Kokteilis
Baudi

Kārtīgai suitenei trīs koši tautas tērpi un vēl raiba “trakā drāna”! Ciemos pie seno tradīciju zinātājas Lidijas Jansones 16

Foto – Zigmunds Vilnis.

Lidija Jansone jau vairāk nekā septiņās paaudzēs ir alsundzniece. Viņas dzimtajās mājās Alsungas pagasta “Gāčās” 1935. gadā tika uzņemti fragmenti filmai “Dzimtene sauc” jeb “Kāzas Alsungā”. Tapis precību skats, kurā piedalās arī Lidijas kundzes vectēvs Jānis Aniņš, kāzu “dižais vedējs”. Tāpat nofilmēts, kā līgava gaida preciniekus. Diemžēl “Gāčas” pirms pāris gadiem, jūlija sākumā, nesaprotamu iemeslu dēļ tika nodedzinātas. “Ļaunu nevienam neesmu ne darījusi, ne vēlējusi, tādēļ pat nepieļāvu šādu varbūtību. Tomēr rudenī biju spiesta atzīt, ka tas nav negadījums. Sāku domāt. Esmu presē strikti nostājusies pret mēģinājumiem attaisnot 1941. un 1949. gada deportācijas. Varētu būt, ka tas kādam nav paticis.”

Jansonu ģimene tomēr ir optimisma pilna, un būves pamazām tiek atjaunotas. Pat Briselē dzīvojošie latvieši pēc apdegušajiem paraugiem ada cimdus un sūta šurp, lai saglabātu šo vietu, kura ir dzīva vēsture. Lidija ir pensionēta skolotāja, strādājusi Gudenieku pamatskolā un Alsungas vidusskolā un vairāk nekā 50 gadus vada etnogrāfisko ansambli “Gudenieku suiti”. Ir arī lieliska suitu tradīciju zinātāja. Tagad par suitu sievu tautas tērpu, bet kādā no nākamajām reizēm pastāstīsim par suitu vīru goda drānām.

Godā tur senču tradīcijas
“Es pirmoreiz uzvilku suitu tautas tērpu, kad atgriezos no Sibīrijas izsūtījuma un man bija 16 gadu, jo mazi bērni tolaik tautas tērpus nevalkāja,” stāstīt sāk suitene. “Mūsdienās gan valkā, un es savām mazmeitām tautas tērpus pašuvu, kad viņas vēl bija pavisam maziņas. Pēc Sibīrijas dzīve daudzmaz atgriezās sliedēs. Labi cilvēki bija kaut ko saglabājuši, un uzradās arī mūsu ģimenei piederošā pūra lāde. Viens otrs šo to atnesa atpakaļ, bet tā nebija pat simtā daļa no tā, kas tur bija pirms tam.”

“Ziniet, bija tāda komiska situācija. Pirms vairākiem gadiem festivālā “Baltica” mēs, “Gudenieku suiti”, satikām ārzemju latviešus. Viņi vaicāja – vai jums katrai mājās ir pašai savs tautas tērps? No manām ansambļa sievām viena tā šerpi noteica: mums ir ne tikai viens tautas tērps, bet nav gandrīz nevienas suitenes, kurai ir viens vienīgais tautas tērps! Mājās katrai ir divi, trīs tērpi. Vecmāmiņas, mātes un pašas,” piedzīvoto klāsta Lidijas kundze, un paskaidro, ka suitus sauc dažādi.

Jūrkalnē ir Maģie suiti, Gudeniekos – Gudenieku suiti, Basos – Dižie krētainie suiti, bet Alsungā- Dižie suiti. Kādreiz tie bija Aizputes apriņķī, tad – Alsungas, bet pēc tam – Kuldīgas rajonā. Reģionālās reformas dēļ suiti tagad sadalīti, un alsundznieki palikuši vieni savā novadā. Tas gan nenozīmē, ka viņi nesadarbojas – visus vieno Etniskās kultūras centrs “Suiti”.

