Latvijā
Vēsture

Kara noziegums Mazajos Batos 1944. gada 27. maijā. Upuri un slepkavas26

V. Kononovs un Krievijas Federācijas vēstnieks Latvijas Republikā A. Vešņakovs. 2010. gads. Foto – LETA

Nenotikušie Vasarsvētki
Nesen pagājusī nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara beigu Eiropā 71. gadadiena iezīmējās ar tradicionālo ziedu nolikšanu un valsts augstāko amatpersonu un ārvalstu diplomātiskā korpusa pārstāvju piedalīšanos Rīgas Brāļu kapos un Salaspils memoriālā 8. maijā, kā arī daļas krievvalodīgo iedzīvotāju svinībām pie t. s. Uzvaras pieminekļa Rīgā 9. maijā. Atceres pasākumus pavadīja arī Rīgas mēra Nila Ušakova divdomīgā pateicība padomju armijai par iespēju svinēt 4. maiju un 18. novembri. Līdzīgas bija arī Krievijas Federācijas vēstnieka Latvijā Aleksandra Vešņakova aplamās vēstures interpretācijas par it kā tikai tā saucamo padomju okupāciju un viņam nesaprotamo vēlmi to pielīdzināt nacistiskajai okupācijai, kas izpelnījās arī Latvijas Ārlietu ministrijas aizrādījumus. Te nu vietā atcerēties kādu pirms 72 gadiem notikušu traģēdiju – Vasilija Kononova vadītās padomju specgrupas veikto deviņu cilvēku noslepkavošanu Ludzas apriņķa Mērdzenes pagasta Mazajos Batos, kas bija otrreizējās padomju okupācijas priekšvēstnesis Latvijā un saskaņā arī ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu ir uzskatāma par kara noziegumu bez noilguma.

Sestdienas, 1944. gada 27. maija, pēcpusdienā Mazajos Batos vēl nekas neliecināja par drīz te notiekošu asiņainu traģēdiju. Brīdī, kad ciema desmit māju iedzīvotāji gatavojās nākamās dienas Vasarsvētkiem, tīrīja dzīvojamās ēkas, kopa lopus, mazgājās vai atpūtās pēc pirts, Mazajos Batos ieradās turpat blakus Straujas sādžā uzaugušā 21 gadu vecā V. Kononova komandētā vācu armijas formas tērpos pārģērbusies, ar meijām pušķota un kroplā vācu valodā dziedoša 18 cilvēku liela padomju diversantu vienība. Sadalījusies vairākās daļās, tā pa vienai un pēc kārtas sistemātiski nogalināja sešas šeit dzīvojošās ģimenes un aizdedzināja viņu viensētas. Nogalināto cilvēku vidū bija seši vīrieši – Bernards (1884), Julians (1895) un Vladislavs (1900) Šķirmanti, Ambrožs Buļs (viņu, sava tēva paziņu, noslepkavoja pats V. Kononovs) (1890), Modests (1895) (smagi sašauts, mira mežmalā, no kurienes līdz pat nākamās dienas rītam bija dzirdami palīgā saucieni, bet vietējie iedzīvotāji baidījās viņam tuvoties) un Meikulis (1907) Krupniki un trīs sievietes – piecdesmit septiņus gadus vecā Gelenta Šķirmante, sešdesmit trīs gadus vecā Veronika un trīsdesmit divus gadus vecā Tekla Krupnikas. Pēdējā no viņām bija grūtniecības devītajā mēnesī un mēģināja glābties, bēgot uz mežu, bet tika noķerta un, noraujot daļu bizes, pa logu iemesta savā mājā, kur sadega dzīva kopā ar vēl nedzimušo bērnu un savu vīru, kuru pirms tam jau bija nošāvuši padomju diversanti.

