Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
3. decembris, 2015
Drukāt

Māris Antonevičs: Kādu valdību pelnījusi tauta? (8)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Māris Antonevičs

“Katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi.” (Žozefs Marī de Mestrs, franču politiķis, publicists)

“Vai ir labas valdības un sliktas valdības? Nē, ir tikai sliktas valdības un vēl sliktākas valdības.” (Čārlzs Bukovskis, amerikāņu rakstnieks)

“Es nesaku, ka nevajag mainīt valdību, es saku, ka valdībai ir jāturpina strādāt,” nesen intervijā Latvijas Televīzijai sacīja Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Izklausās pēc spēles “Nesaki balts, nesaki melns”, taču tieši tāda ir pašreizējā politiskā gaisotne. Ik pa laikam tiek piesaukti datumi, kuros it kā kaut kam vajadzētu būt, bet var arī nebūt. Iepriekš tika minēts 30. novembris, kad Saeimas galīgajā lasījumā tika pieņemts valsts budžets. Taču tas bija diezgan mierīgs vakars. Šobrīd ar intrigu tiek gaidīts 5. decembris, kad Salaspilī uz kongresu pulcēsies valdošā partija “Vienotība”. Te gan jāatzīmē, ka “Vienotība” nav izcēlusies ar straujiem pagriezieniem kongresos (ne tā kā, piemēram, mūžībā aizgājusī Tautas partija). Atšķirībā no šīs partijas ikdienišķajām kaislībām kongresi pat mēdz būt diezgan programmatiski sausi un pozitīvisma pielieti. Pat kašķīgāk no­skaņotie nevēlas šādās reizēs bojāt “svētkus”. Un, ja premjere Laimdota Straujuma nepaziņos kaut ko (ne)gaidītu, visticamāk, politiskās dzīves vērotāji noteiks kādu jaunu datumu, piemēram, 31. decembri, kad īsi pirms gadumijas Ministru prezidentei jāsaka televīzijā uzruna tautai.

Svarīgi gan ir nevis datumi, bet jautājums – ja valdība tiešām mainītos, ko būtiski jaunu tā piedāvātu? Raksta ievadā citēju divu vēsturisku kungu visai pesimistiskās atziņas, kas liek arī uz Latvijā notiekošo raudzīties piesardzīgi. Pārdomām! Nesen LNT publiskoja tās pasūtītos aptaujas datus par to, kādu premjeru vēlētos Latvijas sabiedrība. Un, lūk, rezultāti: Aivaru Lembergu – 24%, Nilu Ušakovu – 17%, Mārtiņu Bondaru – 12%, Ingūnu Sudrabu – 7%… Jau dzirdu protesta saucienus, jo visiem šiem politiķiem ir ne vien piekritēji, bet arī ne mazums stingru pretinieku. Lemberga vai Ušakova nonākšana pie varas stūres nevis veicinātu uzticību valdībai, bet vairāk sašķeltu sabiedrību. Ar lielu ticamību var teikt, ka neviens no šīs četrotnes valdību tuvākajā laikā nevadīs. Bet tas nozīmē, ka atbalstītāju procenti turpinās dzīvot gaidās, kad beidzot pie varas nāks viņu “izredzētais”, izsakot neapmierinātību par esošo valdību, kāda nu tajā brīdī tā būs. Kas atliek, ja partijas negrib sabiedrības viļņošanos? Meklēt mazāk kontrversālu kandidātu, taču tādam, visticamāk, līdera spējas un izlēmīgums nebūs raksturā un arī ambiciozi mērķi netiks izvirzīti.

Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība) nupat izteikusies – ja valdība krīt un tiek meklēts jauns Ministru prezidenta amata kandidāts, ļoti svarīgi, lai būtu sabiedrības uzticība un laba reputācija. Šķiet, ka abi šie kritēriji nevar būt savstarpēji izslēdzoši. Vai tomēr? Pamācošs stāsts ir pēdējo dienu notikumi Lielvārdē, kas jau nodēvēti par “gadsimta afēru”, bet to galvenais varonis bijušais novada mērs Jānis Āboliņš – par vietējo Ostapu Benderu. Parakstīt 200 miljonu (!) eiro vērtu vekseli par labu mistiskai Lihten­šteinā reģistrētai firmai – tas tiešām ir vēriens. Taču šajā stāstā ir kāda būtiska detaļa. Āboliņu novada domē ievēlēja vēlētāji, bet par priekšsēdētāju izraudzījās deputātu vairākums. Tātad viņš bija saņēmis sabiedrības uzticību; reputācija izrādījās mazsvarīga.

Pievienot komentāru

Komentāri (8)

  1. Jāņonkols no laukiem Atbildēt

    Katra vēlēta institūcija sākas ar priekšvēlēšanu periodu. Tagad mums ir tikai priekšvēlēšanu reklāmas, no kurām galīgi nevar spriest pinīgi neko par kandidātiem. Ir jābūt valsts apmaksātām debatēm, kurās pretenenti pietiekši garā raidlaikā iepazīstina vēlētājus ar savu piedāvājumu. Tagad Saeimas deputāti paši sev piešķir naudu un apmaksā tikai savu reklāmu. Bet jaunās partijas vispār netiek uzklausītas.

