Mobilā versija
Brīdinājums +4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
1. marts, 2012
Drukāt

Kāda ir zemnieku saimniecību pieredze ar dažādu dienestu regulārajām pārbaudēm?

Zemnieku saimniecību īpašnieki un lauku uzņēmumu vadītāji bieži žurnālistiem uztic savas nedienas, kas radušās Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) pārbaužu, Valsts ieņēmumu dienesta darbinieku un citu kontrolējošo iestāžu apmeklējuma gaitā. Nav izņēmums arī pārpratumi ar platībmaksājumiem atbilstošo lauksaimniecības zemju teritorijām. 


 

Gundars Sisenis, 
Aizputes novada Kazdangas pagasta SIA Elpa valdes priekšsēdētājs:
 – Nesūdzos, pēdējos gados stāvoklis uzlabojies. Ja viss kārtībā, nav jāuztraucas. Mēs esam piena pārstrādes uzņēmums, kas, protams, PVD uzmanības lokā ir pastāvīgi. Taču jāatzīst, ka pārbaužu biežums pēdējos trīs četros gados ir mazinājies. Agrāk mūs kontrolēja reizi mēnesī, bet tagad tas notiek reizi ceturksnī. Nav tā, ka PVD speciālisti pēkšņi uzkrīt kā sniegs uz galvas – tas tiešām traucētu darbu, jo piena produktu ražošana ir nepārtraukts process. Viņi ar mums iepriekš saskaņo, kad paredzējuši ierasties. Izņēmums varētu būt gadījumi, kad dienests saņēmis sūdzības par pārkāpumiem kādā uzņēmumā, tad kontrolētāji ierodas negaidīti, bet ikdienas darbā mums ir labas, koleģiālas attiecības.

Mūs uzrauga arī ugunsdzēsības dienests, tā pārbaudes agrāk bija paredzētas reizi gadā, tagad – reizi trijos gados. Viņi pat joko: jūs tik daudz strādājat ar ūdeni, ka mums nav jāuztraucas. Bet par pēdējiem gadiem tiešām varu teikt, ka kontrolējošo iestāžu pārbaudes ir jūtami mazinājušās.

 

Dace Pastare, 
Naukšēnu novada Ķoņu pagasta z/s Pērles un z/s Talči īpašniece:
 – Man pašai lielas ziepes ar pārbaudes iestādēm nav bijušas. No tuvākiem un tālākiem kaimiņiem gan esmu dzirdējusi – tiklīdz saimnieks sāk sprēgāt, tā Zemkopības ministrijas līmenī sākas kontroles bez sava gala. Pati varu teikt, ka pēdējā laikā pārbaudes no ministrijas puses kļuvušas liberālākas. Mani vairāk uztrauc pārspīlētās prasības, sīkumi, kas valstij vispār nebūtu jākontrolē, piemēram, mēraparātu kalibrēšana.

Patiesībā jau svarīgs kas cits – vai tas ir normāli, ja saimniekam, lauku uzņēmējam, kas maksā nodokļus un līdz ar to strādā savas valsts labā, jābaidās no valsts iestādēm?! Jābūt otrādi – lai mēs uz valsts iestāžu kontrolieriem varētu raudzīties kā uz saviem atbalstītājiem un palīgiem, kas sekmē radušos problēmu risinājumu.

Tai pašā laikā nevienu sliktu vārdu nevaru teikt par mūsu Valmieras iestāžu darbiniekiem, jo svarīga jau ir attieksme, ar kādu katrs pārbaudes speciālists ienāk saimniecībā, – var aizrādīt lietišķi, izturēties labvēlīgi, nevis tikai pārmest vai piedraudēt. Valmierieši nešķiro saimniecības, liela vai maza, stipra vai viduvēja, palīdz mums, cik spēj, – zelta cilvēki! Bet viņi spiesti pildīt noteikumus, ko augstākstāvošā valsts iestādē ir izstrādājis kāds nejēga! Nu kā citādi lai domā, ja nesen uzradās ziņa: piena mājas ūdeņus nedrīkstot laist mēslu krātuvē?! Vai arī nupat parādījies valdības noteikumu grozījums, kur esot mainīts tikai viens vārds, proti, ja saimniecības īpašniekam ir divi govju ganāmpulki, viņš drīkst sēklot tikai viena ganāmpulka lopus, bet otrajam ganāmpulkam jāalgo sēklotājs no malas…

 

Jānis Griboniks, 
Preiļu novada Saunas pagasta 
z/s Ozoli Gribinānos īpašnieks:
 – Ar platībmaksājumu pieteikumiem, kur daudziem bieži nesakrīt lauku platības, man mazliet vieglāk – dēls Arnis strādā Lauku atbalsta dienestā. Tā kā agrāk viņš strādājis Zemes dienestā un pārzina mērniecību, vēl arī beidzis Robežsargu skolu, orientējas kartēs, tad, strādājot LAD, var izmantot savas zināšanas. Tas noder arī manā un viņa paša zemnieksaimniecībā Ozoli. Ar to lauku uzmērīšanu jau ir tā, ka mēri kaut simt reižu, katrreiz būs citādi – vai tur krūmu puduris, vai tīruma stūri apaļi, vai saules ēna krīt…

Ar PVD ir vistrakāk. Es ražoju pārtikas graudus, un jāievēro visas prasības graudu kaltē. Tas jau saprotams, bet, kad lika nomainīt visu šīfera jumtu, tas uzreiz prasīja liekus izdevumus. Tagad tā kā rimušies, bet vienu brīdi nevarēja ne atstāties. Vācijā, Francijā, Norvēģijā joprojām graudu kaltēm ir šīfera jumti, un neviens tur tā netrako. Paši izgudrojam pārspīlētas prasības, bet pamēģini nepildīt! Labi vismaz, ka PVD strādā man pazīstami cilvēki. Sējas laikā piezvana – braucu pie tevis uz pārbaudi. Bet man sējmašīna pilna ar graudiem, saku: vai nevari pēc pāris stundām? Nu, labi. Ja nevarētu sarunāt, būtu jāpamet darbs pusratā. Zinu, ka citiem tā gadījies.