Mazo Batu traģēdija, gan sagrozītā veidā, ir atspoguļota arī pašu slepkavu padomju laikā publicētajās atmiņās. Viens no viņiem, Ivans Timofejevs, Mazajos Batos notikušo vēlāk raksturoja kā “nozīmīgāko cīņas veidu pret vācu fašistiskajiem iebrucējiem” un stāstīja, ka tad, “kad ieradāmies Batos vācu zaldātu izskatā, mūs pacienāja ar samogonu, Vasarsvētki. Man bija uzdots nošaut nodevēju, kurš dzīvoja Batu sādžas galā. [..] Mūs sagaidīja mājas saimnieks, viņa sieva un māsa. Mēs prasījām, kur te atrodas vācu garnizons un vai te mēdz parādīties arī partizāni. Teicām, ka mēs no leģiona un vāciski nerunājam. Pēc tam es nokomandēju, lai visi trīs paceļ rokas un nekustas. Liku, lai parāda, kur atrodas šautene un divas granātas, ko mēs savācām. Pēc tam es izvedu saimnieku no mājas un pie klēts nošāvu”. Turpretī kaimiņos, Lielo Batu sādžā dzīvojošā tobrīd 20 gadus vecā Helēna Narbute jau pēc ilgāka laika atcerējās, ka liktenīgās dienas vakarā, dzenot lopus no ganībām uz mājām cauri nelielam priežu mežiņam, dzirdējusi kādu vīrieti krievu valodā kliedzot: “Biedri, Staļin, urrā!”: “Pēc šīs balss es izdzirdēju savādu troksni, sapratu, ka no meža ir iznākuši, kā mēs toreiz viņus saucām, sarkanie bandīti. [..] Nodegušās mājas es personīgi tiku nākamajā dienā apskatījusi. Vai sadegušie līķi tika atrasti, es neatceros, atceros, ka tika kaut kas no pelniem salasīts un apglabāts. Šo sarkano bandītu operācija ilga apmēram stundu.” Nogalināto cilvēku mirstīgās atliekas pēc tam tika apglabātas tuvējos Šalaju kapos.

Pats V. Kononovs sarunā ar filmu studijas “DEVIŅI” filmēšanas grupu 2007. gada 9. maijā atzinās, ka kopā ar Šķirmantu ģimenes dēliem mācījies kopā vienā arodskolā un ar vienu no viņiem pat bijuši labi draugi. Tas gan nav traucējis viņam vērsties pret saviem kaimiņiem, jo partizānu tribunāls spriedis, ka “tie, šucmaņi, kas bija apbruņoti, kas aktīvi, tie visi nošaujami. Tās trīs sievietes arī bija atzītas kā vainīgas, jo viņas aktīvi darbojās”. Pretēji paša rakstītajā atskaitē par savas vienības darbību laikā no 1944. gada 16. marta līdz 23. jūlijam, kur teikts, ka Mazo Batu aizsargi naktīs nav gulējuši, bet gājuši uz slēpņiem, bet no rīta devušies kaujiniekiem pa pēdām, tāpēc “aizsargu garnizons aplenkts, nogalinot sešus aizsargus un trīs sievietes – viņu ģimeņu locekles. Divas ģimenes tika iznīcinātas pilnībā un sadedzinātas savās mājās”, un ilgus pēckara gadus lieloties stāstītajam par personīgi vadīto un neviena netraucētu “varonīgās atriebības akciju un deviņu fašistu sodīšanu ar nāvi Mazajos Batos”, tagad V. Kononovs izlikās, ka tā bijusi partizānu kauja ar vāciešiem, kurā kritušas “tikai trīs sievietes, jo tajā laikā aizdegušās divas mājas, kur tās sievietes dzīvojušas, un nav zināms, no kādām lodēm, jo partizāniem bija tādas lodes, kas var aizdedzināt salmus, un arī vāciešiem”.

