Kā viduslaiku Rīga kļuva par Eiropas lielpilsētu 0
“Rīgā 15. novembrī deviņos no rīta liels ļaužu pulks saskrēja pie zemes vārtiem redzēt, kā sāks norakt un nopostīt Rīgas mūrus, valles un grāvjus, kas 600 gadus Rīgas pilsētu apsargājuši pret ienaidniekiem.
Mūsu Kungs un Ķeizers Aleksanders II, īsts miera draugs, rīdziniekiem novēlējis šos stiprus vecus mūrus noplēst, lai Rīga nekādas kara briesmas vairs nevarētu redzēt, bet andele un pilsāts jo lielāks varētu ietaisīties.” Šādi 1857. gada rudenī vēstīja “Latviešu Avīzes”.
Nenoliedzami sensacionālais notikums citādi tobrīd samērā miegainās Rīgas dzīvē pie zemes vārtiem (tagadējā Kaļķu ielas sākumā) bija sapulcinājis ļaužu simtus, bet vakara svinīgās lāpu procesijas laikā – tūkstošus. Viņu vidū bija goda drānās tērpušies birģeri ar savām kundzēm un jaunkundzēm, cilindros un frakās greznojušies rātskungi ar birģermeistaru Grimmu priekšgalā, “pulks mūziķu un dziedātāju kungu”, kā arī Rīgas cunftes ar saviem karogiem. Lūk, kā viss notika! Vispirms birģermeistars Grimms ar “jaukiem vārdiem” pateicies ķeizaram par izrādīto žēlastību. Ar izjustām runām publiku priecējuši arī rātskungi Šnakenburgs un Lemkis. Bet pēc tam “ar īpašu no sudrabkalēja Ausmana uz to taisītu šķipeli birģermeistars Grimms to pirmo dūrienu ieracis vecā vallē un tūdaļ dziedātāju kungi uzdziedājuši to vecu Lutera dziesmu “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. Tad vēl “tie citi kungi drusciņ parakuši”, bet pēc tam visi kopā “ar lielu štāti” gājuši uz “Rātūzi” (Rātsnamu tagadējā Rātslaukumā). Tur Grimms atkal teicis runu, īpaši pateikdamies ģenerālgubernatoram Suvorovam par atbalstu Visaugstās atļaujas izdabūšanā. Un tad nu visi kungi pulcējušies uz “lielu brokastu”. Toties vakarā “viss pilsāts ar svecēm un lampām gaismots bijis un birģeri ar mūziku, dziedātājiem un simtām pīķa svecēm pa pilsāta ielām devušies uz Grimma namu tam godu un pateicību dot par savu lielo pūliņu”. Atpakaļ visi gājuši “ar to pašu štāti pa tām vallēm un tām devuši “ardiev””.
Vaļņu nojaukšana patiešām bija ievērības cienīgs notikums, patiesībā – starta šāviens veselai revolūcijai Rīgas pilsētvides attīstībā un arī rīdzinieku pasaules uztverē. Iekšrīgai, kas vēl tikko bija cieši ieskauta divus ar pusi metrus augstajā nocietinājumu žogā, tā pavēra iespējas beidzot teritoriāli un saimnieciski apvienoties ar apkārt izaugušajām priekšpilsētām, lai pārtaptu par Vecās Eiropas cienīgu modernu lielpilsētu.
Mēģinot seno avīžu lapās nolasīt rīdzinieku tās dienas emocijas, tomēr uzvēdī satraukums, nemierīga sirds, žēlabas, varbūt pat iracionālas bailes – nācās taču noārdīt to, kas gadsimtiem bijis viņu dzīvības un mantas glābējs.
“Deviņas reizes Rīga aplēģerēta tapusi un tikai trīs reizes no ienaidniekiem esot paņemta – proti, no tiem trim stiprākiem un ļoti teicamiem valdniekiem – no poļu ķēniņa Stepiņa Batori, no zviedru dievabijīga ķēniņa Gustava Ādolfa, mūsu Lutera ticības stipra sarga, un no krievu teicama ķeizara Pētera 1710. gadā. Mūrus noplēsdami, rīdzinieki nu uzticas žēlīga Dieva stiprai rokai. Lai tik pie tās vien turās kā uzticīgi godīgi bērni, tad tiem sarga nevajaga. Jo ja tas Kungs to pilsātu nepasargā, tad vaktē tas sargs velti,” atsaukdamies uz Vecajā Derībā iekļauto Dāvida dziesmu (Dāv. dz. 137,1), rakstīja jau pieminētās “Latviešu Avīzes”.
