Mobilā versija
+2.4°C
Lūcija, Veldze
Trešdiena, 13. decembris, 2017
8. augusts, 2017
Drukāt

Kāds ir jūsu perfektais teikums? (1)

rauds

Cik man zināms, igauņiem ar latviešu literatūras apguvi klājas daudz bēdīgāk nekā mums, pateicoties lieliskajiem tulkotājiem Maimai Grīnbergai un Guntaram Godiņam. Kārtējais Maimas Grīnbergas devums – Jāņa Rozes apgādā izdotais Reina Rauda romāns “Perfektā teikuma nāve” ir uzmanības vērts sava sižeta dēļ, jo literārā kvalitāte, pie kuras pieradinājusi igauņu proza, šai darbā varbūt arī nav cildinājuma vērta – mazliet ziemeļnieciski sauss, skops un precīzs valodas ritējums.

Uzzinot, ka 1961. gadā dzimušais autors ir intelektuālis, poliglots un universitātes profesors, atnāk arī atbilde, kāpēc tik aizraujošam sižetam tik askētiska izteiksme. Un nav runa par tīšu caku un kruzuļu veidošanu, bet vairāk izstrādātām vides detaļām, cilvēka psiholoģijas un rīcības kūleņiem, kuru mazliet pietrūkst. Bet ir labi, kā ir. Autors grāmatas vizuālajā izkārtojumā jau paredzējis zināmu atraktivitāti, ieviešot tādas kā atsevišķi nodalītas piezīmju lapiņas, ko galvenokārt veido viņa paša privātie komentāri par sevi tai laikā un šodien, par rakstīšanas procesu un asociācijām ar pasaules kultūru, tiesa, viena no tām nez kāpēc skar galvenās varones pārdzīvojumus, iespējams, lai izjauktu sistēmu, kas veidojas, šīs piezīmju lapiņas lasot.

 

Tas laiks

Tas laiks ir 1987. gads. Plus mīnus viens gads. Viens no tiem trešās atmodas atzariem vai, precīzāk, pietek­upēm, kuru veidoja jaunieši, cits dēku, cits patriotisma, cits brīvības alku vārdā iekļaudamies grupējumā. Tā uzdevums – piedalīties pirmajos piketos, veikt saziņu ar Baltijas neatkarības atbalstītājiem brīvajā pasaulē, konkrēti Somijā un Zviedrijā, bet romāna centrā izvirzās organizēta VDK aģentu lietu pārfotografēšana un filmiņu nogāde Somijā, tieši ar šo procesu saistītas visas romāna personas – tie, kas veic šo darbu, tie, kas to vēro un ziņo, tie, kas to cenšas apturēt, tie, kuru bērni iesaistīti šai procesā, tie, kas to organizē. Šķietamais bezkaislīgums autora stāstījumu padara teju dokumentālu, par ko liecina pāris čekas darbinieku vārdi, kuri nav mainīti un ar kuriem saskare bijusi autoram personīgi. Savukārt starp un zem rindām strāvojošo “kaislīgumu” veido personisko attiecību līmenis šai stāstā. Gan trīs mīlestības stāsti, gan paaudžu konflikts, ko pastiprina piederība dažādiem laikmetiem/sociālām sistēmām, gan – un tas ir visinteresantākais – attiecības pašam ar sevi, savu drosmi, savu pārliecību, savu spēju uzticēties un būt uzticamam.

 

