moderna pipete. Citreiz gan pētniecības nolūkiem DNS tiek šķeltas.

 

Miezis vienkāršāks nekā kviesis

Lai pētītu miežus, Anete tos arī audzē. Augu audzēšanai tiek izmantots īpašs skapis – klimata kamera, ko var noregulēt tā, lai augšanai būtu atbilstoša temperatūra un dienas garums, – dienasgaismas spuldzes iekārtā automātiski ieslēdzas un izslēdzas. Daļai augu ap podiņiem apliktas īpašas “kleitiņas”. Tas tāpēc, ka tie ir ģenētiski modificēti un, lai būtu derīgi pētījumiem, nedrīkst saziedēties ar citiem.

Anete gan uzsver, ka miežus viņa ģenētiski nemodificē. Modificēti tiek Tāla sīkplikstiņi, kuros ievada miežu gēnu, jo ne vienmēr visus auga procesus var izpētīt pašos miežos. Sīk-plikstiņš sevišķi labi noder pētniecībai tāpēc, ka augs ir neliels, ātri aug, to ir viegli pavairot un tā genoms jau ir nosekvencēts (noteikts DNS secīgums). Mieža genoma sekvencēšana varētu tikt pabeigta tikai tuvāko divu gadu laikā. Sīkplikstiņā dažādus miežu gēnus vieglāk izpētīt nekā pašā miezī.

Bet kāpēc zinātniece pievērsusies tieši miežu ģenētikai? Anete atbild, ka gan Latvijā, gan pasaulē daudzi pēta šos augus. Miezis noder kā modeļorganisms, jo tā genoms ir vienkāršāks nekā dažiem citiem graudaugiem.

 

“Pētīt miezi ir daudz vieglāk nekā, piemēram, kviesi. Taču informācija, kas gūta, pētot miežus, pēcāk noder arī kviešu pētniecībā,” skaidro Anete,

 

kura pievērsusies pētījumiem par miežu slimību izturību: “Pētu tādu interesantu parādību kā hipersensitīvā atbilde. Kad augam uzbrūk patogēns – 
slimības ierosinātājs –, viens no tā aizstāvības veidiem ir nogalināt savas šūnas, kuras inficējis patogēns. Patogēns barojas ar dzīvām augu šūnām, bet, ja visas šūnas zem viņa un ap viņu ir mirušas, patogēns nespēj izplatīties uz tālākām auga daļām. Tā ir ļoti interesanta parādība, ka augs gatavs ziedot daļu šūnu, lai izdzīvotu. Es pētu gēnus, kas regulē šo procesu, vulgarizēti runājot, pētu, kā augs zina, kuras šūnas jānogalina, cik daudz un kurā brīdī jānogalina, kāpēc daļa augu prot tādā veidā tikt vaļā no patogēna, bet citi neprot. Pētījumi notiek ar cerību, ka nākotnē tie varētu dot kādu devumu augu slimību novēršanā.”

Vai cilvēkiem būtu jābaidās lietot uzturā ģenētiski modificētos augus? Anete uzskata, ka modificētie augi, kas tiek audzēti pārtikai, nebūtu uzskatāmi par bīstamiem. Ar ko gan slikts ir zemesrieksts, no kura izslēgts viens gēns – tas, kurš cilvēkiem rada alerģisku reakciju? “Es daudz labprātāk ēstu tomātu, kam izslēgts nogatavošanās gēns, bet kas pirms ēšanas apstrādāts ar dabisku fitohormonu, kas to nogatavina, nekā tomātu, kas nogatavojies pats, toties apstrādāts ar fungicīdiem, lai sēnītes to nesapūdē. Visur ir plusi un mīnusi,” teic Anete.

Zinātniece piebilst, ka aizvien biežāk tiek veidoti ģenētiski modificēti augi, kuru izplatīšanās dabiskā ceļā praktiski nav iespējama. Piemēram, bite nevarot apputeksnēt parastu augu ar puteksni, kas iegūts šādu modificēto augu laukā, jo šādi modificētie augi neveido putekšņus.