Dzīve cietoksnī
Mūsdienās grūti pat aptvert, ka visas šīs pārmaiņas Rīgā notika tikai pirms 155 gadiem. Bet kāda gan dzīve pilsētā bija pirms tam? Lūk, kā Rīgu aprakstījis vācu zinātnieks Johans Kols, kurš pa Vidzemes guberņām ceļojis 19. gadsimta 30. gados un savus piedzīvojumus iemūžinājis divās biezās grāmatās: “Stāvot upes kreisajā krastā, tikai ar pūlēm var sev iestāstīt, ka otrā pusē atrodas pilsēta ar 60 tūkstošiem iedzīvotāju (15 tūkstoši dzīvoja Iekšrīgā, pārējie – priekšpilsētās jeb tā dēvētajā Ārrīgā. – Red.). Otrā pusē nav redzama ne plaša iela, ne lepna krastmala. Pilsētas laukumi un ielas atrodas no krasta neredzami zemes iekšienē.” Iebraucot Rīgā, ceļotāju nepārsteigusi “nekāda liela greznība”, lai gan Rīga bija dzīvākais tirdzniecības centrs Baltijas jūras austrumu piekrastē. Arī par Rīgas dzīvi un labierīcībām Kols sniedza visai neglaimojošu spriedumu: “Vecā Iekšrīga ar augstiem šauriem namiem, šaurām un krēslainam ielām, ielas un ieliņas te krustojas kā tuneļi apakšzemes raktuvēs. Gaiss vasarās sasmacis un sasilis kā alā.” Kāda gaisa pūsma pilsētā vējojusi vien tad, kad vienlaikus atvērti Nabaga Grēcinieku vārti Daugavas pusē un tiem pretī – Smilšu vārti. “Šķībās, šaurās, īsās ielas, augstās un šaurās mājas, vienveidība apbūvē un atklātu vietu trūkums, kā dēļ no laukiem atbraukušie ļaudis jūtas Rīgas ielās ļoti neērti” īpaši izcelti arī rīdzinieka, ārsta Ottona Hūna sniegtajā 18. gs. beigu Rīgas raksturojumā.
Lai tiktu iekšā Rīgā no ārpilsētu puses, vēl 19. gs. vidū bija jāiziet pa kādiem no trim vārtiem. Tos no rītiem atvēra stundu pirms saules lēkta, tomēr ne agrāk par sešiem, bet slēdza jau stundu pirms saulrieta. Pēc tam virs vārtiem izkāra sarkanu vējlukturi kā zīmi, ka satiksme ar pilsētu slēgta. Tad atbildīgās personas komandantūrā salīdzināja iebraucēju un izbraucēju sarakstus. Pārbaudot tos ar viesnīcu ziņām, varēja saprast, kur palikušas neizbraukušās personas. Pilsētā palikušo saraksts pēc tam nonāca ģenerālgubernatora rokās. Sevišķas intereses lokā bija Rīgā ieklīdušie ārzemju studenti, šie aizdomīgie mājskolotāji un nemiera cēlāji.
Ilgus gadsimtus rīdziniekiem bija nācies pieciest arī citas neērtības, ko radīja Rīgas kā cietokšņa militārais raksturs. Jau no seniem laikiem (16. gs. vidus) vismaz dienu nedēļā bija jāķeras pie lāpstas un ķerras, lai uzturētu kārtībā Rīgas vaļņus. Kas negribēja strādāt pats, varēja sev nolīgt vietnieku, bet tikai no ārrīdziniekiem. Ja izcēlās karš, ormaņu brālībai bija jādod par brīvu savi zirgi un rati ložu un lielgabalu pārvešanai. Liģeri, mastu šķirotāji, svērēji un nesēji strādāja pie lielgabalu uzstādīšanas, bet melngalvji pildīja jātnieku dienestu. Turklāt bagātākajiem rīdziniekiem bija savos dzīvokļos jāuzņem kareivji, dodot viņiem gultasvietu un uzturu.
Promenāžu vieta
Šo “cietokšņa klaušu” nepieciešamība tomēr bija loģiski pamatota, jo no 16. gs. vidus līdz pat 17. gs. vaļņi bija samērā drošs aizsegs pret ienaidniekiem. Turklāt tie arī pasargāja pilsētu no plūdiem. 1709. gada pavasarī gan ūdens ielauzās Doma baznīcā. Vēl tagad zīme sienā norāda, cik augstu tas toreiz sniedzies.
