Latvijā
Vēsture

Tagad mums karš ir beidzies. Trīs leģionāru piederīgo stāsti2

Foto – “Mājas Viesis”, kolāža – la.lv

Notikumu hronika

“Mājas Viesis”

* 2013. gadā aizaugušā karavīru kapsētā Pleskavas apgabala Puškinogorskas rajona Voronkovas ciema tuvumā atrada Otrajā pasaules karā Vācijas armijas pusē karojošo karavīru, kuri dzīvību zaudējuši 1944. gada pavasara kaujās, mirstīgās atliekas. Ekshumētos pēc karavīru žetoniem (“erkennungsmarkām”) identificēja Vācijas arhīvos. Piederību Latvijai noteica pēc kritušā vārda vai dzimšanas vietas.
* 2015. gada jūlija vidū tika saņemta Krievijas piekrišana identificēto 236 latviešu leģionāru pārapbedīšanai Latvijā.
* 2015. gada novembra beigās saņemta Krievijas federālās muitas pārvaldes piekrišana mirstīgo atlieku pārvešanai pāri robežai, un 2015. gada 22. decembrī tās pārved Latvijā.
* 2016. gada 8. maijā Brāļu kapos Lestenē notiks Latvijas karavīru mirstīgo atlieku pārapbedīšanas ceremonija un aizlūgums Lestenes baznīcā.
* Ar karavīru mirstīgo atlieku atklāšanu un pārvešanu dzimtenē nodarbojās Brāļu kapu komiteja un meklēšanas vienība “Leģenda”, sadarbojoties ar organizāciju “Kara memoriāli ” no Krievijas.
* “Daugavas Vanagu” ziedojums karavīru kapakmeņu izveidei, akmeņkaļi “AKM”.


Naktī kāds klauvēja pie loga…

Leontīne Pūce un viņas brālis Andrejs Balceris
Leontīne Pūce un viņas brālis Andrejs Balceris

Vai Otrais pasaules karš ir beidzies? Vai gan var atsaukt dzīvē svešu lielvaru nokautos astoņpadsmitgadīgos puišus, viņu sapņus par meitenēm, lielajiem darbiem? Vai var atdot bērniem tēvu, sievai vīru un nelikt visu mūžu viņus gaidīt un ilgoties? 8. maijā Lestenes brāļu kapos pārapbedīs Otrajā pasaules karā Pleskavas apgabalā Krievijā kritušo 236 Latvijas karavīru mirstīgās atliekas. Trīs karavīru piederīgo stāsti.

– Andrejam kādi piecpadsmit gadi bija, kad ar kaimiņu puišeļiem laimes lējuši un skatījušies ēnā, kas tad nu izliets. Brālis redzējis tādu kā zārku, kā šaujamo, – atceras kritušā leģionāra nīcenieka Andreja Balcera (1924. – 1944.) māsa Leontīne Pūce (85), kura dzīvo Grobiņā. Lai gan ar brāli bijusi septiņu gadu starpība, tomēr kā jaunākie bērni ģimenē abi turējušies kopā.

– Todien vecāku nebija mājās. Mums bija jāsagriež mauriņš cūkām. Katram nazītis rokā. Sadalījām – tā ir mana pļava, tā ir tava pļava. Taču Andrejs ienāca manā pļavā un netīšām iegrieza man kājas mazajā pirkstiņā. Asinis nāca ar joni, es skrēju bļaudama, viņš uztraucies. Es jau smejos – man vismaz no brāļa ir mūžīga atmiņa, – Leontīne Pūce sāk atmiņu stāstu. Baigajā gadā bija dzirdējuši gan šausmas par Liepājas čekas māju, tautā sauktu “zilais brīnums”, gan redzējuši, kā 1941. gada jūnijā kaimiņus izved uz Sibīriju. Brālis bijis apraudzīt kaimiņu tikko dzimušo bērniņu. Te izsūtītāji klāt.

