Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
2. janvāris, 2012
Drukāt

Kad latgaliešu sirds ir pilna
 (1)

Foto - LETAFoto - LETA

Pagājis kāds laiks, kopš divu jauno Saeimas deputātu nodotais zvērests latgaliešu valodā izraisīja juristu, valodnieku, vēsturnieku un vienkārši patriotu saviļņošanos. Kas ir latgalietis Latvijā? Par to saruna ar dzimušu balvēnieti, pēc pārliecības latgalieti, Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāru Jāni Bordānu. 


 

 

– Jautājums par Latvijas daudzveidību ilgi bijis “paslaucīts zem paklāja”. Par to, ka ir ne tikai “īstenie latvieši”, bet latgaļi, sēļi, kursenieki, līvi… Tāpēc reakcija bija tik asa?

– Maskavijas* tradīcijās valstiskums veidojās, aprijot blakus esošās teritorijas un asimilējot tur dzīvojošās tautas. Tas vēsturiski visvairāk skāris somugrus un baltus. Taču vienlaikus tas tiešā veidā attiecas arī uz šodienu saistībā ar latgaļiem. Tā tas ir noticis apmēram 1000 gadus – asimilēt ar genocīda un iznīcināšanas palīdzību, un Latgales pievienošana Vitebskas guberņai bija tikai turpinājums. Un tālākā Latvijas okupācija un iekļaušana Krievijā – PSRS formā – bija tas pats solis, un kolonizācija – tas pats.

Nākamais solis, kuru Kremlis piekopis, – kaimiņos okupētajās teritorijās esošās tautas valodas iznīcināšana. Pirmais solis, kā iznīcināt valodu, ir iznīcināt dialektus un rakstību. Rakstības aizliegums bijis Latvijā un Lietuvā. Latgalē tas bija īpaši izteikts, jo tā bija Krievijas administratīvā daļa. Tajā pašā laikā šo teritoriju pie Rietumeiropas civilizācijas noturēja tieši latgaliešu baltu identitāte un Rietumu katoļu baznīca, kura bija spēcīga un kurā saglabājās arī rakstītais vārds un tradīcijas.

Esmu dzimis Bolupes (senais nosaukums – Bolva) upes krastos, tas ir Balvos, ko vietējie sauc par Bolviem. Armijā dienēju netālu no Maskavas. Karaspēka daļa atradās pie upes ar tādu pašu nosaukumu – Bolva. Vietējie novadpētnieki neapšaubīja, ka visapkārt ir baltu hidronīmi, kas manos novērojumos vistuvāk bija latgaliešu runai.

Ļevs Gumiļovs, etnoģenēzes pētnieks, Krievijas Zinātņu akadēmijas loceklis, minējis to, ka dažādiem etnosiem pastāvošie subetnosi, piemēram, latgalieši, sēļi, kursenieki, dod šim etnosam elastīgumu. Tās ir saknes, kuras var barot superetnosu, tā ir dažādība – tieši tas, kas var barot literāro latviešu valodu.

 

– Latgalē pēc kara bija ļoti spēcīga partizānu kustība. Daudzi pēc tam bēga uz Kurzemi un Rīgu, atstājot Latgales ciemus tukšus. Notika iekšējā migrācija, latgalieši ar savu valodu aizgāja prom. Taču citur latgaliešu valoda skaitījās teju kaut kas nepieklājīgs… Cik daudzi par to kaunējušies! Arī tas nonivelēja valodu.

– Vēl viens veids, kā kaut ko iznīcināt, – veicināt neinformētību. Latvijas pārējā teritorijā valda pilnīga neinformētība par Latgali. Nemācīja par Latgales vēsturi, latgaliešu dialektu jeb valodu. Tas ir absurdi un dīvaini, jo kas ir tavas valsts vēsture, ja ne Latgale? Latviešu valodas mācību stundās ne okupācijas laikā, ne patlaban nekas netiek mācīts no latgaliskās valodas. Tā nav uzskatāma par normālu latviešu valodas mācīšanu, bet tas ir veids, instruments, kā iznīcināt un arī sarīdīt tautu savā starpā. Neinformētības dēļ rodas tikai literāro/oficiālo valodu zinošo cilvēku augstprātība.

 

Latgalieši vienmēr bijuši ļoti patriotiski, viņiem ir bijusi spēcīga identitāte, kas sargājusi arī pārējo Latviju no pārkrievošanas. Kā buferis tā notur vispirms Latgali un tad pārējo Latviju. To parāda arī pēckara nacionālo partizānu cīņas, kuras Ziemeļlatgalē ilga vēl piecdesmitajos gados. Tie bija vairāki tūkstoši cīnītāju, kuri netika sakauti, kuri bija labāki un drosmīgāki kareivji par iebrucējiem.

