Diriģents Ainārs Rubiķis pieder cilvēkiem, kam dzīve dalās “pirms” un “pēc” kāda notikuma. Trīsdesmit trīs gadus vecajam diriģentam šāds pagrieziens bija triumfāla, turklāt pašam negaidīta uzvara 2010. gada martā 3. starptautiskajā Gustava Mālera diriģentu konkursā Bambergā Vācijā.

Lasītākie

Numeroloģija un skaitļu maģija: kā jūsu tālruņa numurs ietekmē jūsu likteni un kad to mainīt? 1

Neizmet, turpini izmantot – 10 praktiski pielietojumi ikdienā tavam vecajam viedtālrunim 7

Krievijā valda histērija: izbojāta Putina inaugurācija 178

Lasīt citas ziņas

No šā gada janvāra Ainārs Rubiķis ir Novosibirskas Operas un baleta akadēmiskā teātra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs. Saskaņā ar līgumu šīs Rietumsibīrijas pilsētas lielākā teātra radošās attīstības “pirmā vijole” viņam uzticēta uz trim gadiem.

– Kā nokļuvāt Novosibirskā tik liela teātra mākslinieciskā vadībā?

Kokteilis

VIDEO. Dziedātāja Baiba Ozoliņa laidusi klajā videoklipu dziesmai “Kāpēc mēs darām tā”

Zviedrija gatavojas militārajai klātbūtnei Latvijā. Zināms, kad varētu ierasties pirmās mehanizētās vienības

Latvijai tuvojas siltā gaisa masa. Ir cilvēki, kuriem iesaka būt piesardzīgiem šajās dienās

A. Rubiķis: – Jūnija sākumā man negaidīti piezvanīja no tālruņa, kura numurs sākās ar septiņnieku. Tātad – no Krievijas. Vada viņā galā stādījās priekšā Novosibirskas Operas un baleta teātra direktors Boriss Mezdričs. Vēloties atbraukt uz Rīgu 19. jūnijā, apmeklēt Nacionālo operu. Pārsvarā ar mani no ārzemēm kontaktējas caur menedžmentu. Vēlāk uzzināju, ka mans tālruņa numurs sadabūts ar M. Čehova Rīgas Krievu teātra starpniecību.

19. jūnijā ar “Donu Žuanu” noslēdzās mūsu Operas festivāls. Viesi no Novosibirskas teicās atbraukuši tikai uz izrādi, nākamajā dienā došoties atceļā. Uzvedums beidzās desmitos vakarā un tikai pusdivpa-dsmitos beidzot uzzināju, ko no manis gaida. Manā ģērbtuvē daudz tika runāts par Novosibirskas teātri un tā bagāto vēsturi. Beigās nenocietos – mīļie, kāds īsti ir jūsu vizītes mērķis? Atbilde, ka viņi meklē jaunu galveno diriģentu un muzikālo vadītāju, nāca kā īsts belziens. Jūlija sākumā ar menedžeri izstaigājām milzīgo operteātri, kas lielāks par “Moskovskij Boļšoj”, Staļina laika ēku, kura atgādina pilsētā ienākušu ziloni, kas te apsēdies un apmeties uz dzīvi.

– Jums ir sava menedžere Anglijā?

– Jā, britu koncertaģentūrā Londonā “Askonas Holt”, kura nodarbojas ar dziedātājiem, instrumentālistiem, diriģentiem, orķestriem, dejotājiem. Nokļūt tādā ir Dieva dāvana. Pēc uzvaras konkursā Bambergā jau Otrajās Lieldienās devos uz Londonu, kur bija sarunātas tikšanās ar piecām mani tūlīt pēc konkursa uzrunājušām aģentūrām. Divas uzradās turpat Bambergā, divas tā netīšām pa ceļam, vēl viena padzirdējusi, ka braucu uz Londonu. Bet tikai dažas bija mani redzējušas “dzīvajā”. Vienoties ar aģentūru ir tikpat liela atbildība kā slēgt laulības.

Pēc pirmās sarunas ar Novosibirskas teātra vadību neteicu ne jā, ne nē. Vienojāmies par koncertu pērnā gada oktobrī. Izvēlējos skaistu, bet sarežģītu pro-grammu. Lai varētu saprast, cik inerts vai ekstraverts ir orķestris, atskaņojām Haidna simfoniju.

– Krievija ir autoritāra zeme. Vai nav bail, ka tas ietekmēs arī radošo garu Novosibirskas teātrī?