– Ieviņa tina to bērniņu, tina, kājiņas kā bija plikas, tā bija, – brālis sašutis stāstīja. Viņš uzzināja, ka mēs būtu nākamajā izvedamo sarakstā. Gāja uz Liepāju pieteikties armijā. Tur teikuši, lai taču pagaida, kad viņam būs pilni astoņpadsmit. Sagaidīja un 1942. gada jūlijā devās uz fronti, vēl ar Latvijas armijas zīmotnēm pie mundiera. No frontes rakstīja vēstules un sūtīja paša zīmētas karikatūras par armiju, šaušanu. Neko baisu nerakstīja. Kad pārbrauca atvaļinājumā, tad gan stāstīja, kā trīs dienas bijuši aplenkti purvā, līdz kaklam dubļos. Ne esi gulējis, ne ēdis, kustēties nedrīksti. Ja krievi pamanīs, ka kāds vēl dzīvs, nošaus. Viņam bija piešķirts II pakāpes Dzelzs krusts, un cilvēki jautāja: nu tev ir Dzelzs krusts, kas tev tālāk būs? – Koka krusts, Andrejs drūmi teica. Un, kā aizgāja atpakaļ uz fronti, vairs nekādu ziņu. Vairākas naktis pie loga kāds klauvēja, mamma izgāja ārā, skatās – neviena nav. Kad pienāca ziņa – brālis kritis, mamma teica – tā bija viņa dvēselīte.

Mūsu māja bija netālu no Rucavas robežas. 1944. gada 9. oktobra rītā ēdām brokastis, kad ienāca pirmais vācu karavīrs, un, gaismai austot, lika iet prom no mājām. To dienu, nakti un otru dienu gulējām turpat grāvī līdzās karavīriem. Aizmugurē bērzu bizītē vācieši uzstādīja tālšāvējus lielgabalus. Kad krievi sāka tos apšaudīt, mamma mums ar māsām lika spilvenus uz galvas, lai šķembas nesavaino. Otrās dienas vakarā vācietis mūs veda uz aizmuguri, nakti pārlaidām kaimiņmājās ierīkotā lazaretē. Tā šausmīgā smaka man līdz mūža galam atmiņā. Tad deviņus mēnešus dzīvojām Pērkonē pie tēva radiem. Tur sagaidījām kara beigas. Kad krievi bombardēja Liepājas lidostu, kas bija trīspadsmit kilometru attālumā, vienai bumbai bija tik šausmīgs spēks, ka atsprāga mājas durvis un nokrita apmetums. Kad pārnācām savās mājās, no tām bija palicis vien jumta dziets un divas ārsienas… Lai kas būtu, negribētu vairs karu piedzīvot, tagad tas būs vēl šausmīgāks. Mēs esam kā uz pulvermucas, – spriež Leontīne Pūce. Toreiz pēc kara Nīcas komunisti viņas mammai atgādinājuši, ka viņu kā leģionāru māti jau nu vajadzētu izvest. Arī Leontīnei nav bijis viegli.

– Kādu pusgadu nostrādāju kolhoza kantorī, kad mani aicināja uz atklāto partijas sapulci, jo pienākusi anonīma vēstule – ka es nevaru strādāt kantorī, jo brāļi ir bijuši brīvprātīgie leģionāri. Smieklīgi, ko gan es varu nodarīt kolhoza kantorim! Tur bija priekšsēdētājs, vietnieks, grāmatvede, rēķinvedis, tabeļvede un kasiere. Es biju tabeļvede. Partijas sekretāre sapulcē, izskatot manu lietu, vaicāja – kā gan mēs varam Leontīni tiesāt, viņa kara laikā bija vēl bērns, kāpēc viņai būtu jāatbild par brāļu grēkiem? Es biju tik aizvainota, teicu – man nav vajadzīga jūsu žēlastība! Uzrakstīju atlūgumu un aizbraucu uz Liepāju. Tur vairs nejutu nosodošu attieksmi. Septiņpadsmit gadus nostrādāju apavu fabrikā. Vēlāk pārcēlos uz Grobiņu cerībā saņemt dzīvokli un strādāju dārzniecībā, – stāsta Leontīne Pūce. Viņas gaišajā dzīvoklītī puķes aug griezdamās, un drīz tās uzplauks arī mazdārziņā.

– Kopš brāļa nāves ir pagājuši 72 gadi, pārapbedīšana zaudējuma brūci uzplēš vēl sāpīgāk, tomēr lūgšu znotam, lai mani aizved uz ceremoniju Lestenē, – ir nolēmusi Leontīne Pūce.

 

Viņa vārds būs Lestenē

Pie kritušā karavīra Aloiza Staškeviča (1924. – 1944.) māsas Valērijas Ostrovskas Rēzeknē ierodamies tieši viņas 88. dzimšanas dienā. Spodra māja, sakopts dārzs, Latgales viesmīlība. Valērijas kundzei brālis vēl tagad acu priekšā kā bērns, tad kā deviņpadsmitgadīgs jauneklis.