Galerijas nosaukums

Ražas svētkos top etnogrāfiskais ansamblis
Atgriezīsimies vēsturē. Lidijas kundze pēc Liepājas Pedagoģiskā institūta absolvēšanas strādāja par latviešu valodas un literatūras skolotāju Gudenieku pamatskolā. Tas bijis 1965. gads. Un bija tāda tradīcija – ja ierodas jauns skolotājs, parasti viņam uzgrūž visus sabiedriskos darbus ne tikai skolā, bet arī pagastā. Notikusi pagasta valdes sēde, kur nolēma, ka skolotājai Kalniņai (Jansonei) jāorganizē Ražas svētki septembrī.

“Man klāt neesot, tiku ievēlēta par kultūras komisijas priekšsēdētāju. Un es zināju, ka no šī pienākuma netikšu vaļā. Painteresējos, kā tur ir ar pašdarbību, vai ir kāds deju kolektīvs, ansamblis. Vokālais ansamblis izjucis, deju kolektīva nav. Es tikko kā atnākusi un skolēnus nepazīstu, un, ja arī pazītu, no dzejoļiem vien radīt koncertu nav iespējams. Tad man ienāca prātā: vai ir tik bezcerīgi, ka pilnīgi izzudusi tautas dziedāšana?” pagājušos laikus atceras skolotāja.

Viņa arī zina pastāstīt no vēstures, ka, pateicoties Ludim Bērziņam, kuru interesēja folklora, Basu dziedātāji 1924. gadā bija uzaicināti koncertēt Rīgā. Ar šo notikumu ir aizsākusies suitu koncertdarbība. Par suitu kāzu uzvedumu padzirdējuši aktieri, un tika nolemts suitu dziedātājus aicināt uzstāties Nacionālajā teātrī, kur direktors tolaik bijis Rainis. Vēl saglabājies protokols ar ierakstu, kurš apliecina, ka tikuši uzaicināti suiti.

“Es zināju šo vēsturi, ka Basu un Gudenieku suiti izrādījuši kāzu uzvedumu Nacionālajā teātrī. Mājās par to daudz bija runāts. Tagad biju Gudeniekos, bet Basu pagasts turpat blakus. Cerēju, ka kaut kas būs saglabājies no tautas dziedāšanas. Zināju arī faktu, ka diriģenta Eduarda Račevska mātes māsa, skolotāja Aiviekste vadījusi Gudeniekos un Alsungā kori. Tie apvienojās un brauca uz Dziesmu svētkiem, veda mājās godalgas,” turpina vēstures zinātāja.

Mēģinājusi meklēt tautas dziedātājas, un ļoti palaimējies. Skolā bijusi apkopēja Kantiķu Emīlija, tīrījusi logus un dziedājusi. Lidijas kundze painteresējusies. “Jā, es loku, bet teicēja te ir Rudzīšu Rozālija. Vēl ir Anna Gotfridsone un Rozālijas māsa – Sedliņu Grieta.” Viņa saka – kādas piecas sievas varēšu dabūt. Pirmdien visas bija klāt skolotāju istabā un sākām ar burdonu dziedāšanu,” par sava izveidotā ansambļa “Gudenieku suiti” sākotni stāsta pensionētā skolotāja. Un rezultātā bijuši brīnišķīgi Ražas svētki, un pat vīri pieteikušies – dažiem mājās bijušas saglabājušās slenģenes un bruslaki spožām pogām.

Suits uzticas uz mūžu
“Gudenieku suitu” ansamblis piedalījies visos “Baltica” festivālos, un pat bijuši ārzemēs – Portugālē, kur kopā ar Jauno teātri izrādījuši Jāņu uzvedumu. Arī Zviedrijā un Beļģijā kopā ar turienes latviešiem svinējušas Jāņus.