– Nezinu, kā abos pārējos lielākajos Krievijas teātros – Maskavā un Pēterburgā, bet Novosibirskā ir sajūta, ka tur dara visu inteliģences un kultūras attīstībai. Lidojot uz Novosibirsku, salonā vienmēr dzirdu vismaz četras valodas – krievu, vācu, franču un angļu, pa vidu gadās vēl kāds ķīnietis. Novosibirskas Operas un baleta teātra direktors ir beidzis Ģeoloģijas institūtu, bet ir liels mūzikas mīļotājs ar menedžera talantu. Krievijā ir īpaši granti. Tos piešķir kultūras kolektīviem uz trim gadiem. Nezinu, cik naudas izteiksmē, taču finanses domātas tieši māk-slinieku atalgošanai. Granti ir Putina iedibināta valsts subsīdija. Kad Novosibirskas teātri 2005. gadā atklāja pēc lielās rekonstrukcijas – tika pārveidota skatuve, tad amfiteātris (tā izkārtota skatītāju zāle) –, uz svinīgo ceremoniju bija ieradies arī pats prezidents. Un kā jau Krievijā pieņemts, pēc svinīgās ceremonijas siltumam un omulībai pa glāzītei šņabja, pa lasītim… Beigās teātra direktors, neņemdams vērā brīdinājumu ar Putinu labāk runāt aplinkus, tiešā valodā noprasījis: kāpēc ir trīs izredzētie? Ja “Moskovskij Boļšoj”, Marinskas un Jekaterinburgas teātriem granti ir piešķirti, vai šīs subsīdijas nepienāktos arī Novosibirskai? Putins solījis apdomāt. Pēc mēneša pienākusi ziņa, ka arī Novosibirskas teātrim grants piešķirts. Nu jau dabūts trešo reizi. Kultūrā naudu pilnīgi grūž. Protams, ar zināmiem nosacījumiem. Teātrī neviens nesit ar dūri pa galdu – būs tieši tā un ne citādi.

– Novosibirsku latvieši iecienījuši. Sešdesmitajos gados Novosibirskas Operetes teātra un Altaja apgabala simfoniskā orķestra galvenais diriģents bija vēlāk Rīgas Operetes galvenais diriģents, pieredzes bagātākais operešu diriģents Latvijā Jānis Kaijaks seniors.

– Re kā, nemaz nezināju, ka iešu sava pedagoga pēdās! Starp citu, jau ilgu laiku Novosibirskas Filharmonijas simfonisko orķestri vada lietuvietis Gintars Rinkevičs (mūsu LNO galvenais diriģents laikā pirms Modesta Pitrena. – V. K.), atkal ar kolēģi esam vienā pilsētā.

Šajā Krievijas pilsētā ne tikai dabas, bet arī mākslinieciskie resursi ir ļoti lieli. Novosibirskas teātris var lepoties ar sešpadsmit “Zelta maskām”, kas ir augsts rādītājs, tam ir labi sakari austrumu virzienā – turpat blakus Ķīna, Koreja ar vienu no labākajiem baletiem pasaulē. Mana stratēģija būtu pavērt teātri arī rietumu virzienā.

Teātris darbojas pēc repertuāra principa. “Karmena”, izrādās, šeit tiek spēlēta jau desmit gadus. “Bohēma” – tikpat ilgi. “Toska” – divdesmit gadus. To uzzinot, apmulsu.

Sanāk – kad man bija trīspadsmit gadu, te pirmizrādi piedzīvoja “Toskas” iestudējums, ko spēlē joprojām. Inscenējums nedaudz novecojis. Vaicāju – kā ar apmeklējumu? Zālē ir gandrīz 1800 vietas, nu, ja neesot neviena viessolista, uz “Tosku” nākot simt, divsimt cilvēki. Bet, mīļie, tas taču šausmīgi dārgi!

Orķestri ierēķinot, trupa uz skatuves lielāka nekā skatītāju skaits zālē. Varbūt jāmeklē zelta vidusceļš starp repertuāra un projektu teātri? Tā ir lieta, par ko teātra direktoru aicināju runāt arī ar gubernatoru. Trīs gadi, šķiet – daudz! Kad sākām runāt, kā teātri varētu radoši atsvaidzināt, izrādās – trīs gadu ir par maz.

– Kas jūs valdzina operā?