Labā laikā rīdzinieki pulcējās uz pilsētas vaļņiem, kuru viens gals beidzās pie tagadējā Centrāltirgus, otrs – Valdemāra ielas rajonā, pastaigām, flirtam un līdzīgām nodarbēm, kas tik labi piestāvēja it sevišķi jaukiem vasaras vakariem. Dāmas, protams, izmantoja iespēju, lai demonstrētu jaunos tērpus, mēteļus, cepures. Promenādes gan vienmēr noslēdzās pie Jēkaba vārtiem, jo tālāk ceļš veda uz citadeli, kur atradās ieroču noliktavas un kazarmas, tāpēc staigātāji tur nebija gaidīti viesi.
Iztēlosimies, kāds skats toreiz pavērās no Rīgas vaļņiem! Tas aptvēra gan pilsētas daudzkrāsainos kārniņu jumtus, gan priekšpilsētu plašumus.
Sevišķi iespaidīga aina no Rīgas vaļņiem pavērās Daugavas pusē pavasara plūdu laikā, kad ūdens stihija, brāzdamās uz jūru, ar milzu spēku sagrāba līdzi visu, kas vien patrāpījās ceļā. Kāds aculiecinieks pat atceras, ka saskatījis peldam pa upi vienlaikus 80 mājas.
Lai gan Rīgu uzskatīja par vienu no spēcīgākajiem Krievijas impērijas cietokšņiem, tās nocietinājumi bija arī pamatīgi nolaisti – grāvji aizsērējuši, Daugavmalā gar visu krastu mēslu kaudzes, koku krājumi, tirgus būdas un noliktavas, trūka vaļņu dižgabalu, par kuriem atbildēja pilsēta. Pēc 19. gs. sākumā veiktajiem aprēķiniem gan izrādījās, ka cietokšņa nojaukšana prasītu pieckārt lielākus izdevumus nekā atjaunošana. Taču Krimas kara pieredze 19. gs. vidū liecināja, ka šāda veida nocietinājumi vairs nespēj pildīt savu sākotnējo uzdevumu. 1855. gada vasarā angļu–franču flote veica demonstratīvus uzbrukumus Baltijas jūras piekrastes rajonā, apšaudot arī Daugavgrīvas cietoksni. Jau tad bija skaidrs, ka ar vaļņiem pret jauno laiku ieročiem nekas nebūs līdzēts. Taču atļauju tos nojaukt Rīgas tēviem izdevās iegūt tikai 1856. gadā pēc vairākkārtējiem lūgumiem, iejaucoties arī pašam ģenerālgubernatoram Aleksandram Suvorovam.
Par un pret Bastejkalnu
Kad ilgi gaidītā prieka vēsts bija saņemta, Rīgas rātskungi birģermeistara E. V. T. Grimma vadībā sagatavoja dokumentu, kurā bija teikts, ka teritorija, ko aizņem nocietinājumi un esplanāde, jāpārplāno un jāparedz vieta pilsētai nepieciešamām jaunceltnēm – gāzes iestādei, “kumēdiņu namam”, tiltiem pār kanālu. Izstrādāt Rīgas grandiozās pārbūves plānu uzticēja augstās Eiropas skolās izglītību guvušajam Rīgas pilsētas galvenajam arhitektam Johanam Danielam Felsko. Kamēr viņš kopā ar arhitektu Oto Dīci uz papīra būvēja jaunās Rīgas skaistās nākotnes ainavas, turpinājās vaļņu nojaukšana, ko organizēja Rīgas rāte, slēdzot līgumus ar Rīgas uzņēmējiem. Milzu darbu, kura izmaksas tika lēstas pusotrā miljonā zelta rubļu, paredzēja pabeigt sešos gados – reāli tas izdevās pat vēl ātrāk. Sākotnēji rāte tam naudu ieguva aizņemoties, bet vēlāk to atguva, pārdodot un izīrējot no jauna radušos gruntsgabalus.
