Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
29. oktobris, 2015
Drukāt

Jēgas tiešraide. Saruna ar gleznotāju, Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru Kasparu Zariņu

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Kaspars Zariņš

Mākslas darbs ir pasaules garīgās informācijas tiešraidījums, un tas vienmēr prasa pamatīgu smadzeņu darbu, saka viens no pazīstamākajiem latviešu mūsdienu māksliniekiem – gleznotājs, Mākslas akadēmijas profesors Kaspars Zariņš. Viņa jaunākā personālizstāde “Tiešraide” līdz 5. decembrim aplūkojama mākslas galerijā “Daugava”.

Raiņa bulvāra veikaliņa priekšējā, gaišajā un krāsu pilnajā telpā atrodams viss māksliniekam nepieciešamais no krāsām līdz otām, šeit notiek arī ierāmēšanas darbi. Un kā nu bez vīna – tas ir gan plauktos, gan minēts norādē uz izkārtnes. Vidi, ko vienkārši varētu saukt par skaistu, rada šīs burvīgās vietas saimnieka – gleznotāja, Mākslas akadēmijas profesora Kaspara Zariņa darbu klātbūtne. Ne tikai gleznas – starp citām veikalā iegūstama arī šogad latviski klajā nākusī leģendārā kristīgās literatūras Džona Banjana grāmata “Svētceļnieka taka”, kuras ilustrācijas – līdz niansei izslīpētus “tikumu” portretus – radījis Kaspars Zariņš. Telpa izstaro kosmisku kārtību, un te jau arī mākslinieks smaidot saka – disciplīna ir radoša cilvēka lielākais tikums. “Nepareizs ir priekšstats, ka mākslinieki ir bohēmisti, kas tikai dzer un skraida apkārt. Reiz, kad mācījos Rozentāla skolā, mūs aizveda pie Leo Kokles, it kā lielākā bohēmista, bet viņa mamma izstāstīja, ka patiesībā pašā karstākajā bohēmas brīdī viņš gleznojis. Ja uzskati, ka tavs darbs ir svarīgs, disciplīnai ir jābūt. Arī es esmu sakārtojis savu laiku – trīs dienas veltu savam maizes darbam Mākslas akadēmijā un veikalā, bet pārējās – gleznošanai.”

Dziļāk ir vēl viena gaiša telpa, kurā dažas reizes nedēļā reizēm mākslinieks pulcē nevis mākslas studentus, bet tos, kurus interesē gleznošana. Gleznotājs saka – potenciāls ir pilnīgi visiem, ja tikai ir vēlēšanās. “Palīdzu piepildīt viņu domas,” tā savu misiju formulē mākslinieks. Cilvēki Kaspara Zariņa studiju atrodot pēc nostāstiem. Reklāma nav vajadzīga, jo mākslinieka darbi jau gadu desmitiem uzrunājuši viņa talanta cienītājus visā pasaulē – vairāk nekā 20 personālizstādēs Latvijā, Austrijā, Francijā, Krievijā, Beļģijā, Lielbritānijā, Nīderlandē, Dānijā un ASV, kur tie nokļuvuši izstādēs un kolekcijās, tostarp prestižajā “Würth Sammlung” (Vīne) krājumā.

