×
Mobilā versija
Brīdinājums -12.4°C
Ārija, Rigonda, Adrija, Adrians, Adriāna
Ceturtdiena, 22. februāris, 2018
26. janvāris, 2018
Drukāt

Kā tapa Latvijas valsts un diplomātija, atklāj jauns izdevums

Foto -LETAFoto -LETA

Ārlietu ministrijas ēka

Latvijas diplomātijas un ārlietu dienesta veidošana tāpat kā arī Latvijas valsts tapšana notika ilglaicīgā darbā, reizēm ļoti sarežģītā, ne vienmēr taisnā un vieglā ceļā. Tas bija apņēmīgu, gudru un aizrautīgu cilvēku izsapņots un īstenots mērķis.

Par šiem diviem savstarpēji saistītajiem procesiem un personībām ceļā uz Latvijas valsts proklamēšanu ir radīts Ārlietu ministrijas izdevums “Latvijas valstij un diplomātijai topot. No 19. gs. vidus līdz tautas pašnoteikšanās tiesību īstenošanai 1918. gada 18. novembrī”, vēsta Ārlietu ministrija.

Izdevums ir latviešu un angļu valodā un domāts visplašākajam lasītāju lokam, arī ārvalstu vēstniekiem, goda konsuliem un kolēģiem pārstāvniecībās.

Jaunlatviešu kustība 19. gs. vidū atmodināja tautas pašapziņu, deva stimulu nacionāli valstiskas domāšanas pirmsākumiem. Un jau 1903. gada nogalē Šveicē sociāldemokrātu izdevumā “Proletārietis” Miķelis Valters izvirzīja lozungu “Patvaldību nost! Krieviju nost!”. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas Miķelis Valters bija iekšlietu ministrs, pēc tam – sūtnis un konsuls.

Lielu ieguldījumu Latvijas diplomātiski konsulārā dienesta izveidē deva tie 1905. gada revolūcijas dalībnieki, kas trimdā bija apguvuši svešvalodas un tāpēc Ārlietu ministrijā varēja ieņemt vadošos amatus. Te jāmin Antons Balodis, Fēlikss Cielēns, Pēteris Sēja, Georgs Bisenieks.

Arī vairāki no tiem, kuri Pirmā pasaules kara laikā bija strādājuši latviešu bēgļu apgādāšanas organizācijās Krievijā, vēlāk kļuva par ievērojamiem Latvijas diplomātiem, piemēram, Fridrihs Vesmanis, Kristaps Bahmanis, Kārlis Zariņš.

Februāra revolūcija un monarhijas gāšana Krievijā 1917. gada sākumā veicināja latviešu tautas konsolidāciju. Gada beigās Valkā ar mērķi panākt Latvijas neatkarību latviešu politisko partiju, bēgļu, kareivju un kooperatoru organizāciju delegāti nodibināja Latviešu pagaidu nacionālo padomi.

Tās ārlietu nodaļa darbojās Petrogradā 1918. gada pirmajā pusē, uzturot sakarus ar Rietumeiropas diplomātiskā korpusa pārstāvjiem. Te diplomātiju apguva pirmais Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics un sūtnis Jānis Seskis. Savukārt Rīgā, pastāvot vācu okupācijas režīmam, darbojās Demokrātiskais bloks (Kārlis Ulmanis, Miķelis Valters u. c.).

1918. gada 11. novembrī Vācija atzina savu sakāvi karā un parakstīja Kompjeņas pamiera noteikumus. Londonā Latviešu pagaidu nacionālās padomes pilnvarotais Zigfrīds Anna Meierovics saņēma Lielbritānijas notu par Latviešu nacionālās padomes kā de facto neatkarīgas institūcijas pagaidu atzīšanu līdz Miera konferences lēmumam.

Demokrātiskais bloks un Latviešu pagaidu nacionālā padome panāca vienošanos un 1918. gada 17. novembrī Rīgā nodibināja Tautas padomi. To veidoja astoņas latviešu demokrātiskās partijas no mēreni labējām līdz mēreni kreisajām. Tautas Padome pieņēma pirmo konstitucionālo aktu – politisko platformu.

Latvijas valsts svinīgi tika pasludināta 1918. gada 18. novembrī.

Tika īstenotas tautas pašnoteikšanās tiesības un nodibināta sava neatkarīga valsts.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+