Vasilija Kononova specgrupa

V. Kononova komandētā specgrupa bija viena no vairāk nekā 200 kara laikā Latvijas teritorijā iesūtītām PSRS Valsts drošības tautas komisariāta speciāli apmācītām operatīvām grupām, kuru uzdevums bija dzelzceļa sastāvu un tiltu spridzināšana, sakaru komunikāciju iznīcināšana, vācu noliktavu un rūpniecības uzņēmumu dedzināšana, spridzināšana un militārā izlūkošana, vācu militārās un civilās varas pārstāvju likvidēšana, spiegu un okupācijas varas atbalstītāju atmaskošana. V. Kononova vienība bija tieši pakļauta PSRS valsts drošības majora Pāvela Sudoplatova vadītajai PSRS Iekšlietu tautas komisariāta 2. daļai (vēlāk 4. pārvaldei), bet organizatoriski bija saistīta ar Viļa Samsona komandēto 1. latviešu partizānu brigādi, kura formāli pakļāvās Latvijas partizānu kustības štābam Maskavā, kas pildīja PSRS Aizsardzības ministrijas un valsts drošības orgānu pavēles. No padomju specgrupu kaujinieku teroristiskās darbības bieži vien cieta Latvijas pierobežas zemnieki, kuriem regulāri tika atņemta pārtika, lopi, pajūgi, zirgi, drēbes un citi sadzīves priekšmeti, un notika arī civiliedzīvotāju slepkavības.

Izrēķināšanās ar Mazo Batu iedzīvotājiem notika, jo viņus turēja aizdomās par Latvijā iesūtītās PSRS Aizsardzības tautas komisariāta pretizlūkošanas pārvaldes “SMERŠ” majora Konstantīna Čugunova kaujinieku grupas vienības nodošanu vāciešiem, kas tika iznīcināta 1944. gada 29. februārī Mazo Batu sādžā. Šis fakts, kā arī tas, ka ciema iedzīvotājiem bija izdalīti ieroči, lai aizstāvētos pret iespējamo padomju kaujinieku iebrukumu, vēlāk ļāva V. Kononova aizstāvjiem apgalvot, ka Mazajos Batos “atradies policijas atbalsta punkts”, kur dzīvojuši nevis civiliedzīvotāji, bet gan kolaboranti – “palīgpolicisti-šucmaņi”. Tomēr V. Kononova krimināllietas materiāla parāda, ka Mazo Batu iedzīvotāji nebija regulāra militāra vienība ar savu komandieri un atšķirības zīmēm, un arī ieročus ciema vīrieši bija saņēmuši nevis piederības pie kādas militāras formācijas dēļ, bet gan pašaizsardzības nolūkā.

Var piekrist vēsturniekam Ritvaram Jansonam, kurš raksta, ka “nacistu policijas un K. Čugunova smeršistu militārā sadursme bija divu okupantu cīņa. Tā minētajā brīdī paglāba Mazo Batu iedzīvotājus no K. Čugunova veiktās aplaupīšanas vai draudošajām nacistu represijām par to, ka ciema iedzīvotāji nebūtu ziņojuši par smeršistu ierašanos. Diskutējams ir jautājums, vai Latvijas civiliedzīvotāji, kuri 1944. gadā no vāciešiem saņēma ieročus pašaizsardzībai un arī ziņoja par vienu okupantu otram okupantam, ir kolaboranti? Ir jānodala, vai okupācijas varai tika ziņots par cilvēkiem, kuri atbalstīja neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanas idejas, vai arī par vienas vai arī otras okupācijas varas oficiāliem pārstāvjiem”. Jāņem arī vērā, ka Otrā pasaules kara gados, kad Latvijā darbojās divi konfrontējoši okupācijas varu spēki, atsakoties sadarboties ar kādu no okupācijas varām, indivīda izdzīvošanas iespējas kļuva visai minimālas. Līdz ar to Mazo Batu iedzīvotāji nevar tikt uzskatīti par kolaborantiem vai bruņotām militārpersonām, turpretī V. Kononova un K. Čugunova specgrupas saskaņā ar 1907. gada Hāgas “Sauszemes kara noteikumu un paražu” konvenciju ir pielīdzināmas regulāra karaspēka struktūrvienībām (kombatantiem), bet traģēdija Mazajos Batos uzskatāma par kara noziegumu.