 

Viņus vienkārši, bezcerīgi izolētus no visas pārējās pasaules, pārmāca tūkstošiem reižu skaitliski lielāka armija ar neizsmeļamām rezervēm. Tas parāda, cik ļoti spēcīga tur bija pašapziņa, kas tika nīdēta ar pašiem nežēlīgākajiem paņēmieniem. Senā Abrenes novada Viļakā pirms kara pat krieviski nerunāja. Taču viļakiešus, kas aizgājuši partizānos, vienu pēc otra nošāva, un Viļakas centrālajā laukumā nometa apgānītus līķus citiem par biedu. Latvijā dislocētā PSRS armija un NKVD bandformējumi pat nevarēja ar viņiem tikt galā. Tādēļ nācās ievest vēl papildu “speciālistus” no Pleskavas ar domu, ka vietējie rīkojas ar pārāk maigām metodēm. Sākās vēl briesmīgāks terors.

Atceros bērnības sajūtu – no Balviem iebraucot Viļakā, tā atšķirībā no citām apkārtējām vietām likās it kā nedzīva, it kā krieviska, bet īstenībā – tukša no cilvēkiem. It kā savējā, jo tur ir gan luterāņu, gan varena katoļu baznīca, taču cilvēki savrupi, nerunīgi, atplaukst tikai tad, kad tiekas tuvinieku vidū. Pilsētas centrā agrāk skaista parka vidū izveidoti okupācijas karaspēka kapi ar bezgaumīgu pieminekli. Šobrīd, uzzinot visu notikušo, par to nebrīnos.

 

Ulmaņa laikos cilvēki pārcēlās dzīvot uz Abreni, arī no citiem novadiem Latgale piepildījās ar cilvēkiem, saimniecības arvien vairāk uzplauka. Piecdesmit gadu laikā tas ir kā ar grābekli aizgrābts prom. Un šodienas izbraukšana, esmu pārliecināts, ir arī tiešas šī terora sekas.

 

– Latgale ierasti dēvēta par nabadzīgāko valsts daļu.

– Līdz pat Latgales pievienošanai Krievijai tā nekad nav bijusi atpalikusi vai nabadzīga. Nevienā hronikā vai citā vēstures avotā nekas tāds nav atrodams. Gluži pretēji – Tālava un Jersika bija politiski visnobriedušākie valstiskie veidojumi mūsu zemē līdz pat Livonijas izveidošanai. Nevar runāt par kādu ģeogrāfiski noteiktu iemeslu, kādēļ Latgalei vajadzētu būt nabadzīgākai par citiem latviešu novadiem. Tā neatrodas tālāk no ekonomiskiem centriem kā, piemēram, Igaunijas vai Lietuvas austrumu apgabali. Ģeogrāfiski Latgale ir visai izdevīgā stāvoklī, lai gūtu ekonomisku labumu. Tā ir kā Rietumeiropas priekšpostenis attiecībā pret to, ko Krievijā šobrīd mēdz apzīmēt par Eirāziju. Ceļot Latgales iedzīvotāju pašapziņu, radīsim priekšnoteikumu šī novada ekonomiskajam uzplaukumam. Viens no veidiem ir stiprināt Latvijai, tātad Ziemeļeiropai, piederīgo un savdabīgo latgaliešu identitāti.

 

– Latgaliešu identitāte ir sīksta, tā tomēr atdzimst. Arī trimdā bija spēcīga latgaliešu kustība, kas gan bija cieši saistīta arī ar katolicismu.

– Kas tad bija leģionāri, kuri nonāca trimdā? Lielākoties tie bija puiši no Latgales. Atkāpjoties viņi vairs nevarēja palikt mājās, aizgāja uz Kurzemi un tālāk. Par to ir svarīgi runāt tāpēc, ka šobrīd jāceļ Latgales prestižs. Pirmkārt jāapliecina, ka latgalieši nav ne par matu sliktāki par jebkuru latvieti no citiem novadiem. Jau minēju, ka okupācijas laikā apzināti tika darīts pretējais – tautu šķēla.

 

Esmu no vecākiem dzirdējis, ka ne viens vien latgalietis aiz kautrības par savu akcentu pārkrievojās, jo bija vieglāk justies kā krieviem, kam padomju laikos bija vēl arī ekonomiskas privilēģijas, nekā “neīstiem latviešiem”. Mani ļoti satrauc tas, ka Latgalē vairāk nekā 50% nobalsoja par “SC”. Tā ir ļoti smaga pazīme.

 

– Daudzi ir naturalizētie pilsoņi, kuri sabrauca to latgaliešu vietā, kas bija aizbraukuši prom.