“Gudenieku suitus” parasti aicinot arī uz Dziesmu un deju svētkiem. “Teicēja ansamblim tagad esmu es, kopš Rozālijas Rudzītes vairs nav. Nebija īsti, kam pārņemt, jo teicēja aug visu mūžu. Būt teicējam – tā ir liela atbildība. Jābūt pamatīgam dziesmu krājumam galvā. Bet latviešu tautas dziesmu taču ir tik daudz! Galvā tās sakrājas pamazām, dzīvi dzīvojot. Visu mūžu nebeidzu apbrīnot tos mums nezināmos tautasdziesmu sacerētājus, kuri spējuši tik kodolīgi, tik īsi un skaidri paust dzīves pārbaudītas atziņas un ietērpt tās tik skaistā, dzejiskā formā,” saka Lidijas kundze.

Vaicāju viņai – kāds ir suitu raksturs – taču atšķirīgs no pārējiem Latvijas novadiem?

“Par suitu raksturu daudzi raksta un domas dalās. Ja suitiem pašiem vaicā, viedokļi ir ļoti atšķirīgi. Es domāju, ka suiti ir pietiekami atvērti. Attieksmē pret svešiem noraidoši viņi nav, bet nedaudz atturīgi gan. Vīriešiem raksturīga nosvērtība. Jāšķir jēdzieni: “izdarīgs” un “ašīgs”. Tāds ašīgums tiek zemu vērtēts. Ienācēju vērtē pēc viņa darbiem, ne vārdiem. Vīriešiem raksturīgs arī mazrunīgums, gadsimtiem cauri ejošā vērojošā attieksme, tomēr suiti vienlaicīgi ir arī īsti līksmi, sirsnīgi un asprātīgi cilvēki. Ja ienācējs ir uzticams, tad suiti uzticēsies arī viņam un nekad to nepievils. Tā ir uzticēšanās uz mūžu,” savējos paslavē suitene un piebilst, ka suitiem patīk, ja ienācējs interesējas par suitu tradīcijām un ciena tās.

Daudzi suitu novada apmeklētāji turp dodas dēļ interesantajiem un gardajiem ēdieniem. Sklandrauši jau visur zināmi, bet lieliski ir arī ķiļķēni ar gaļu un kartupeļu klimpas, kuras sauc suitu pusē par rāceņu ķiļķēniem. Tikai ēdieni jāgatavo ar mīlestību – citādi nesanāks.

“Trakā drāna” – īpašs atribūts
Lidija ir arī lieliska suitu tautas tērpa zinātāja. Viņa stāsta: “Man nesen Nacionālajā bibliotēkā uzdāvināja mazu attēlu, kurā redzama altārglezna, kur eņģelim Gabrielam ir apmetnis, kas ir suitu “trakās drānas” rakstā. Tas ir 14. gadsimts. Par “trako drānu” var teikt, ka tā ir spilgta, rūtota villaine ar brīnumainu krāsu salikumu.
Piemēram, Dziesmu svētkos atrast otru cilvēku ir gandrīz neiespējami. Bet, ja tur stāv suitene ar rūtoto villaini, viņu var ieraudzīt uzreiz un vienmēr viens otru varam atrast,” pasmej stāstītāja. Tā ir tāda auduma īpatnība, rūtojuma proporcija, krāsu salikums – tas viss ir tik unikāls!

“Pirms notika Alsungas rekatolizācija, valkāja tumši zilo villaini ar bronzas spirāļu rakstu un piekariņiem, un “trakā drāna” bija jaunums. Grāfs Ulrihs fon Šverins 17. gadsimta sākumā ieradās te un izveidoja savu svītu, gvardi. Tos dzimtcilvēkus, kuri bija ar mieru kristīties, grāfs apģērba no galvas līdz kājām. Tepat uz vietas (viņam amatnieki bija līdzi) izgatavoja tērpus gan sievietēm, gan vīriešiem. Karaļnamā dienēdams, grāfs saprata, ka “karaļi taisa svītu”, un viņš acīm redzot arī būs gribējis būt tāds mazs karalis savā novadā. Tomēr kāds bija pret to krāsu spilgtumu, kurš nebijis vietējiem īsti pieņemams. Suitenes sarkanajai brunču dzijai piešķetinājušas klāt rudu vai violetu dziju,” stāsta alsundzniece.