 

Ārzemes var būt vienīgā izeja

Anete nāk no Brocēniem, taču vidējo izglītību ieguvusi Rīgā Āgenskalna Valsts ģimnāzijā. Domājusi arī par starptautisko attiecību studijām, tomēr, aizejot uz sagatavošanas kursiem, sapratusi, ka vairāk “velk” uz eksaktajām zinībām. “Bioloģija mani saistīja jau no pamatskolas laikiem. Jautājums bija tikai par to, kurā jomā specializēties,” atceras Anete. Augu fizioloģija visvairāk ieinteresējusi tāpēc, ka šajā jomā bija vissaistošākās lekcijas, kā arī laboratorijas darbi un aizrautīgākie pasniedzēji.

Sākumā Anete strādāja LU Bioloģijas institūtā, kur piedalījās pētījumos, kuros mēģina no putekšņa izaudzēt veselu augu. Taču vēlāk nolēmusi pētīt augu ģenētiku.

Maģistra grādu viņa ieguvusi Birmingemas universitātē Lielbritānijā, kur pētīja savvaļas augu ģenētiku. Anete nevēlas salīdzināt studiju līmeni LU un Birmingemā, jo Latvijā maģistrantūrā nav studējusi.

 

“Taču Lielbritānijā atšķirība ir tāda, ka iespējama ļoti dziļa specializācija. Tur ieguvu maģistra grādu augu ģenētisko resursu izmantošanā un saglabāšanā. Šeit tas nekad nebūtu bijis iespējams, jo te ir daudz plašāki virzieni, vispārīgāki skatījumi. Lielbritānijā ir vairāk prakses.”

 

Piemēram, topošie maģistri divas nedēļas pavadīja praksē Tūkstošgades sēklu bankā, kam plāno savākt 60 procentus pasaules apdraudēto ziedaugu sēklu un kas jau tagad ir viena no lielākajām sēklu bankām pasaulē. Anete to sauc par augu Noasa šķirstu.

Studēt Lielbritānijā viņai ieteica bakalaura darba vadītāja. Studijas bija par brīvu, jo tās apmaksāja Eiropas Savienība. Anete saņēma arī stipendiju, “no kuras varēja daudzmaz izdzīvot”.

Tagad jaunā zinātniece bažījas, ka var nākties izvēlēties vienu no diviem ceļiem – vai nu doties strādāt uz ārzemēm, vai palikt Latvijā, taču ar zinātni nesaistītā darbā. “Patlaban strādāju ES finansētā projektā “Kapacitātes stiprināšana starpnozaru pētījumos biodrošībā”, kas janvārī noslēgsies. Jaunu projektu sākšanai augu ģenētikā un akadēmiskajos pētījumos patlaban ES finansējuma nav,” skaidro Anete. “Valsts finansējums ir ļoti neliels, uz to tagad konkurēs visas zinātnieku grupas, kas būs palikušas bez ES finansējuma. Tā būs milzīga konkurence, un nezinu, vai tiksim pie finansējuma. Turklāt esmu pabeigusi doktora disertāciju, bet līdz grāda iegūšanai paies vēl pusgads. Šajā laikā nevarēšu saņemt stipendiju, jo nebūšu vairs studente un nevarēšu arī patstāvīgi pretendēt uz zinātnes grantiem, jo nebūšu vēl pilntiesīga zinātniece.” 
Jāiet strādāt par pārdevēju? “Tas var likties smieklīgi, bet tā ir realitāte,” atbild Anete.

Ja būs finansējums pētījumiem, viņa labprāt turpinātu darbu zinātnē, jo darbs ir interesants, bez rutīnas. Diemžēl vienīgā iespēja palikt zinātnē varētu būt došanās uz ārzemēm. “Taču negribētos, jo arī tur nav piena upes ķīseļa krastos. Paliekot šeit, varu cerēt, ka diezgan drīz izdosies izveidot savu zinātnieku grupu un patstāvīgi strādāt pie pētījumiem. Ārzemēs tas būtu diezgan nereāli, nāktos būt algotam darbiniekam citu vadītos pētījumos,” tā Anete.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+