“Īsā laikā zemes vārtus izplēsa un to taisnu ceļu uz Ārrīgu ietaisīja (no Kaļķu ielas sākuma tagadējās Brīvības ielas virzienā, kur agrāk atradās Pēterburgas priekšpilsēta. – Red.). Un kad pēc tam stipra sala uznāce, tad citu nevarēja darīt kā visapkārt vallēm tos akmiņus noplēst, ko, februāra mēnesim izejot, pabeidze un sakrāve tais trīs vietās, kur mūra tiltus taisīs grāvim (tagadējam pilsētas kanālam. – Red.) pāri,” 1858. gada 21. aprīlī vēstīja “Mājas Viesis”. Var tikai apbrīnot, cik ātri un efektīvi tolaik norisa darbi, jo rudenī jau bija skaidrs, ka “tie trīs mūra tilti un tie trīs par jaunu ietaisītie ceļi ir gatavi un var pa tiem iet un braukt. Katrs ceļš ir 70 pēdas plats, tā ka kājniekiem katrā pusē savas piecas pēdas platas tekas ar smuku sētu gar malām”. Nebija arī mazsvarīgi, ka “tie trīs jauni tilti dabūšot augstus vārdus par mūžīgu pieminēšanu: vienu saukšot Nikolaja, otru – Aleksandra, trešo – Suvorova vārdā”.
Līdz 1863. gadam zemes vaļņi, bastioni un ravelīni ap Iekšrīgu bija nojaukti. Gar Daugavu tie vēl kādu laiku gan bija saglabāti, lai būtu kā pilsētas vairogs pret dabas kataklizmām. Sašaurinot nocietinājumu grāvi, izveidoja 90 metrus garu kanālu, to ar slūžām savienojot ar Daugavu.
Rīdziņu, kas tajā laikā bija pārvērtusies par pagalam nehigiēnisku ūdens tilpi, pilnīgi aizbēra, bet tās gultnē izveidoja apakšzemes kanalizācijas ūdeņu novades sistēmu ar noplūdi Daugavā. Praktiskie rīdzinieki bija izlēmuši, ka jaunizveidotais pilsētas kanāls noderēs arī būvmateriālu pievešanai bijušo nocietinājumu zonā ieplānotajām jaunceltnēm. Paplašināja Vērmanes dārzu, bijušā Smilšu bastiona vietā, izmantojot pēc vaļņu nojaukšanas palikušo zemi, uzbēra Bastejkalnu, ap kuru jau 1859. gadā sāka veidot kanālmalas apstādījumus (tie 1880. gadā tika rekonstruēti pēc ainavu arhitekta Georga Kūfalta projekta). Starp citu, ideja par “neglīto smilšu kalnu” pašā Rīgas vidū sākotnēji sacēla veselu protestu vētru. No 1872. līdz 1875. gadam nojauca arī citadeles nocietinājumu sistēmu.
Rīgā – kā Romā vai Parīzē
Pa to laiku Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Johans Daniels Felsko, iedvesmojies no Itālijā un Francijā redzētā, bija izstrādājis grandiozu Rīgas pārbūves plānu. Faktiski – Rīgas centra vēl šobrīd redzamo seju, kurā netrūkst vietas ne zaļumiem, ne arī skaistiem namiem. Tas paredzēja izveidot jaunu kopēju pilsētas centru, caur ko vajadzēja iet plašam centrālajam bulvārim, kas savienotu Vecrīgas Kaļķu ielu ar Pēterburgas priekšpilsētas galveno ielu, bijušo Smilšu ceļu. Vietā, kur krustojas tagadējais Brīvības bulvāris ar Merķeļa ielu un Kalpaka bulvāri, paredzēja apļveida centrālo laukumu. Līdzīgi kā Romā vai Parīzē šajā vietā satecētu piecos virzienos starveidā vērstas ielas un bulvāri (tagadējā Brīvības bulvāra virziens uz rietumiem – Vecrīgu, bet uz austrumiem – Merķeļa iela, Kalpaka bulvāris un Tērbatas iela). Ja daļu Esplanādes joprojām neizmantotu militāriem mērķiem, iespējams, simetriski tagadējai Tērbatas ielai būtu ieplānots arī vēl sestais bulvāris. Šķērsojot bijušo militāro aizsargjoslu, seno pilsētas daļu ar Pēterburgas priekšpilsētu savienoja četras ielas – tagadējais Brīvības bulvāris, Valdemāra, Barona un Čaka iela.
Tuksnesim līdzīgajos zemes gabalos starp Iekšrīgu un Ārrīgu (teritorija, kur šodien atrodas Raiņa bulvāris, Merķela iela u. c.), kur agrāk vasarās rotaļājās bērni, bet ziemās varēja slidot un braukt ar ragaviņām, tagad bija jārodas jauniem skaistiem namiem. Felsko savā plānā kopumā bija paredzējis 20 jaunus perimetrālas apbūves kvartālus starp bulvāriem, kuri mītos ar apzaļumotām parku joslām.