Viņa piebilst, ka grūti pateikt, kur radies salikums “trakā drāna”. Varbūt nācis no ēdolniekiem, kuri bijuši gan pret rekatolizāciju, gan pret šo krāsas spilgtumu?

Suitenes tautas tērpā greznojas arī ar skaistiem lakatiem. 19. gadsimtā apkārt braukājuši ebreju tirgotāji, un katrās mājās vismaz sievietes gados tos iegādājušās. Pirka arī jaunas meitas, kuras to varēja atļauties; baznīcā gāja, pāri vainagam uzsējušas lakatus.

“Manuprāt, krāsainie lakati ieviesās tāpēc, ka šis tērps to prasīja. Galvai bija jābūt pārākai par tērpu. Lakats bija spilgts, košs, vizuļoja visās varavīksnes krāsās saulē. Tagad, neraugoties uz audumu daudzveidību, neko līdzīgu atrast nevaram. Tas ir žakards, īpašs audums. Tā nosaukums ir saistīts ar Džakartas vārdu. Senajā Indijā tas ir bijis ar rokām darināts zīda izšuvums. Vēlāk šis audums darināts rūpnieciski. Pie mums plecu lakati neieviesās, lai gan tos tirgoja, bet galvas lakati gan,” stāsta zinātāja.

Sakta nāk mantojumā
Lidijas kundzes lakatiem – tā sauktajiem “visādajiem zīdeņiem” nav mazāk par 150 gadiem. Tos nevar ne restaurēt, ne dabūt kaut kur no jauna. “Vienu lakatu mana vecmāmiņa, kuru es neesmu redzējusi, bija uzdāvinājusi savai vīramātei kāzās. Tad, kad piedzima mana mamma, vīramāte atdevusi – tev ir meitiņa, lai valkā, ko es, vecs cilvēks? 1949. gada izvešanas dienā bija jāsapošas pusstundas laikā, un tad kaut ko lieku ņemt līdzi nebija domas. Tēvs, paredzot, ka varbūt kopā nebūsim, lika katram krāmēt mugursomā siltas drēbes un zeķes. Mamma tomēr paņēma arī lakatus un noteica:” Visu kaut ko es varētu pārdzīvot, bet, ja manas mātes lakati te kaut kur mētātos, to es nevarētu sev piedot. ” Mans lakats ir bijis Sibīrijā. Vēlākos gados mēs ar vīru dažas reizes esam kāzās gājuši par vedējiem, un, zinot manu interesi par suitu etnogrāfiskajām vērtībām, vienu lakatu man līgavas vecāki uzdāvināja,” stāstus no dzīves atklāj suitene.

Vairākas saktas, kuras ir suitu tautas tērpa neatņemama sastāvdaļa, esot darinātas tepat Alsungā apmēram 17. gadsimtā.

“Manai saktai ir interesanta vēsture. Zinātāji teic, ka tā arī esot ļoti sena. Tai ir tāds īpašs stiprinājums. Zīlītes it kā nedaudz kustas, bet tas nenozīmējot , ka te ir kas bojāts. Tā esot sava veida amortizācija, lai nelūzt nost. “Lapiņas” saktai ir no sudraba, akmeņi slīpēti Šveicē. Saktas “adatai” ir raksts virsū. Ikdienā šādu saktu nenēsāja, bet, ja gāja baznīcā un visādās godu reizēs,” par šo tautas tērpa atribūtu stāsta Lidijas kundze.
Viņa vēl piebilst, ka interesanta bijusi tās iegūšanas vēsture. Lidijas mammai Marijai bijusi draudzene, un, kad ģimene atgriezās no Sibīrijas, mamma gribējusi viņu apciemot.