Kononova tiesas prāva

Bijušo PSRS specgrupas komandieri un NKVD darbinieku V. Kononovu apcietināja 1998. gada augustā, un viņa lieta, līdzās nacistiskās Vācijas Drošības policijas un SD latviešu drošības palīgpolicijas t.s. “Arāja komandas” locekļa virsleitnanta Konrāda Kalēja prāvai, 20./21. gadsimta mijā kļuva par skaļāko un īpašu starptautisku rezonansi raisošu ar Otrā pasaules kara notikumiem saistītu tiesas procesu atjaunotās Latvijas Republikas vēsturē.

Kaut arī V. Kononovu apsūdzēja tikai par Mazo Batu ciema iedzīvotāju iznīcināšanu, jāatceras, ka kara beigās viņš aktīvi piedalījās arī “cīņā pret bandītismu” Ludzas apriņķa teritorijā, no 1945. gada maija līdz 1946. gada februārim pildot LPSR NKVD Kārsavas pagasta nodaļas priekšnieka pienākumus un bija aktīvs nacionālo partizānu un citu nelegālu grupu vai indivīdu apkarotājs. Vienu no šādām epizodēm ar V. Kononova līdzdalību ir atstāstījis bijušais Bebru astoņgadīgās skolas skolotājs P. Čudars, vēstot par Ludzas komercskolas audzēkņu Jāņa Kozlovska un Vladimira Gerasimoviča izbēgšanu no vietējā cietuma pēc tam, kad viņi bija aizturēti aizdomās par pilsētas centrā novietota liela Staļina portreta sagriešanu 1944. gada rudenī. Meklējot izbēgušo V. Gerasimoviču, viņa tēva mājās Brodaišu ciemā ieradās Pildas pagasta partorgs Nikolajs Strogonovs, ciema padomes sekretāre Ņina Seņhiča un milicis V. Kononovs. Pamanot bēgli, partorgs atklāja uz viņu uguni un ievainoja, bet pēc tam pats saņēma nāvējošu šāvienu. Atriebjoties par notikušo, drīz no Pildas pagastnama un Ludzas ieradās grupa NKVD karavīru un ap 20 vietējo iznīcinātāju bataljonu kaujinieku, kuri nežēlīgi piekāva V. Gerasimoviča vecākus un uz kūtsaugšas piesmēja viņa sešpadsmitgadīgo māsiņu.

Par vēršanos pret nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem V. Kononovu apbalvoja ar Ļeņina ordeni un citām goda zīmēm, kā arī piešķīra papildu izdienu. Vēlāk viņš turpināja savu dienestu čekā un milicijā Jēkabpilī un Daugavpilī, kur vairākas reizes tika disciplināri sodīts par neizdarībām darbā. 1950. gadā pašam V. Kononovam nācās izturēt padomju drošības iestāžu pārbaudi un taisnoties par sava tēva atrašanos Aizsargu organizācijā pirms Otrā pasaules kara. Vēlāk V. Kononovs ilgus gadus strādāja Rīgā par Transporta milicijas priekšnieku, bet 1991. gadā vērsās pret Latvijas neatkarības atjaunošanu, sadarbojoties ar Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteju.