– Aloizs labi mācījās, viņš bija ļoti centīgs, kārtīgs, uzmanīgs. Tēvam palīdzēja lauku darbos. Mammu ļoti cienīja un godāja. Mēs ar vecāko māsu reizēm dauzījāmies, bet Aloizs mūs nobāra, ka tā jau nevar, ir jāstrādā. Mācījāmies Līdumnieku skolā, ko uzcēla 1937. gadā, un pats izglītības ministrs atbrauca uz skolas iesvētīšanu. Skolā notika arī sarīkojumi un balles. Kad brālis aizgāja karā, viņam tikai deviņpadsmit gadu bija, divdesmit gados jau krita. No mūsu apkārtnes daudzus paņēma vācu armijā. Jauni puikas gāja, visi raudāja, kad no mājām šķīrās. Kad brālim pienāca pavēste, viņš ilgi domīgs sēdēja, sēdēja. Ļoti pārdzīvoja. Tāpat mamma un tētis. Bet citādi nevarēja. Mūsu vecāki bija krietni zemnieki, viņiem piederēja 29 hektāri zemes, ļoti skaists ābeļdārzs, gandrīz hektārs, visa kā bija gana. Ja brālis nebūtu aizgājis karā, mūs iznīcinātu, bet tā mēs palikām dzīvi. Cik dažādi var būt likteņi! Visi jau bija aizgājuši leģionā, bet Aloizs un kaimiņu puisis vēl bija palikuši. Tad abi saņēma pavēstes un 1943. gada 3. augustā izgāja no mājām. Bet kaimiņš palika dzīvs un pirms kādiem gadiem no Vācijas bija atbraucis. No viņa piederīgajiem neviena vairs nav, apstaigāja kapsētu.

1943. gada augustā viņi vispirms aizbrauca uz Ludzu, tad uz Paplaku, kur puišus mēnesi apmācīja un sūtīja uz Volhovas purvu. 1944. gada 6. un 7. aprīlī, kad bombardēja Rēzekni, tad arī tur, Krievijā, bijušas tās baisās kaujas, – atceras Valērija Ostrovska. Pēc vidusskolas viņa universitātē ieguva pedagoga izglītību, strādājusi skolā un bērnudārzā, izaudzinājusi bērnus, vēlāk aprūpējusi slimo vīru.

– Mana vecākā māsa dzīvoja Ludzā un nesa ziedus uz vācu karavīru kapiem. – Varbūt mūsu brālītim kāds noliks puķes tur, kur viņš atdusas, māsa teica. Viņa nomira pirms diviem gadiem. Esmu gandarīta, ka es piedzīvoju brīdi, kad brāļa vārds un uzvārds ir iegravēts uz kapakmens Lestenē. Uz 8. maija ceremoniju mazbērni mani aizvedīs, – caur asarām smaida Valērija Ostrovska.

 

Tagad mums karš ir beidzies

Kritušā leģionāra Jāņa Šļūkas (1909. – 1944.) atraitne Zenta Šļūka (96) dzīvo Ķekavā, kur viņu bieži apmeklē mazbērni. Un auž Lielvārdes jostu mazmazdēla kāzām. Šodien kopā ar mazmeitu Intu Bāganti viņa atceras dienu pirms 72 gadiem, kad Šķirotavas stacijā pavadīja uz fronti savu vīru.

– Mēs solījām. Viņš solīja, ka atgriezīsies, es solīju, ka gaidīšu. Tagad mēs abus solījumus esam izpildījuši, – mierīgi nosaka Zenta Šļūka. Viņa ir dzimusi un augusi Bauskas apriņķa Valles pagastā Cīruļu mājās. Kopā ar trim vecākajiem brāļiem strādāja tēva saimniecībā. 1940. gadā uz Zentas divdesmitās dzimšanas dienas svinēšanu atnāca kaimiņi, arī Jānis Šļūka.