Mīlas stāsti

Kad dzīve nonāk līdz grāmatas lappusēm, tieši netipiskais reizēm mēdz pārvērsties par klišejisko, un tādi ir divi no trim stāstiem – kāda izdarīga krievu sieviete ar gudru mātes atbalstu noprec nākamo čekas darbinieku, lai slēptu no cita ieņemto bērnu (patiesība ir mazliet cita, bet lai paliek intrigai lasot), un jauns vidusskolas čalis iemīlas savā skaistajā krievu valodas skolotājā, un ne tikai iemīlas, bet pēc pāris gadiem arī uzmeklē, lai būtu kopā. Trešais mīlas stāsts, kas tad arī veido katram personiski saprotamu saikni ar grāmatas nosaukumu, ir starp igauņu meiteni Mārju un jaunu vīrieti no Ļeņingradas (tagad Pēterburga) – Aleksu. Tas nav gluži Romeo un Džuljetas stāsts, un tomēr beidzas nelaimīgi tieši tāpēc, ka tik juceklīgs ir laiks. Tikai retrospektīvi iespējams pateikt, ka uzvar naivie un tie, kas notic sirdsbalsij. Tai laikā un tai vietā – 80. gadu vidus Tallinā – bez drošas pārliecības par savas rīcības pareizību, ar vienu vienīgu aizdomu pilnu frāzi var nogalināt uzticēšanos, un aizdomas rada bailes, bet bailes – pārpratumus, un tur jau līdz mīlestības “nāvei” (skat. nosaukumu) viens solis.

 

Igauņu “Indrāni”

Paaudžu konflikts ir neizbēgams jebkurās sabiedrības formācijās, un tomēr Latvijas/Baltijas vēsturē 20. gadsimtā ir bijuši tik krasi vēstures grieži, ka tie šo konfliktu saasinājuši vairākkārt. To nosaka ne tikai politiskās sistēmas maiņa, bet arī tās ienestās sekas sadzīvē. Gan daiļliteratūrā, gan dokumentālos pētījumos nepietiekami atspoguļota ne tikai pretošanās kustība padomju režīmam, bet arī pakļaušanās un pielāgošanās tam. Jā, nepatīkami, bet agri vai vēlu būtu jāatzīst, ka notika arī tāda, turklāt masveidā. Tāpēc grūti iedomāties, kā veidojās vecāku, kas dzimuši un uzauguši neatkarīgā Latvijā, un viņu bērnu – 50. un 60. gadu pionieru un komjauniešu – attiecības (šodienas sešdesmit un septiņdesmitgadnieki) –, tā teikt, uz atšķirīgas sociālās pieredzes bāzes. Ar simtgades vēsturisko romānu sēriju ir par maz, lai “norakstītu” no tautas apziņas šo laiku. To, ka nebija tik vienkārši, apliecina līdzība – arī atjaunotajā Latvijā dzimušie bērni dzīvo absolūti citā kultūrtelpā nekā viņu vecāki, un tas ne vienmēr ir attiecības uzlabojošs faktors starp paaudzēm. Tāpēc Reina Rauda frāzi “tik un tā man ir pamats vienīgi priecāties, ka esmu dzīvojis tieši šādā laikā, pieredzējis vienas pasaules pārvēršanos par citu, kas par to, ka tas manī modinājis tādus izsalkumus, kas man kaitējuši. Esmu ar mieru maksāt šo cenu, ja ne par citu, tad par redzētspēju, kādu nemanu nevienam, kurš bijis tikai vienā pusē” (95. lpp.) manas paaudzes lasītāji spēs novērtēt labāk par šodienas divdesmitgadniekiem, kas īsti nesaprot, kas tas par režīmu, no kura atkārtošanās mēs baidāmies.

 

Es un bailes

Runa nav ne par romāna autora, ne raksta autores “es” un bailēm, bet par mūsu katra viena. Viens no puišiem kļūst par nodevēju, jo viņu čekā sit, viens – par ziņotāju, jo nevar zināt, kā iegrozīsies notikumi un vai lieta, par ko cīnās biedri, ir ko vērta. Uz pēdējo iedarbojas psiholoģiskās ietekmēšanas metodes, uz pirmo – fiziskās. Gribas domāt, ka ar pirmajām netiek galā tikai gļēvuļi un patiesībā palikt krietnam, ja vien tevi nespīdzina, nav nemaz tik sarežģīti. Tomēr mierlaiku dzīve šodienas Latvijā liek domāt par pretējo. Kārdinājumi ar slavu, naudu un varu ir pazīstami visos laikos. Kā palikt krietnam un kā cīnīties ar dēmoniem sevī, tāds, lūk, arī jautājums, lasot šo grāmatu par tālajiem astoņdesmitajiem.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+