Pavisam kopā V. Kononova lietā Latvijā notika vairākas tiesas. Vispirms Rīgas apgabaltiesa 2000. gada janvārī notiesāja viņu uz sešiem gadiem ieslodzījumā, bet jau pēc dažiem mēnešiem Augstākās tiesas Krimināllietu palāta atbrīvoja apsūdzēto un nosūtīja lietu papildu izmeklēšanai. 2003. gada 3. oktobrī Latgales apgabaltiesa attaisnoja V. Kononovu viņam izvirzītajā apsūdzībā kara noziegumos, bet atzina par vainīgu bandītismā, vienlaikus atbrīvojot viņu kriminālatbildības noilguma dēļ. Ignorējot Latvijas dubultokupācijas faktu, tiesa neatzina V. Kononovu par okupācijas varas pārstāvi, konstatēja, ka Mazo Batu ciems atradies vācu okupācijas varā, bet apsūdzētais, piederēdams PSRS bruņotajiem spēkiem, neesot karojis pret Latviju, bet gan cīnījies pret fašistisko diktatūru un tās atbalstītājiem, kuri sadarbojušies ar vācu okupācijas varas iestādēm, tāpēc uzskatāmi par bruņotiem nodevējiem un ienaidniekiem. Tomēr jau 2004. gada 30. aprīlī Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta kā augstāka instance atzina un Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts vēlāk galīgi apstiprināja, ka V. Kononovs ir vainojams kara noziegumos – kara vešanas noteikumu pārkāpšanā, okupētās teritorijas civiliedzīvotāju (deviņu cilvēku, to skaitā trīs sieviešu) noslepkavošanā, aplaupīšanā un neattaisnojamā ēku postīšanā Ludzas apriņķa Mazo Batu ciemā 1944. gada 27. maijā un sodīja viņu ar gada un astoņu mēnešu cietumsodu, tik ilgu laiku, cik viņš jau bija atradies ieslodzījumā.

Pēc nepilnu divu gadu pavadīšanas apcietinājumā V. Kononovs iesniedza apelāciju Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), apsūdzot Latviju par necilvēcīgu izturēšanos un turēšanu apcietinājumā pirmstiesas izmeklēšanas laikā un uzskatot, ka saskaņā ar ECT konvencijas 7. pantu darbības, par kurām viņš Latvijā notiesāts, to veikšanas brīdī nedz nacionālajos, nedz starptautiskajos likumos nav bijušas atzītas par noziegumiem un arī pats apsūdzētais nav varējis apzināties, ka veic noziedzīgu nodarījumu. Sākotnēji ECT 2008. gada 24. jūlijā pieņēma lēmumu atzīt par nepamatotu Latvijas tiesas spriedumu, norādot, ka V. Kononova noziegumam piemērojams noilgums un to vajadzējis iztiesāt līdz 1954. gadam, tā netieši ieņemot kara un pēckara situācijai neatbilstošu pozīciju, ignorējot tā brīža Latvijas okupāciju, kas neļāva tai pašai brīvi spriest tiesu PSRS pusē karojošiem kara noziedzniekiem. Tā brīža spriedums demonstrēja arī neizpratni par Latvijas atrašanos divu – nacistiskās un komunistiskās – okupācijas varu pakļautībā un tiesas prakses trūkumu pret Vāciju karojošo Sabiedroto puses pastrādāto noziegumu iztiesāšanā. Tomēr pēc Latvijas iesniegtās apelācijas ECT Lielā palāta jau 2010. gada 17. maijā pieņēma V. Kononovam nelabvēlīgu spriedumu, atzīstot viņu par vainīgu kara noziegumos un pasludinot, ka Latvija, notiesājot V. Kononovu, nav pārkāpusi Krimināllikuma atpakaļejoša spēka aizliegumu, kas ir noteikts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā. Šī ECT sprieduma vēsturiskā nozīme ir arī tā, ka tas pirmoreiz demonstrēja, ka par kara noziegumiem Otrā pasaules kara laikā ir tiesājami un sodāmi visi vainīgie (t.sk. uzvarētājvalstu pārstāvji) neatkarīgi no to piederības kādai karojošo pušu nometnei.