Lai gan Rīgā diendienā sastopamies ar Felsko ideju materiālo iemiesojumu, ne visas tās īstenojās. Caram, kurš 1857. gada maijā saņēma arhitekta izstrādāto projektu, tas likās pārāk dārgs – kopējās izmaksas sasniedza 1,5 miljonus zelta rubļu. Tā nu valdība nolēma piešķirt naudu vien nepieciešamākajiem ar nocietinājumu nojaukšanu saistītajiem darbiem. Felsko projektu vienkāršojot, samazināja apbūvei atdoto kvartālu skaitu (no 20 uz 14). Tāpat nolēma atteikties, piemēram, no iecerētā monumentālā laukuma uz galvenā bulvāra ass. Arī – no tirdzniecības pasāžas Daugavmalā (to Felsko bija noskatījis Parīzē).
Taču Rīgas seja jau 19. gs. 60. gadu beigās uz mūžiem bija mainījusies – vairs nebija ne vēsts no viduslaiku noslēgtības un šaurības. Agrākajā vaļņu teritorijā pacēlās modernas celtnes – vairākas bijušo ravelīnu un bastionu vietā. Pilsētas teātri (“kumēdiņu namu”), tagadējo balto namu, piemēram, cēla uz agrākā Pankūku bastiona pamatiem. Interesanti, ka arī toreiz presē izskanēja doma, ka Rīgā trūkst speciālistu tik sarežģītai būvei. Savukārt uz ravelīna starp tagadējo Barona un Marijas ielu atradās kaņepāju svari, bet vietā, kur agrāk bija Jēkaba ravelīns, tagad greznojās pilsētas gāzes iestādes ēka (tagad pie Bastejkalna pretī Ārlietu ministrijai). Nolīdzinot seno laiku godību, radās arī plašs laukums dzelzceļa stacijas būvei, ko pabeidza 1860. gadā – neilgi pirms tam, kad no Rīgas sākās kustība Rīgas–Dinaburgas dzelzceļa līnijā.
Šis bija vien neliels ieskats Rīgas vēsturē grandiozākajā celtniecības laikmetā – neko tik vērienīgu tā nekad vēl nebija piedzīvojusi un, šķiet, vismaz tuvākajā nākotnē nepiedzīvos. Vienlaikus tā bija arī laikmetu un, kā mūsdienās daži teic, dzīves paradigmas maiņa. Būtu interesanti pārcelties laika mašīnā atpakaļ un pavērot, kā tas viss patiesībā notika. Starp citu, kad vēlāk daudzās paaudzēs pazīstamais veikalnieks Rēdlihs drīz pēc vaļņu nojaukšanas atklāja savu jauno veikalu tagadējā Aspazijas bulvārī, visi viņa paziņas un draugi pareģoja drīzu izputēšanu. Jo ārpus pilsētas, tik tālu no centra (toreiz – Rātslaukumā) neviens taču neies iepirkties! Veikals tur pastāvēja 70 gadus – līdz pat 20. gs. 30. gadiem.
FAKTI Kā Rīga tika pie vaļņiem Vaļņus sāka celt 1537. gadā starp Jēkaba un Smilšu torņiem, kur Rīga bija visvairāk apdraudēta, jo tur trūka dabisko šķēršļu. 1552. gadā tos uzbūvēja no Smilšu vārtiem līdz Rīdziņai, starp mūriem un valni atstājot plašu joslu – starpvalni. 1565. gadā valni uzcēla starp Jēkaba vārtiem un Pils laukumu, vēlāk – arī pretī pilij. Vaļņos bija izveidoti Miesnieku, Jēkaba, Smilšu, Pankūku, Pirts un Šķēru bastioni. Ar 1617. gadu sākās radikāla vaļņu un bastionu modernizēšana, ierīkojot priekšvalni, kazemātus, Jēkaba rondeli pārbūvējot par modernu bastionu. Vērienīga pilsētas nocietinājumu pārveide notika arī vēlāk, Daugavas krastā lejpus pilij uzceļot otru cietoksni – citadeli.
“Rīgā ir vairāk nekā 3400 nami, kur vairāk nekā 65 tūkstoši cilvēku dzīvo un, ja Ārrīgas līdzi rēķina, tad viņa ir kādas astoņas verstis (apmēram astoņi km. – Red.) gara un kādas četras līdz piecas verstis (četri pieci km. – Red.) plata. Tur ik gadu divi tūkstoši bērnu dzimst un vēl vairāk cilvēku savu mūžu pabeidz. Rīga ir tiešām liela pilsēta, lai gan desmit reizes mazāka par Pēterburgu, kur mūsu žēlīgs Ķeizers dzīvo.” (“Mājas Viesis” 1858. gada 12. maijā) |