– Viņš atnāca mani apsveikt, un tā mēs sākām draudzēties. 1942. gada pavasarī apprecējāmies un es aizgāju pie viņa dzīvot, bija grūti laiki, varas maiņas, neziņa. 1942. gada Ziemassvētkos mums piedzima meita Ieva. Vēl pēc gada 1943. gadā Ziemassvētkos meitu nokristījām. 1944. gada pavasarī manus brāļus un vīru iesauca vācu armijā un Rīgā Krusta kazarmās kādu mēnesi viņus apmācīja. Ap 19. vai 20. martu bija jābrauc uz fronti, tad tuvinieki varēja viņus pavadīt. Un tad mēs gājām no Krusta kazarmām līdz Šķirotavas stacijai. Tur mēs šķīrāmies, – atceras Zenta Šļūka. Visvairāk vēstuļu pienācis apmācības laikā. Jānis rakstījis, ka latviešu karavīram nav pieņemama tā vācu sveicināšanās, ka visus gribot uztaisīt par “Ādolfa dēliem”. Kad sūtīti uz fronti, karavīri priekšniekiem izteikuši pretenzijas, ka viņi jau vēl nemāk šaut. Kā tad var iet uz fronti, ja nav apmācīti rīkoties ar ieročiem, tikai sveicināties? Bet priekšniecība atbildējusi: nekas, sēžot grāvjos, paši iemācīsieties! Un vienā no pēdējām vēstulēm Jānis rakstījis: izskatās tā – kur fricim būs par karstu, tur sūtīs mūs. Vairāk vēstuļu nav bijis. Kaimiņš Laimonis Zarumba uzrakstījis, kas ar Jāni noticis. Bijis ievainots kājā un ceļā uz lazareti miris. Zenta Šļūka daudzas reizes braukusi uz kara komisariātu noskaidrot, vai viņiem ir kādas ziņas par viņas vīru. Nekā.

Jānis un Zenta Šļūkas 1942. gada pavasarī

Pēc kara Zenta strādāja par pastnieci. Reiz iegājusi kādās mājās un lūgusi, lai saimnieks savalda nikno suni. Bet tas bijis sadzēries, pielādējis šauteni, sācis šaut un bļāvis: zinu, kas tavs vīrs bija, ja es tevi nošaušu, man par to nekas nebūs! Zenta ar meitu aizgājusi dzīvot uz citu vietu, un tur viņu turējuši par cilvēku.

Likteņdārza ozoli palīdz

Pirms desmit gadiem Zenta Šļūka uzzinājusi, ka Lestenē izveidoti leģionāru kapi, un gribējusi, lai viņu uz turieni aizved, varbūt sienā iegravēts arī viņas vīra vārds. Tā šos gadus braukājuši uz Lesteni. Kad sāka veidot Likteņdārzu, Zenta nolēmusi, ka tur jāiestāda trīs ozoli – par brāli, kas Vācijā miris, un viņa kapa vieta nav zināma. Par brāli, kas kritis Latvijā, un tobrīd viņa kapa vieta vēl nebija atrasta, un par vīru – Jāni Artūru Šļūku ar novēlējumu: “Tā kā tev lemts bija galvu nolikt svešā zemē, lai šis koks aug, kur taviem pēcnācējiem atnākt un tevi atcerēties.”

– Kad iestādījām šos ozolus, karā kritušie sāka dot par sevi ziņu. Es ticu, ka nekas nenotiek tāpat vien, – sāk stāstīt Zentas un Jāņa Šļūku mazmeita Inta Bāgante. Vispirms viņa tīmeklī atrada Mores kaujā kritušo sarakstu, ko tur bija ievietojusi meklēšanas vienība “Zvaigzne”, un tur bijis arī omītes brāļa Alberta Graša vārds. 2009. gadā, kad vecamtēvam Jānim Šļūkam tuvojās 100 gadu jubileja, domājusi – jāsameklē viņa meita no pirmās laulības Skaidrīte Šļūka. Zinājusi tikai to, ka viņa ar savu mammu un mazo pusmāsu devusies bēgļu gaitās uz Vāciju. Tīmeklī uzgājusi pasažieru sarakstu, kuri 1949. gadā no Naples ostas ar kuģi braukuši uz Austrāliju un izkāpuši Melburnas ostā. Vēstules arhīvam, vēstules “Daugavas Vanagiem”… garš stāsts, bet tagad abas Jāņa Šļūkas meitas, viena – Austrālijā, otra – Latvijā, sazinās.

– Vectēvs gribēja, lai viņa meitas kādreiz satiktos, un viņš to noorganizēja pirms savas simtās dzimšanas dienas, – secina Inta.