– Izaicinājums. Kad sāku strādāt ar Anglijas aģentūru, teicu – gribu tikai simfonisko mūziku, opera man tumša bilde. Bet, absolvējot Mūzikas akadēmijā operas klasi pie Viestura Gaiļa, viena no koncertmeistarēm pēc eksāmena pienāca klāt un sacīja – Ainār, jūs esat diriģents, kurš var diriģēt operu. Varbūt solista elpas sajūtas sapratnes dēļ. Tā droši vien kora pieredze. (No 1997. līdz 2006. gadam A. Rubiķis bija jauniešu kora “Kamēr” otrais diriģents pie mākslinieciskā vadītāja Māra Sirmā. – V. K.). Bambergas konkursā pēc Mālera dziesmas ar solistu visi mani kolēģi nāca no zāles laukā, galvu saķēruši – ārprāts, tā soliste aizvelk, tad skrien, nekādi nevarot saprasties… Domāju: ziepes, ja visi nāk ārā pārsvīduši, bet man jāiet iekšā pēdējam, skaidrs, nav nekādu izredžu. Taču, kaut arī Mālera dziesmā ārkārtīgi grūtā lēnā tempa dēļ tiešām vietumis bija grūti izjust, kurā brīdī soliste var paspēt ievilkt elpu, sapratāmies ļoti labi.

– Mūsu Nacionālajā operā tikāt diriģējis divas Mocarta operas – “Burvju flautu” un “Donu Žuanu”.

– Tagad Novosibirskā klāt nākusi Bizē “Karmena”, izrāde, kas arī turpmāk paliks manās rokās. Starp citu, Mocarts ir ciets rieksts. “Karmenu” ir vieglāk nodiriģēt nekā Mocarta “Donu Žuanu”.

– Un ja vēl darbība notiek uz kuģa… Ir skatītāji, kam operas darbības pārcēlumi laikā un telpā liek aizvērt acis. Ja tāda sajūta piemeklē diriģentu?

– Ja iecere netraucē mūzikai, jādara viss, lai ideja uzrunātu ne tikai pašu režisoru vai scenogrāfu, bet arī klausītājus. Man arī diezgan ilgi nebija skaidrs, kāpēc “Dona Žuana” sižets risināts uz kuģa.

Kad Andrejs Žagars izklāstīja domu par kuģi kā telpu un vietu, no kuras varoņi nevar aizbēgt, pieņēmu – jā, vispār loģisks risinājums. Ja ideja sevi attaisno, darbību var pārcelt kaut uz Mēnesi vai Marsu. Ja ne, jautājums – kā vārdā?

– Teicāt, ka Novosibirskā jūsu kā diriģenta repertuārā nāk klāt arī “Traviata” un “Jevgeņijs Oņegins”. Vai arī Novosibirskas teātra iestudējumā Tatjana no dārza pārcelta gultā?

– Nē, nē, Tatjana atrodas nevis gultā, bet dārzā kā oriģināla novelē, un Karmena valdzina Spānijā, nevis, piemēram, Kubā. Taču man būtu ko pavaicāt arī Novosibirskas “Karmenas” režisoram, ja izdotos viņu satikt. Kāpēc, piemēram, ir aina, kur Karmena izskrien no skatuves aizmugures un pēkšņi pa diagonāli traucas pretējā virzienā? Kāpēc šie divi skrējieni?

– Kā visvairāk pietrūkst no Latvijas?

– Atstāt Latviju – tas bija skumjākais. Lai arī kāda būtu reakcija pēc mana darba ar kādu no Latvijas kolektīviem, nekad neesmu gājis ar domu – tagad jūs tā kārtīgi padresēšu. Vienmēr esmu uzdevis sev jautājumu: vai un ko es šim kolektīvam varēšu dot radošā ziņā? To pašu sev jautāju arī par Novosibirsku – vai man būs domas, idejas, sajēga, kā varu palīdzēt? Vai tā būtu vokālā grupa “Pieci pilsētā”, koris “Kamēr”, Dailes teātris, projekts Andrejsalā – esmu centies pulcēt ap sevi cilvēkus, kas deg par savu lietu. Ja uz skatuves ej tikai ar vienu aprēķinu – cik daudz par to dabūšu un cik daudz būs jānopūlas, tad mēs kaut ko zaudējam attiecībā pret mūziku, mākslu, skatuvi, templi, attiecībā pret Dievu. Ne es to esmu teicis, bet mūzika – tā ir Dieva valoda. Man interesanta apjēga nāca ne tik sen – trakākais, ja cilvēka apziņā iedzīvojas pārliecība, ka skatuve kalpo viņam. Cenšos – nesaku, ka vienmēr sanāk – rīkoties pēc principa: esmu tas, kas kalpo skatuvei.