Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
22. janvāris, 2013
Drukāt

Kā veidot kultūrvidi


vensko_23

Labvēlīgas vides veidošana kultūrpolitikai reģionos ir atkarīga no vairākiem priekšnoteikumiem: uzticēšanās un spējas sastrādāties ar līdzīgi domājošajiem, piedāvātās idejas veiksmīgas īstenošanas un padarītā darba kvalitātes. Kultūras slānis neveidojas pats no sevis, tas jārada un jāatspoguļo – vismaz novērtējot padarīto. Kāpēc tas svarīgi? Pašvērtējumam. Novērtējumam un salīdzināšanai. 


 

Kultūrvide ir pamats, uz kā stāvēt visu radošo profesiju pārstāvjiem, kultūras produkts, vai tā būtu neliela dzejas grāmata, mūzikas festivāls vai starptautiska rakstura konference, izstāde vai koncerts arī nedrīkstētu izčākstēt kā sniegs pavasara saulē, jo faktiski visu šo kultūrslāni veido pašu pelnīta nauda. Tāpēc visgrūtāk īstenot kādu ideju ir tad, ja pašvaldība nerod kopīgu valodu ar radošu profesiju nozaru pārstāvjiem, individuāli – ja finansējumu atsaka Valsts kultūrkapitāla fonds, ja svarīgi ar kultūru saistīti lēmumi apstājas pusceļā.

Kultūrslānis veidojas neviendabīgi atkarībā no cilvēku prasmes pārliecināt, pierādīt un argumentēt.

Grāmata, dievnams, teātris, deja, glezna, ēdamais dzintars, koncerts, kūrortoloģija, tūrisms – šādā vai citādā kārtībā varētu grupēt Latvijas jeb ārpus galvaspilsētas kultūrvidē radītos kultūras produktus. Pievienotā vērtība šim kopumam būtu jāmeklē ārpus nozares, un kultūras aktivitātēs jāiesaista visi iedzīvotāji no pirmsskolas līdz sirmam vecumam – katrā apdzīvotā vietā ir jānotiek nemitīgai kultūras kultivēšanai.

Ja izdevējam, draudzei, diriģentam un kultūras komisijām, suvenīru ražotājiem, telpu iznomātājiem izdodas vienoties kopīgā redzējumā, kā radošumu pārvērst precē un produktā, reģioni kļūst interesanti.

Mazas valsts ilgtspējīgs kultūras modelis ir pavisam vienkāršs – stāv ziņkārīgi tūristi, laimes meklētāji, dzimtas sakņu pētnieki, cilvēki, kuri lūkojas, kas Latvijā notiek. Ieguldot kultūrā, mums atveras vārti kultūrtūrismam, interesei par valsti ar sarežģītu pagātni. Aizbraucot no Latvijas, tūrists, savā valstī ieejot grāmatu veikalā, varbūt pamana, ka tur plauktā stāv laba, no latviešu valodas tulkota grāmata, kas nu jau ir netieša saikne ar Latvijā gūtajiem iespaidiem. Pamazām, tomēr būvējama realitāte.

Var lūkoties pēc atbalsta ārpus valsts, un to arī daudzi radošo profesiju pārstāvji dara. Vieniem izdodas, citiem ne. Kāpēc kultūrai būtu nepieciešams lielāks finansējums, runāts daudz un parasti visai skaļi. Zemapziņā mums ir un būs dusmīgi sarauktas pieres ikreiz, kad naudas nepietiks.

Liepāja un Ventspils pieder pie reģioniem, kur īstenoti dažādi kultūras projekti, katru gadu piešķirts līdzfinansējums grāmatu izdošanai, vislielākā summa – aptuveni 45 tūkstoši latu – ļāva īstenot apjomīgu Olafa Gūtmaņa Rakstu piecu sējumu izdošanu. Šādi septiņu gadu laikā, soli pa solim, ar Liepājas pašvaldības un Valsts kultūrkapitāla fonda līdzdalību īstenots viens no lielākiem projektiem Liepājas grāmatniecības vēsturē.

Šobrīd divas pašvaldības – Liepājas un Ventspils – līdzās Kultūras ministrijas un Valsts kultūrkapitāla fonda līdzfinansējumam ir atbalstījušas Latvijas Rakstnieku savienības literārā izdevuma “Vārds” izdošanu un veidošanu. Liepājā, cerams, būs piemineklis Kārlim Zālem.

Empātija var noderēt, kad gribas pajautāt: kas ir svarīgākais, lai valsts intereses un kultūrpolitika saplūstu vienotā, integrētā projektā – Latvijas valsts? Var skaļi runāt par Latvijas kultūras kanonu, par bezmērķīgu valsts naudas šķiešanu, bet kā noteikt, cik vajag mīlēt savas tautas kultūru un tās mantojumu, lai cits citam pierādītu, ka valsts esam mēs paši un mums sprīdi pa sprīdim pašiem nemitīgi jārada sava, unikāla kultūrvide. Reģionos. Latvijā. Tiem, kuri šeit dzīvo.

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+