“Tas ir tāpat kā ar jebkuru lietu – ja tu to dari labi, tad kādam tas ir vajadzīgs. Ja glezniecībā darbojies ar sirdi un dvēseli, tad tas pārvēršas par vērtību. Ja seko modei jeb izpatīc cilvēkiem, tas izzudīs,” spriež gleznotājs. “Piekrītu Kristiānam Boltaņskim – visgrūtāk ir būt māksliniekam visu laiku, domāt visu laiku. Nedomājot tu pārvērties par amatnieku bez idejām, un tad nākas izmantot vai nu vecas, vai aizņemtas idejas. Latvieši, kā varam redzēt visādos šovos, ir izcili atdarinātāji, mūsu glezniecība šajā ziņā nav izņēmums. Protams, lai tavu oriģinalitāti novērtētu, ir jābūt zināmai tradīcijas kapacitātei, bet Latvija eksistē tikai vairākus desmitus gadu kā valsts, kamēr vecākās kultūras eksistējušas gadsimtus un var balstīties uz zināmu radošu kapacitāti. Ticu, ka pienāks brīdis, kad teiks, ka latviešu māksla ir laba, tāpēc, ka tā ir latviešu māksla, bet tas ir jānopelna. Ir labā nozīmē jāpiesārņo pasaule ar savām domām visās sfērās – dizainā, mākslā, mūzikā. Cilvēkiem jābūt drosmīgākiem, jo māksla ir drosme. Jābūt spēcīgam iet nezināmajā, lēkt bezdibenī. Protams, mūsdienās jāprot savējais iesaiņot un parādīt kādam. Pierādīt, ka tas, ko rada Latvijas cilvēki, ir tikpat vērtīgs jeb vērtīgāks nekā vecā pasaule. Par to ir jācīnās. Latvieši nav pieraduši cīnīties, drīzāk pakalpot, nevis pierādīt savu, vienīgo taisnību.”

Kaspara Zariņa radošais zīmols – gleznotāja alter ego figūra, pašrefleksīvais Pedanta tēls, no viņa pēdējo piecu gadu darbiem gan izzudis, priekšplānā iznākušas krāsas un citi figūras elementi. “Ir divu veidu mākslinieki. Vieni ir tie, kas visu mūžu taisa vienu un to pašu, bet manā izpratnē viņi ātri nomirst, kā, piemēram, Modiljāni. Un tad ir mākslinieki, kuriem ir vairāki periodi. Acīmredzot viņi ir gatavi garākai dzīvei. Mans vecaistēvs un vecāmāte arī ir dzīvojuši garu mūžu, un arī es gribētu dzīvot pietiekoši ilgi (smejas). Grūtākais ir noturēties zirgā, ir jāattīstās visu laiku. Glezniecības primārais instruments ir smadzenes. Ik pēc aptuveni desmit gadiem mainās tas, ko skatītājs grib redzēt, tas, ko viņš uzskata par aktuālu. Sajust šo aktuālo – tā ir laikmetīgā māksla! Protams, māksliniekam jābūt arī amatniekam, citādi viņš nevarēs gleznot, bet reizē viņa dvēselei un acu skatam jābūt nepiesārņoti tīram. Tu taču visu laiku kaut ko redzi, neesi taču izaudzis meža vidū, būdiņā! Manuprāt, visi pasaules dižgari ir ļoti gudri, labi informēti.”

Kaspara Zariņa personālizstādes notiek gandrīz regulāri – vismaz reizi divos gados, pēdējā laikā pat biežāk – kopējais personālizstāžu saraksts jau iesniedzies trešajā desmitā. “Manos 53 gados ir uzkrājies mans dzīves gājums, domas, atmiņas, es skatos nākotnē un vēroju pagātni. Katrai jaunai izstādei ir jānobriest, idejai ir jāļauj piedzimt, iznākumam jākļūst par darba augli. Domājot par ideju, tā tiek pārvērsta materiālā, kā šajā gadījumā esmu darījis uz audekla ar eļļas krāsām. Iepriekšējā izstādē es gleznoju uz finiera (“Četras izstādes”, kurā Daugavpils Marka Rotko centrā līdzās tika izstādīti Zariņu ģimenes mākslinieku – dzīvesbiedres, mākslinieces Vijas Zariņas un meitu – Paulas Zariņas, kā arī traģiski aizsaulē aizgājušās meitas Martas Zariņas-Ģelzes darbi, aut.). Darbam ir jākļūst par vērtību. Māksla, kurai jūs paejat garām un kura nevienu neinteresē, nav māksla, bet pārpratums. Gleznā nokļūst viss mākslinieka dzīves gājums, tāpēc glezna kļūst par koncentrētas enerģijas nesēju. Ceru, mani darbi nes kaut kādu enerģiju. Ja cilvēks to uztver, tad glezna ir vērtīga jeb pilna, piesātināta. Mākslas darbs būtībā ir absurds process – viss taču sākas ar nopirktu krāsas tūbiņu, ko mākslinieks uzspiež uz darba, varbūt mazliet pašķaida, un tā pārvēršas par vērtību! Tāpēc mākslas darbs ir mākslinieka dvēseles šifrējums, krāsa kļūst materiāla. Ne velti cilvēkiem patīk pielikt roku pie vecas sienas, vēsturiska tempļa vai nogulties zemē, sajūtot kaut kādu jēgu. Tie ir tā pasaules čaula, un arī gleznā ir jābūt šai čaulai. Skaistākais ir tas, ka mākslinieks var izstāstīt vienkāršas lietas skaistā veidā. Mūsdienu mākslas zinātniekiem patīk vārds “provokācija”. Es arī esmu par to, tikai iemeslam, kāpēc notiek kaut kāda provokācija, jābūt vērtīgam. Jo jebkas nav māksla.”

