Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
13. janvāris, 2013
Drukāt

Jauns testaments

Foto - Stock.XCHINGFoto - Stock.XCHING

Dzirdēju, ka paša rakstītu testamentu, kas nav apstiprināts pie notāra, nav vērts sastādīt, jo radinieki pēc tam to varēšot apstrīdēt. Kādi tad ir testamenti, ko droši var atstāt? Kas būtu jāievēro, ja esmu nolēmusi mainīt pirms desmit gadiem pašrocīgi mājās uzrakstīto testamentu, ko apliecināja divas manas kaimiņienes, kuras tagad jau mirušas? 
Veronika L. Dagdas novadā

 

Ja dzīvē kas mainās, jebkurā brīdī jau sastādīto testamentu var atcelt un grozīt, kā arī sastādīt pilnīgi citu. Spēkā būs testaments, kurš sastādīts pēdējais. Stingri jāievēro testamenta forma, jo pretējā gadījumā dokumentu tiešām var atzīt par spēkā neesošu. Testamenti ir publiski, privāti un priviliģēti.

 

Publisks testaments

Publisko testamentu sagatavo pie notāra, bāriņtiesā vai pie Latvijas konsula ārzemēs testatora personīgā klātbūtnē, piedaloties diviem lieciniekiem.

Privātu testamentu var nodot glabāšanā notāram, bāriņtiesai vai Latvijas konsulam ārzemēs, un līdz ar to tam ir publiska testamenta spēks, ja ievēroti šādi noteikumi:

• testaments jāiesniedz slēgtā aploksnē personīgi pašam testatoram;

• testatoram jāpaziņo, ka iesniedzamajā dokumentā izteikta viņa pēdējā griba;

• aploksne jāapzīmogo ar pieņēmējas amatpersonas vai iestādes zīmogu un uz aploksnes jāparakstās testatoram un pieņēmējam;

• par testamenta pieņemšanu glabāšanā ir jāsastāda īpašs akts, kurā jāapliecina, ka iepriekšējie noteikumi ir ievēroti, kā arī jāapzīmē aploksnes un zīmoga ārējais veids.

Šādam testamentam nav vajadzīgas nekādas citas formalitātes, ne arī liecinieki un paraksti. Izteikt šaubas par publiska testamenta īstumu nevar. Pret šādu testamentu var ierosināt tikai lietu par viltojumu.

 

Privāts testaments

Privātus testamentus sagatavo rakstiski. Lai tas būtu spēkā, jābūt pārliecībai, ka to sastādījis mantojuma atstājējs un ka dokuments pareizi izteic viņa pēdējo gribu. Šim nolūkam pieaicina vismaz divus ticamus lieciniekus. Par lieciniekiem nevar būt garā slimie, nepilngadīgie, kurlie, mēmie, aklie, rakstīt un lasīt nepratēji, kā arī tie, kas ar šo testamentu iecelti par mantiniekiem vai legatāriem, viņu laulātie, kā arī šo mantinieku vai legatāru radinieki līdz ceturtajai pakāpei un svainieši līdz trešajai pakāpei ieskaitot.

Rakstisks privāts testaments katrā ziņā nav jāraksta testatoram pašam (tas var būt uzrak­stīts arī ar datoru vai rakstāmmašīnu), bet viņam tas ir personīgi jāparaksta. Ja testators neprot vai, piemēram, slimības dēļ nevar parakstīties, viņa vietā to var izdarīt kāda trešā persona, izņemot divus lieciniekus, bet par to jāmin pašā testamentā un tas jāapstiprina lieciniekiem.

Testatoram vai nu jāparaksta testaments liecinieku klātbūtnē, vai jāpasaka viņiem, ka pats to ir parakstījis. Testators var arī pašrocīgi uzrakstīt un parakstīt testamentu, un tad tas ir spēkā arī bez lieciniekiem (tā sauktais hologrāfiskais testaments).

Ja testators negrib, ka viņa pieaicinātie liecinieki uzzina testamenta saturu, tiem nav tiesību prasīt, lai viņiem to paziņo, un, ja vien viņi var apliecināt, ka testators sacījis, ka viņu parakstītajā dokumentā izteikts viņa pēdējās gribas rīkojums, tas atzīstams par pietiekamu. Tādā gadījumā liecinieka liecība nezaudē spēku arī tad, ja viņam testamentā piešķirts legāts vai ja viņš iecelts par aizbildni, testamenta izpildītāju utt.

Ja testamentārais rīkojums nav nobeigts un noslēgts, tam nav nekāda spēka.