– Mans dēls gāja pārgājienā no Krāslavas uz Zilupi (kādreiz tai bija nosaukums Sienupe, no sena baltu vārda “siena” jeb “robeža”). Viņš ar savu brīvajā Latvijā dzimuša cilvēka skatu stāstīja: “Gājām kā pa svešu zemi. Nevienu nesapratām, un mūs neviens nesaprata.” Krievvalodīgie izturējās izteikti naidīgi pret latviski runājošiem jauniešiem, ja viņi nepārgāja uz krievu valodu. Par to baidāmies runāt, bet nevajag tādus faktus slēpt.

 

– Kāpēc bija plaša reakcija, kad Saeimas deputāti zvērestu deva latgaliski? Tika aizkustināts kaut kas nopietns un dziļš?

– Labi, ka tas nāk augšā. Mēs te runājam par visu spektru. Gribu uzsvērt, ka būt daudzveidīgiem – tas ir ļoti eiropeiski. Bieži mēs pareizā vietā sajūtam aizvainojumu, pat ja nespējam noformulēt, kāpēc. Atbildes nāk pamazām. Es arī jutos aizvainots par to, kāda bija izturēšanās pret Saeimas deputātiem, kas zvērestu vēlējās dot latgaliski. Formāli pareiza, tomēr nievājoša. Ja var pateikt “Runājiet valsts valodā!” – tā ir situācijas neizpratne.

Tie paši cilvēki, kuri saka: “Ir valsts valoda, un ir latgaliešu valoda”, negrib, ka latgaliešu valodai piešķir kaut kādu reģionālās valodas vai citu īpašu statusu, un saka: tādā gadījumā tas radīs plaisu. Bet, nodalot latgaliešu valodu no valsts valodas, viņi paši šo plaisu rada.

 

Brūce ir uzplēsta, strutas nāk ārā, un tagad tā ir jādziedē. Jādara tas, kas bija jādara jau sen. Jāsāk augstskolās ieviest latgaliešu valodas pasniegšanu. Latgalē jābūt valodas, kultūras, vēstures pētniecībai. Tas pacels valodas prestižu, arī līmeni, izskaudīs rusicismus – daudzi vārdi tiek uzdoti par latgaliešu, lai gan ir krievu.

 

Piemēram, mana vecmamma, kura nodzīvoja simt gadus un kuras vienīgā valoda bija latgaliešu, nekad neteica rusicismu “škola” vai “mastinka”, bet gan “skūla” un “gryuzs” (grozs).

Skolās valodu vajag attīstīt, celt tās prestižu, ar laiku to skolās pasniegt kā mācību priekšmetu. Vajadzētu būt vienai Latgales ģimnāzijai, kur ir latgaliešu filoloģijas novirziens. Tāpat kā mums ir, piemēram, Valsts angļu ģimnāzija. Nav visi priekšmeti jāpasniedz latgaliski, bet jābūt šim novirzienam. Galvenais, ko tas radīs, – nostiprinās, bagātinās latgaliešu inteliģenci. Tas stiprinās saknes, vietējo patriotismu. Esam tik materiālistiski, ka vienmēr sakām: ko tas dos? Vai no tā būsi paēdis? Tieši tā! Esmu pārliecināts, ka no tā cilvēki kļūst paēdušāki! Jo viņi uz vietas, savā vidē vēlēsies veidot visu infrastruktūru un piespiedīs fondus, uzņēmumus no Rīgas, Vidzemes un Kurzemes līdzekļus ieguldīt Latgales ceļos, viesnīcās, robežas izbūvei, lai no Krievijas tiešām iebrauktu Eiropā. Viņi izveidos savu vietējo industriju. Rēzeknē tas jau var veidoties, tur ir augstskola ar savu IT fakultāti, tur ir biznesa inkubators, speciālā ekonomiskā zona.

Valsts valodas likuma 3. panta 4. daļā rakstīts: “Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.” Kur nodrošina?! Kādā veidā?! Tas nozīmē, ka likumā ierakstīti tukši vārdi acu aizmālēšanai. Šis jautājums jārisina visaugstākajā līmenī, tikai tad tā ir attīstība. Ja latgalisko ieliec tikai Brīvdabas muzejā, tā ir degradācija. To visu laiku citi no ārpuses vēlējušies panākt, nu paši sākam atražot. Var kādam nepatikt, kā saruna sākusies: ar skandālu. Bet, ja nerisinājāt gudrāk, tad notika tā, kā notika. Par to nevienam nav jāapvainojas, bet jāiet uz priekšu un tas jārisina.

* Maskavija (1319 – 1547) – viduslaiku valsts mūsdienu Krievijas Federācijas rietumu daļā. Izveidojusies no Maskavas kņazistes pēc tam, kad tās kņazu Zelta ordas lielhans iecēla par lielkņazu un savu vietvaldi “krievu” zemēs.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Latgaliēši ir ļoti talantīga un gudra tauta! Par to es nekad nešaubijos.

Draugiem Facebook Twitter Google+