Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
2. augusts, 2016
Drukāt

Kamermūzikas koncerts muzejā

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Grūti atcerēties citu gadījumu, kad kādam māksliniekam Latvijā būtu veltīts vesels koncertcikls, taču Leona Baksta radošā darbība šim nolūkam ir ļoti pateicīga. Attēlā: Leons Baksts. Ugunsputna kostīma skice baletam "Ugunsputns". 1922. Fragments.

Kamēr Latvijā atzīmē gleznotāja Jaņa Rozentāla 150. jubileju, mākslas muzejs “Rīgas birža” nav aizmirsis līdzīgu gadskārtu kādam citam meistaram – krievu gleznotājam, grafiķim un scenogrāfam Leonam Bakstam.

Par to atcerējies arī Hermaņa Brauna fonds, muzejā redzamajai izstādei “Leons Baksts un viņa laiks” līdzās organizējot četrus koncertus “Rīgas biržas” ātrijā. Vakara pro­gramma visos gadījumos veidota vienādi – sākumā iespēja apmeklēt izstādi, pēc tam mākslas zinātnieka lekcija un, visbeidzot, mūziķu priekšnesums. Pirmais cikla pasākums ar Baksta daiļrades pētnieka Vladimira Sčastnija, dziedātājas Irinas Dolženko un pianistes Innas Davidovas līdzdalību jau aizritējis. Savukārt 29. jūlijā muzicēja jaunākās paaudzes atskaņotāji – festivāla “Avanti!” laureāti Sandra Seržāne, Beatrise Silvija Blauberga un Aleksandrs Kalējs. Grūti atcerēties citu gadījumu, kad kādam māksliniekam Latvijā būtu veltīts vesels koncertcikls, taču Leona Baksta radošā darbība šim nolūkam ir ļoti pateicīga – no 1909. gada dzīvojot galvenokārt Parīzē, viņš bijis pastāvīgs scenogrāfs un kostīmu mākslinieks slavenā impresārija Sergeja Djagiļeva organizētā “Krievu baleta” izrādēm, radot skatuvisko ietērpu tiem 20. gs. sākuma uzvedumiem, kas mūzikas, mākslas un baleta vēsturē iegājuši kā leģendāri.

Atbilstoši tam veidots arī 29. jūlija koncerta repertuārs, kurā pārstāvēti Igors Stravinskis (kostīmi baletam “Ugunsputns” pieder pie Baksta atpazīstamākajiem darbiem), Moriss Ravels un Sergejs Rahmaņinovs, atskaņotājiem savukārt izvēloties nebūt ne slavenākos triju komponistu daiļrades paraugus. Pēc tam, kad bija norimusi gan “Ugunsputna” krāšņā eksaltācija, gan “Svētpavasara” izraisītās kaislības, Stravinskis pievērsās neo­klasicismam raksturīgai izteiksmei un pasaules skatījumam, 1920. gadā radot baletu “Pulčinella”, bet vēl pēc trīspadsmit gadiem – “Pulčinellas” mūzikā balstīto “Itāļu svītu” vijolei un klavierēm. Salīdzinot ar citiem Stravinska tā laika opusiem, “Itāļu svītā” ir pieklusināta arī sardoniska groteska un atklāti konstruktīviskas līnijas – taču mūzikas vitalitāte un tēlu kontrasti ir palikuši, un tos vijolnieces Sandras Seržānes un pianista Aleksan­dra Kalēja duets atveidoja precīzi, spraigi un izteiksmīgi. Piecdaļu cikla lasījumam piemita gan saliedēts dialogs starp vijolnieci un pianistu, gan trāpīga un izkopta artikulācija un ritma izjūta, gan lirisku un dinamisku ainu pretstatījumi, rezultātam atbilstot Stravinska vēstījuma garam. Mazāk pārliecināja priekšnesuma tembrālie rakursi – lai gan “Rīgas biržas” ātrija šalcošā akustika nudien nebija piemērota smalku detaļu un kolorītu aprišu pienācīgai uztverei, skaidrs arī tas, ka vijolniece pavisam noteikti nākotnē varētu paplašināt sava instrumentālā toņa krāsas un individualitāti.

Līdzīgus secinājumus radīja arī čellistes Beatrises Silvijas Blaubergas uzstāšanās, novērtējot solistes spēlētā čella dziedošo tembru un konstatējot arī katru priekšnesuma aptuvenību. Profesionālu radošo parametru, protams, izrādījās vairāk, un arī interpretācijas uzdevumi šeit bija pavisam citi nekā Stravinska “Itāļu svītā” – ar 1897. gadu datēto sonāti Moriss Ravels rakstīja, būdams vien 22 gadus vecs, taču šis viendaļīgais opuss atstāja īsta meistardarba iespaidu, kur mūzikas valoda jau ir neapšaubāmi impresionistiska. Līdz ar to, atšķirībā no Stravinska partitūras savstarpēji autonomo vijoles un klavieru partiju striktās linearitātes, šeit abu instrumentu harmoniskās vertikāles un ritma plūdums aicināja veidot skaņuraksta faktūras un interpretu izteiktās muzikālās domas viengabalainu sakausējumu, ko čelliste un pianists arī veiksmīgi īstenoja. Salīdzinājumā ar Stravinski un Ravelu abi koncertā dzirdamie Rahmaņinova darbi izklausījās stipri konvencionāli, turklāt Pirmais “Elēģiskais trio” pēc iepriekš iepazītās izjūtu sfēras skanēja vēl jo drūmāk un skumīgāk, kam koncerta noslēgums ar romances “Šeit labi” pārlikumu sniedza vien daļēju atelpu. Tādēļ tikai priecātos kādreiz noskaidrot, kāda būtu Beatrises Silvijas Blaubergas un Aleksandra Kalēja interpretācija Rahmaņinova sonātei čellam un klavierēm, un kādu versiju Sandra Seržāne piedāvātu citiem krievu meistara kameropusiem.

Vienlaikus programmas izskaņa radīja arī citas pārdomas. Vispirms jau – ja erudītā mākslas zinātnieka Valērija Panasjuka lasījums būtu tulkots kādā citā valodā, viņa lekciju būtu noklausījušies ne tikai tradicionālie Hermaņa Brauna fonda pasākumu apmeklētāji, bet arī tie, kuriem krievu valoda nav dzimtā. Otrkārt – tik vērtīgas ieceres kā Leonam Bakstam veltītas izstādes, lekcijas un koncerta īstenojums lieku reizi atgādināja, cik daudz vēl darāms divu dažādu kultūrtelpu savstarpējā saskarsmē. Cerams, ka Valērijs Panasjuks vismaz pagaidām palicis neinformēts, ka Latvijā joprojām nav izdots neviens Marinas Cvetajevas dzejoļu krājums un absolūti neviens Andreja Belija darbs, un ir zināmas šaubas arī par to, vai Krievijā var pienācīgi iepazīties ar Andreja Eglīša, Veronikas Strēlertes vai Linarda Tauna daiļradi. Līdz Andreja Belija 150. jubilejai, starp citu, vēl ir veseli četrpadsmit gadi – pietiekami ilgs laiks, lai Alfrēda Dēblīna šedevra “Berlīne, Aleksandra laukums” tulkojumam pievienotu ne mazāk izcilā krievu autora romānu “Pēterburga” vai epopeju “Maskava”.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un KalniņuDiriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+