Par Valsts ieņēmumu dienestu gribas teikt – tas ir kā zobārstu kantoris. Kāpēc? Viena firma reiz no manis nopirka graudus, iedeva pavadzīmi, bet pašiem nebija, kur šos graudus glabāt. Uz laiku atstāja pie manis noliktavā. Ieņēmumu dienests to uzskatīja par pārkāpumu – dabūju samaksāt 100 latu sodu…

 

Raivo Tarvāns, 
Rundāles novada Rundāles pagasta z/s Strīķeri pārvaldnieks:
 – Manā saimniecībā ir gan augkopība, gan lopkopība, sēju graudaugus, nobaroju cūkas, turu nelielu govju ganāmpulku, audzēju dārzeņus, man pieder ēdnīca, kas patērē gandrīz visu cūkgaļu. Tātad kontrolējošo ie­stāžu pietiek, īpaši PVD kontrolētāji parādās bieži. Mums jau nav tā kā Eiropā – pārbaude notiek tad, ja par uzņēmumu saņemta kāda sūdzība. Pie mums PVD speciālists var ierasties, kad ienāk prātā, vispār nebrīdina, un tas, ka saimniecībā notiek intensīvs darbs, viņus neinteresē! Arī prasības dažkārt šķiet pārspīlētas. Piemēram, man lika izpildīt it kā Eiropas prasību par vides ietekmi – lai gaļu, ko no kautuves vedu specializētā kravas busiņā, nogādātu ēdnīcā, man no busiņa līdz ēdnīcai jāuztaisa speciāls jumtiņš, lai lietus, sniegs un vēl kāds piesārņojums nemaitātu gaļu. Bet attālums ir tikai pāris metru! Lai nu kā, prasīto izdarīju nedēļas laikā. Toties attiecīgo sertifikātu no PVD par šīs prasības izpildi dabūju gaidīt gandrīz četrus mēnešus. Tāda ir dienesta attieksme pret lauksaimnieku!

Uz plānoto Lauku atbalsta dienesta (LAD) pārbaudi gan tā darbinieki piesakās iepriekš. Bet kuriozu tāpat netrūkst. Piemēram, katru gadu iesniedzam platībmaksājumu dokumentus un lauku platības neesam mainījuši, taču papīros arvien parādās izmaiņas, lai gan viss tiek pārbaudīts ar GPS gan no LAD, gan no manas puses. Kā lai to izskaidro? Es pat atteicos no buferjoslas pie upes, kas būtu jāievēro, bet tā šaurā strēmele man nozīmē to, ka maksājumu, kas būtu jāsaņem oktobrī, es dabūšu tikai nākamā gada februārī. Tas, ka mums visiem jāmaksā kredīti, jāievēro biznesa plāni, kontrolētājiem nav svarīgi. Par Valsts ieņēmumu dienestu – tas dara savu darbu, un viņu politika ir tāda: visi ir zagļi un krāpnieki. Atkal tas pats – tas, ka nodokļi, ko maksājam, neatbilst mūsu ienākumiem, viņus neinteresē.

 

Agnese Sitnika, 
Daugavpils novada Līksnas pagasta z/s Lāčplēši īpašniece:
 – Tā kā man ir bioloģiskā saimniecība, tad jau esam baudīti un pārbaudīti, nopētīti caur un cauri. Tāpēc PVD pie manis bieži nebrauc – apmēram reizi divos gados. Kad taisīju jauno medus māju, tad gan kontrolēja. Lauku atbalsta dienests bioloģiskās saimniecības arī pārāk bieži netraucē.

Pati galvenā mums ir sertifikācijas iestādes Vides kvalitāte pārbaude. Tā notiek reizi gadā. Tās ir nopietnas pārbaudes, kad viss tiek apskatīts dabā un izkontrolēta dokumentācija, bet inspektors par šo kontroli arvien laikus paziņo. Domāju, pārbaudes ir vajadzīgas, un tas, kā tās notiek, ir atkarīgs no valsts iestāžu darbiniekiem. Mēs nevaram sūdzēties.

Savā saimniecībā esmu strādājusi ar projektiem, un tas nozīmē, ka pavirši kaut ko darīt nemaz nevaru atļauties. Savā laikā kopā ar meitu esam rakstījušas četrus projektus: divus biškopībai, pa vienam aitu kūtij un artēziskajai akai. Tagad pie projektiem vairs nedomāju ķerties, jo, pēc Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības centra prasībām, projektu izstrādē jāpiedalās grāmatvedim, kurš man jāalgo. Agrāk šādu prasību nebija.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+