Juris Lorencs: Lielkrievijas sludinātāju vilšanās 2
Cik ātri cilvēku prātos var pazust politiķu godība! Kopš Vladimira Putina atkārtotās ievēlēšanas Krievijas prezidenta amatā nav pagājuši pat divi mēneši, bet dažās galvās jau vērojama vilšanās ar balsošanas iznākumu. Es nerunāju par opozīcijas politiķim, visādiem tur Navaļnijiem un viņus atbalstošajiem liberālajiem medijiem kā “Eho Moskvi”, “Doždj” vai “Novaja gazeta” – to uzskati ir vispārzināmi un tāpēc pat nav īpaši interesanti. Bet tagad izskatās, ka kārta pienākusi dažiem neseniem atbalstītājiem, tā saucamajiem valstiskajiem patriotiem. Tūlīt pēc prezidenta vēlēšanām sekoja vairāki zīmīgi notikumi, kurus šie aktīvisti uzskata par “nācijas pazemojumiem” – ugunsgrēks tirdzniecības centrā “Ziemas ķirsis” Kemerovā, ukraiņu robežsargu aizturētais Krimas zvejas kuģis “Nord”, bet par visu vairāk – amerikāņu uzbrukums Asada režīmam Sīrijā. “Priekš kam tad mēs, krievi, esam Sīrijā, ja nespējām to nosargāt?” atskanēja neapmierināta murdoņa. Nākamais trieciens – aprīlī publiskotās politiķu un augstāko ierēdņu ienākumu deklarācijas, kas nepatīkami pārsteidza vienkāršos pilsoņus. Fonā – baumas par Dimitrija Medvedeva palikšanu premjera krēslā, kuru t. s. patrioti uzskata par vāju un neizlēmīgu. Punktu visam pielika ziņa par CIP direktora, nākamā ASV valsts sekretāra Maikla Pompeo slepeno vizīti Phenjanā, kur viņš tikās ar “raķešu vīriņu” Kimu. Vēl viens apliecinājums tam, ka Putins atšķirībā no Kima nav pietiekami stingrs, ka ar viņu nerēķinās.
Divas zīmīgas publikācijas laikrakstā “Zavtra”. Tā galvenais redaktors Aleksandrs Prohanovs apspriež Sīrijas notikumus: “Kur mūsu karaspēks, kur krievu politiķi? Vēl pirms dažām dienām mēs vicinājām dūres, solot amerikāņiem atbildes triecienu. Bet kur viņš ir? Politikā sejas zaudēšana ir briesmīgāka par militāru sakāvi.” Savukārt Aleksandrs Dugins rakstā “Kāpēc krievu kultūra vairs nav pievilcīga?” apgalvo: “Modernā krievu kultūra, politiskās informācijas joma ir pati degradācijas padibene. Kur krievu ģēniji? Pašreizējā ekonomiskā un politiskā elite par tiem ir aizmirsusi.” Prohanovs ir viens no galvenajiem lielkrievu nacionālisma (kas viņa galvā gan sajaukts ar pamatīgu komunisma devu) ideologiem, biežs viesis politiskajos televīzijas šovos. Savukārt Dugins – ģeopolitikas stratēģis, “krievu pasaules” un “Eirāzijas civilizācijas” koncepciju autors. Vēl pirms dažiem mēnešiem abi ar putām uz lūpām aģitēja par Putinu.
Labi vien ir, ka krievu ģenerāļi nepaklausīja Prohanovam. Patiesībā arī kultūra nav gājusi bojā. Krievijā joprojām top izcilas filmas, teātra izrādes un grāmatas. Ja tās nav Dugina gaumē, tā jau ir viņa problēma. Bet uz ko tad lai balstās Putins, ja pat nesenie apjūsmotāji sāk novērsties? Uz “Kremļa oligarhiem”, pret kuriem ASV izsludinājušas sankcijas? Bet viņi nebauda tautas uzticību, un tas vēl būtu maigi teikts. Nacionālboļševiku partijas līderis, rakstnieks Eduards Ļimonovs savā interneta dienasgrāmatā raksta: “Man viņu nav žēl. Es viņiem atņemtu visu!”
Bijušās Padomju Savienības republiku jaunāko laiku vēsture liecina – sabiedrības vairākuma uzticību zaudējusi, bet sastingusi un savos krēslos iekrampējusies vara agrāk vai vēlāk sastopas ar nopietnu politisku krīzi, pat tautas sacelšanos. Pēdējais piemērs – Armēnija, kur “ceriņu revolūcija” vienas nedēļas laikā burtiski aizslaucīja premjeru un bijušo prezidentu Seržu Sargsjanu. Bet Armēnija ir tāla, maza valstiņa Kaukāza nomalē, ko nevar sacīt par Krieviju. Ja “krāsainā revolūcija” sāksies mūsu kaimiņvalstī, varam sagaidīt visādus pārsteigumus. Kā liecina socioloģiskās aptaujas, tad Staļins tautā kļūst aizvien populārāks, īpaši jaunatnes vidū. Beigās var izrādīties, ka lielākais vēstures pārmetums Putinam būs nevis karš Gruzijā, Donbass un pat ne Krima, bet nevēlēšanās veidot demokrātisku, pilsonisku sabiedrību.