Kononova lietas politiskie aspekti

Saistītie raksti

Īpašu rezonansi V. Kononova lieta izsauca Krievijā, kur ar publiskiem izteikumiem uzstājās ne tikai virkne politiķu un amatpersonu, bet par Krievijas Federācijas līdzekļiem tika noalgots advokāts, sarīkota demonstrācija pie Latvijas Republikas vēstniecības Maskavā un apmaksāta viņa uzturēšanās sanatorijā Jūrmalā. Kaut arī V. Kononovs tika apsūdzēts par deviņu civiliedzīvotāju iznīcināšanu, tas 2000. gada aprīlī netraucēja toreizējam Krievijas Federācijas vēstniekam Latvijā Aleksandram Udaļcovam sagaidīt tobrīd atbrīvoto apsūdzēto ar glaunu limuzīnu, sadzert glāzi degvīna un uzdāvināt viņam Krievijas Federācijas pilsoņa pasi. Trīs gadus vēlāk savā 80. dzimšanas dienā V. Kononovs pat saņēma Krievijas Valsts prezidenta Vladimira Putina apsveikumu ar tam klāt dāvanā pievienotu rokaspulksteni.

V. Kononovs mira 2011. gada aprīlī 89 gadu vecumā un tika apglabāts Matīsa kapos Rīgā. Tolaik masu mediji ziņoja, ka viņa bēru izdevumi segti par Krievijas Federācijas līdzekļiem un tajās piedalījušies arī Latvijas politiskās partijas “Saskaņas centrs” pārstāvji. Sašutumu Latvijas sabiedrībā izraisīja arī mēģinājumi t.s. uzvaras svētku pasākumu laikā 2011. gada 9. maijā vākt ziedojumus kara noziedznieka V. Kononova piemineklim. Divus mēnešus vēlāk Drošības policija gan atteicās sākt kriminālprocesu šajā lietā, neapmierinot žurnālista Ivara Āboliņa iesniegumu, kurš uzskatīja, ka šādi ir pārkāpts Krimināllikuma pants, kas aizliedz attaisnot vai slavināt kara noziegumus. Latvijas un starptautisko tiesu institūciju spriedumu ignorējošs un diplomātiskām manierēm neatbilstošs reveranss bija arī pašreizējā Krievijas Federācijas vēstnieka Latvijā A. Vešņakova ziedu nolikšana pie V. Kononova kapa vietas viņa dzimšanas dienā šī gada 1. janvārī, kas demonstrēja Maskavas tendenciozo izpratni par Latvijas Otrā pasaules kara notikumiem. Šādā kontekstā atceroties arī Rīgas mēra N. Ušakova nesenos izteikumus par padomju armiju kā atbrīvotāju, ir skaidrs, ka pusgadsimtu ilgās okupācijas sekas ir arī mūsdienu Latvijas sabiedrības sašķeltā vēstures apziņa un nepietiekamās zināšanas pašiem par savas valsts vēsturi.

LA.lv
LA
LA.LV
Latvijā
Sandrai Kalnietei piešķirts augsts Ukrainas valsts apbalvojums
2 stundas
ZE
Zane Eniņa
Latvijā
Meklēsim “Latvijas lepnumu” kopā!
2 stundas
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Mācību gada sākumā durvis skolēniem vairs nevērs 14 skolas. Kas notiek slēgtajās skolās?
2 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

ZE
Zane Eniņa
Latvijā
Meklēsim “Latvijas lepnumu” kopā!
2 stundas
LA
LA.LV
Dabā
Sākumā gaidāms sauss un saulains, tad laiks pamainīsies. Prognoze jaunajai nedēļai
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Par kukuļdošanu Jūrmalas mēra vēlēšanās notiesātais Milušs no Latvijas esot aizmucis kravas auto slēpnī
12 stundas
Raivis Šveicars
Ekonomika
“Rimi” var skenēt preces iepirkšanās laikā. Kā tas darbojas?
2 stundas
LE
LETA
Sports
Samoilovs uzvaras svin bez šampanieša – šobrīd nedrīkst
1 stunda