Šajā pavasarī un vasarā radīto sešpadsmit jauno darbu caurviju motīvs ir gliemežnīcas, gleznotas divdaļu krāsu laukā, ik darbā raisot asociācijas ar ainavas kompozīciju. “Esmu veidojis darbus astoņos pāros pa divi, tomēr tie nav diptihi. It kā ārēji vienādi, tomēr katrs no tiem nes savu stāstu. Šīs nav nedz klusās dabas, nedz ainavas, un katram te ir plašas interpretācijas iespējas. Man šis ir stāsts par krāsām un par gliemenēm. Esmu tās uzlasījis, vienkārši ejot gar jūru un pārdomājot dzīvi. Manuprāt, pērlenes ir skaists motīvs – jau sākot no itāļu renesanses rotaslietām. Interesanti, ka Latvijā sastopamas tās pašas pērlenes, kurās aug pērles, tikai Latvijas apstākļos pērles neizveidojas kaut kādu ģenētisku mutāciju rezultātā, un, saprotams, pērļu tajās nav. Protams, to nav arī manos darbos – nevajag izlikties. Es uzskatu, ka svarīgs ir tas cietais disks, šajā gadījumā tā ir čaula.”

Mākslinieks viņa jaunākajai personālizstādei devis nosaukumu “Tiešraide”. “Mana vēlme ir informāciju nosūtīt cilvēkam smadzenēs tiešā veidā. Man ir svarīgi gleznot tad, kad esi uz viļņa, un ir svarīgi, lai arī skatītājs piedzīvo klātbūtnes efektu. Šoreiz ir tikai krāsu laukumi un gliemežnīcas. Vēlējos tos uzgleznot bez gaismas un bez ēnas, tā, kā uz priekšmetiem un pasauli skatās cilvēks, kas nav mācīts glezniecībā. Mācot cilvēkus savā studijā, esmu pamanījis, ka viņi nesaprot ne ēnu, ne gaismu. Soma ir soma, un tai apkārt nav citu noteikumu!”

Katrs darbs ir gleznots vairākiem slāņiem, bet matētā laka ļāvusi stāstam būt pieklusinātam. Intīmam, nevis kliedzošam. “Laba māksla ir dzirdama pusčukstus,” saka gleznotājs. “Glezna būtībā ir mākslinieka iekšējās pasaules atblāzma. Šī izstāde ir stāsts par to, kā cilvēki meklē sevi. Grūtākais ir pārsteigt pašam sevi – sevi taču nevar apmānīt. “Bieži dzīvojam apmānā, bet, gadiem ejot, tev ir arvien grūtāk radīt kaut ko tādu, kas tevi iepriecina. Tomēr mākslai ir jābūt ar pozitīvu zīmi. Lielajās izstāžu zālēs reti sastapsit augstvērtīgu mākslu ar negatīvu zīmi. Iemesls radīt dižu mākslas darbu var būt arī dižas sāpes, pārdzīvojumi vai disharmonija, bet radīšanas procesam, tāpat kā mātei dzemdējot bērnu, ir jābūt prieka pilnam. Viņa nevar būt nelaimīga.”

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+