 

Priviliģēts testaments

Priviliģētie testamenti pēc juridiskās būtības neatšķiras no privātiem un publiskiem testamentiem, atšķirīga ir tikai forma. Tā ir vienkāršāka, atvieglota. Likums paredz gan mutiskus, gan rakstiskus priviliģētos testamentus.

Ja mantojuma atstājējam kādu īpašu apstākļu dēļ nav iespējams sagatavot rakstisku privātu vai publisku testamentu, viņam ir tiesības izteikt savu pēdējo gribu mutiski divu šim nolūkam pieaicinātu liecinieku klātbūtnē, t.i., sastādīt mutisku testamentu.

Par īpašiem apstākļiem atzīst, piemēram, dabas katastrofas, karadarbību, epidēmijas, u.tml. Ja, šiem apstākļiem izbeidzoties, mantojuma atstājējam ir iespēja sagatavot rak­stisku testamentu, mutiskais testaments zaudē spēku triju mēnešu laikā no ārkārtējo apstākļu izbeigšanās.

Rakstisks priviliģēts testaments ir spēkā arī tad, ja tas sastādīts bez lieciniekiem. Šādu testamentu var sagatavot tikai tādos apstākļos, kuros nav bijis iespējams pieaicināt lieciniekus, piemēram, kara dienestā esoša persona kara laikā, vecāki par labu bērniem un laulātais par labu otram laulātajam.

 

Neatraidāmie mantinieki

Civillikumā noteikts: testators savam nāves gadījumam var brīvi noteikt par visu savu mantu, ar to ierobežojumu, ka viņa neatraidāmiem mantiniekiem atstājamas viņu neatņemamās daļas.

Neatraidāmie mantinieki ir laulātais un lejupējie (bērni, ja tie miruši – mazbērni), bet, ja pēdējo nav, tuvākās pakāpes augšupējie (vecāki, ja tie miruši – vecvecāki). Neatņemamā mantojuma daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu mantinieks manto pēc likuma.

Piemēram, ja mantojuma atstājējam ir sieva un divi bērni un nav testamenta, pēc likuma katrs no viņiem mantos 1∕3 daļu, taču, ja ar testamentu manta novēlēta piemēram, mazbērnam, sievai un bērniem būs tiesības pretendēt katram uz 1∕6 daļu no mantojuma kā savu neatraidāmo daļu. Līdz ar to mazbērnam atliks tikai ½ no mantojuma.

Lai tā nenotiktu, likums paredz neatraidāmo mantinieku atstumšanu no neatņemamās mantojuma daļas, taču vienīgi dēļ likumā paredzētiem un rīkojumā nāves gadījumam tieši norādītiem patiesībai atbilstošiem iemesliem. Augšupējais (vecāks, vecvecāks utt.) var atstumt lejupējo (bērnu, mazbērnu, utt), ja tas:

1) izdarījis noziedzīgu nodarījumu pret testatora, viņa laulātā vai viņa augšupējā dzīvību, veselību, brīvību vai godu;

2) ierosinājis apzināti nepatiesu apsūdzību pret kādu no 1. punktā minētām personām par noziedzīgu nodarījumu;

3) atstājis testatoru bezpalīdzības stāvoklī, ja bijis iespējams viņam palīdzēt;

4) dzīvojis izšķērdīgi vai netikumīgi;

5) nav izpildījis viņam ar likumu uzlikto pienākumu uzturēt testatoru vai viņa laulāto;

6) mēģinājis kavēt testatoru sastādīt testamentu;

7) mantojuma atstājējam dzīvam esot, bez viņa ziņas un piekrišanas noslēdzis ar kādu personu līgumu par nākamo mantojumu.

Lejupējie var atstumt savus augšupējos no viņu neatņemamās mantojuma daļas arī tad, ja vecāki nemaz nav gādājuši par testatora audzināšanu.

Testators var atstumt no mantojuma savu laulāto aiz minētiem iemesliem, kā arī gadījumos, ja:

1) laulātais pārkāpis laulību;

2) laulātais apdraudējis otra laulātā dzīvību, veselību, sitis vai spīdzinājis viņu;

3) laulība ir izirusi un laulātie ilgāk nekā trīs gadus dzīvo šķirti.

Tātad līdzšinējo testamentu varat atcelt, mainīt un sastādīt jaunu ar citiem lieciniekiem, taču precīzi jāievēro šādu dokumentu sastādīšanas kārtība un jāatceras arī par neatraidāmajiem mantiniekiem, ja tādi ir.

 

Konsultēja juriste Kristīne Krēsliņa.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+