  2. Vēlētāji ievēl novada deputātus, ,bet priekšsēdētāju no sava vidus izvēl DIEMŽĒL ne jau vēlētāji, bet tā mazā saujiņa…. Arī mēs bijām vīlušies attiecībā uz priekšsēdētāja izvēli…. Sabiedrība tut ņe pričom!? Tā bieži noplāta rokas!

  3. Aptauja liecina, ka Latvijas sabiedrībai nebūtu nekas pret apšaubāmas reputācijas, prokrievisku , ārēji spožu, ambiciozu personu veidotu valdību.”Augstu laimi Latvijai!”

  4. Bet kādu dižu valdību tad ir pelnījusi Latvija? Galveno rējēju no suņu būdas vai sirdsmājiņas valdnieci? Cik glupi esam tik glupu valdību arī dabūsim. Izredžu uz tautas patieso atmodu vismaz tuvākajā simtgadē nav. Tauta, kura vēl aizvien cer uz verdzības labumiem un atrodas komunistisko sapņu varā nav spējīga uz izaugsmi, jo viņas elki ir un paliek PSKP nomenklatūra un kamēr tie vai viņu audzēkņi būs pie varas , nekādu uzplaukumu nevaram gaidīt.

  5. Politiķu un valstsvīru reitingi, reputācija, popularitāte – tās visas ir spēļmantiņas, ko valdošais režīms ir pasviedis tautai. Šeit galvenais un noteicošais ir vara un diktatūra. Pārkrāsotā, internacionālā padomju režīma diktatūra. Amatos virza un ieceļ “pareizos” cilvēkus, bet “nepareizos” diskreditē, diskriminē un padzen no varas gaiteņiem. Ar reputāciju vai prāta spējām tam nav nekāda sakara. Valdošajam režīmam gana labi ir arī atbildīgos amatos iecelti “derīgie idioti”. Daudz labāki par domājošajiem un godīgajiem. Galvenā vērtība, ka tiek ņemta vērā ir bezierunu paklausība. Un tā tiek labi atalgota.
    Bet vēlēšanas ir tikai tāda vēlēšanu imitācija, kam ar vēlēšanām nav nekāda sakara. Vēlēšanas ir tad, kad ir dota izvēle. Izvēle starp labo un slikto, nevis iespēja izvēlēties “mazāko ļaunumu”, kurš pēc tam tiek svinīgi pasniegts kā vēlētāju griba. Tas ir apmēram tā, kā kad mums priekšā noliktu desmit mēslu kaudzes, citu par citu šķidrāku un smirdīgāku un liktu izvēlēties no tām to sausāko un mazāk smirdīgo, kurā mēs gribētu sēdēt. Bet pēc tam svinīgi paziņotu, ka sēdēt mēslu kaudzē – tā ir mūs, kā vēlētāju svēta griba. Un katrs no mums ir pelnījis tādu mēslu kaudzi, kādā sēž.

  6. Taču šajā stāstā ir kāda būtiska detaļa. Āboliņu novada domē ievēlēja vēlētāji, bet par priekšsēdētāju izraudzījās deputātu vairākums. Tātad viņš bija saņēmis sabiedrības uzticību; reputācija izrādījās mazsvarīga.
    Pretruna jau ir tā – ka novada domē ievēlēja Āboliņu un tikai šaurais loks jau tālāk par priekšsēdetāju. Šeit uzsveru šaurais loks. Tātad Āboltiņš pārstāv vairāk jau šaurā loka intereses pat ierindas vēlētājiem nezinot… Vaina ir jau arī pašā vēlēšanu sistēmā – Novads jau savus ”varoņus” pazīst un vajadzētu vēlēt savu novada vecāko visam novadam un arī tad to kārdināšanu ar naudu ….

Atis Klimovičs: Kāpēc mūsu ģenerāļi klusē? (29)Katrs Latvijas iedzīvotājs būs kaut reizi dzirdējis kāda ārvalstu komentētāja vai militārā eksperta izteikumus par to, cik dienās uzbrukuma gadījumā sabrukšot Latvijas un tās kaimiņu aizsardzība.
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. No elektrības cenām neatkarīgs slēpošanas kalns

Dažas Latvijas slēpošanas trases uzsāka sezonu jau novembra pirmajā pusē, kad uzsniga pirmais sniegs. Ja laika apstākļi turpmāk būs labvēlīgi, slēpotāji drīz atkal varētu atsākt ziemas sportošanu. Vienīgais sarūgtinājums, ka elektrības izmaksu pieauguma dēļ jāpaaugstina arī cenas. Daži uzņēmēji pat teikuši, ka elektrības izmaksas ir tik lielas, ka trase vispār jāslēdz.

Lasītāju aptauja
Kas vairo bažas par Latvijas drošību?
Draugiem Facebook Twitter Google+