Inta meklē vectēvu

– Kad atradām omes brāli Mores kaujas karavīru kapos, viņai teicu – nu, tagad tikai tavs vīrs palicis neatrasts. Brauksim uz Krieviju rakt! Tajā brīdī nezināju, ka meklēšanas vienība “Leģenda” jau to dara. Vēlāk sazinājos ar Brāļu kapu komiteju. Gaidīju ziņas. Pēc kāda laika zvana – kritušie latviešu leģionāri esot atrasti un izrakti, bet lai es daudz nesaceros, jo parasti labi, ja 10% no tiem var identificēt. Ja opis būs šajos 10%, tad pārvedīs viņa pīšļus Latvijā, ja ne, pārapbedīs Sebežā kopējā kapsētā, kur visi neatpazītie. Tad turējām īkšķus, lai izdodas viņu identificēt. Pagāja gads. Domāju – varbūt kaut kas vēl jādara lietas labā. Zināju, ka leģionāru pīšļu identifikācija notiek Vācijā. Sameklēju Vācijas Brāļu kapu komitejas adresi. Mana māsa, kas beigusi vācu filologus, aizrakstīja uz Vāciju. Vācieši atbildēja, ka lemšot, vai mums ir tiesības saņemt ziņas par Jāni Šļūku. Braucām uz banku un no omītes konta, lai pierādītu, ka tas ir tas pats uzvārds, ziedojām šai organizācijai krietnu summu. Mums šķita, ka nevaram vienīgi gaidīt, mums ir kaut kas jāiegulda. Un pēc kāda laika saņēmām ziņas, ka Jānis Šļūka ir identificēts, ka Lestenes brāļu kapos viņam būšot 99. kapavieta. Neesot vēl veiktas visas saskaņošanas. Gaidiet.

Pirms diviem gadiem omīti vedām uz slimnīcu. Piecdesmit gadus nebija bijusi slimnīcā, tad nu viņai gan galvu, gan sirdi saremontēja. Un visu laiku bija doma – jādzīvo, jāsagaida, ja reiz opapa meklēšanā tik tālu esam tikuši. Katru reizi, apciemojot omīti, viņa jautāja – vai ir kādi jaunumi. Ziņa nāca 2015. gada Ziemassvētku priekšvakarā. Omīte mielastam gribēja kaut ko garšīgu un lūdza, lai es pagatavoju tītara cepeti. Iegāju internetā, recepti lūkot. Un… portālā “Apollo” ziņa: “Uz dzimteni pārapbedīšanai atvestas 236 Otrajā pasaules karā Pleskavas apgabalā Krievijā kritušo Latvijas karavīru mirstīgās atliekas.” Uzreiz zvanīju mammai, jo viņai otrā dienā ir dzimšanas diena. Saku – tev tētis arī būs ciemos, viņš ir Latvijā! Mamma arī apraudājās. Bija jau deviņi vakarā. Pa telefonu omīti negribēju satraukt, gaidīju, lai nakts ātrāk paiet, lai varu pie viņas aizbraukt un parādīt to rakstu. Pārņēma laba sajūta, ka Jānis Šļūka ir atgriezies. Tos divus gadus, kad zinājām, ka viņš ir atrasts, bet lielo saskaņošanu dēļ mirstīgās atliekas nevar dabūt robežai pāri, gribēju gandrīz Putinam rakstīt. Jo mums laiks iet, omītei nav astoņpadsmit. Bet viņa turas, un ticu, ka tā bija vectēva klātbūtne. Viņš bija ieinteresēts, lai sieva viņu sagaida, – Inta tic brīnumam.

Zentas Šļūkas istabā viņas vīra foto ieskauj daudzi portreti, tie ir viņa mazbērni, mazmazbērni un mazmazmazbērni.

– Tagad mums karš ir beidzies. 8. maijā pēc pārapbedīšanas ceremonijas Lestenes Brāļu kapos Jānim Šļūkam Ķekavas kultūras namā uzrīkosim – nē, nevis bēres, bet bēru ballīti, jo tas ir priecīgs notikums – opis beidzot dzimtenē! – smaida Inta.

 

 

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Latvijā
Noticis incidents veikalā distances neievērošanas dēļ 3
12 stundas
LE
LETA
Latvijā
Kariņš: Jāveicina medicīnas aizsarglīdzekļu ražošana Latvijā
12 stundas
LE
LETA
Latvijā
Aprūpes centrā “Stella Maris” ar Covid-19 sasirgusī kliente dzīvo izolētā istabā
12 stundas

Lasītākie

LA
LA.LV
Latvijā
Dod zaļo gaismu papildu pasākumiem Covid-19 krīzes pārciešanai
8 stundas
LE
LETA
Veselam
KARTE. Starp Covid-19 skartajām pašvaldībām arī Priekule un Dobele
10 stundas
LE
LETA
Veselam
Epidemiologs: Visticamāk, ar Covid-19 būs jāsadzīvo ilgu laiku
12 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Lietuvā pasludina spriedumu Ievas Strazdauskaites slepkavības lietā
11 stundas
VK
Vita Krauja
Kultūra
Kad mūžs atdots grāmatai. Saruna ar “Zelta ābeles” mūža balvas laureāti Aiju Reņģi
9 stundas