Draudzene kādreiz bija aktīvi dziedājusi korī. “Manai jaunākajai meitai toreiz bija četrarpus gadiņi. Aizbraucam uz Basiem, kur mammas draudzene mūs ļoti viesmīlīgi sagaida. Pēkšņi viņa manai meitiņai prasa:” Vai tu dziedi?” Jā, dziedot.” Vai nevari man, vecai sievai, kaut ko nodziedāt?” Meitene nodzied tautas dziesmiņu, un vecā sieviete apraudas un ieiet otrā istabā. Pēc brīža iznāk un saka: “Meitiņ, tu tik skaisti dziedi, es tev gribētu kaut ko uzdāvināt.” Viņa nes to saktu, un pāri tai birst viņas asaras.” Es jau vairs nedziedāšu, tu dziedāsi, un tev to saktu vajadzēs.” Tā mums šī suitu dārglieta ir mantojumā,” ģimenes stāstu izklāsta Lidija.

Aube – precētām sievām
Saimniece rāda baltus cimdus, kuri ir īpaši. Suitu pusē līgavas vainagu noņem ar baltiem cimdiem rokās. Speciāli adītiem šim nolūkam, un tos lieto tikai vienu reizi. Tos līgava dāvina līgavainim vainaga noņemšanai. Jaunais vīrs aizliek tos aiz jostas, bet, kad dejo – liek pāri plecam.

“Ir daudz vienādu cimdu, un tie ir paredzēti īpašiem godiem. Agrāk aizgājēju uz kapiem nesa tuvākie radi. Katram nesējam uzkāra divus dvieļus, kuriem piesprausti cimdu pāri. Tā tas bija senatnē. Vēlākos laikos pāri plecam lika tikai cimdu pāri. Cimdus varēja vilkt arī rokās. Zārka vedējam arī bija jādod cimdi, arī krustdēlam – krusta nesējam. Mācītājam arī agrāk dāvināja cimdus. Senāk to ļoti ievēroja,” stāsta viedā sieviete.

Savukārt meitu vainagu sauc par spangu vainagu. Spangas ir “ripulīši”, ar kuru palīdzību tiek piestiprināta stīpiņa pie pamatnes. Tas vienlaicīgi ir arī rotājums. Vainagu valkāja meitas, ejot baznīcā vai godos. Sievas senatnē valkāja sviedrautu, bet jaunākos laikos – aubi.

“Sviedrauts, linauts, bija sievas rota, skaisti izrotāts ar mežģīni visapkārt. Aubi kāzās senatnē sievai gan uzlika, bet viņa to nevalkāja, tā bija godam likta. Tad, kad piedzima pirmais dēls, varēja sākt valkāt aubi. Tādā veidā tika akcentētas jaunās sievas saimnieces tiesības. Kad nodibināja Latvijas valsti, aubi sievas sāka valkāt, kad piedzima pirmais bērns – vienalga, puika, vai meitene. Latvijas valsts likumi noteica, ka par māju mantinieci var kļūt arī sieviete,” suitos uzzināto klāsta Lidijas kundze.

Bet cik gan kilogramu drēbes nav jānēsā suitu tautas tērpa valkātājām? Atribūtu ir tik daudz! Suitu vēstures zinātāja smiedamās piemin vecu suitu teicienu – kas tā par aitu, kas nevar savu villu panest? Tas attiecināms uz tautas tērpu.

Alsungā, Jūrkalnē, Gudeniekos, Basos – suitu pagastos – pūra lādes bijušas visām sievietēm – citādāk tas nemaz nebija iespējams. Ja māte darinājusi pūru, tad viņa gribējusi, lai meita to valkā. Ja meita gājusi par sievu pie pārnovadnieka, tad mācītājs vēlējies, lai jaunais vīrs pāriet katoļu ticībā, kura raksturīga suitiem. Ja meita aizprecējās pāri novadam, tad tautas tērps bieži palika nevalkāts. Arī mūsdienās daudzi suiti pieturas pie senās tradīcijas – pūra darināšanas.

“Suitu tautas tērps izceļas Latvijā sava spilgtuma dēļ. Bet villaine jau pamanāma ne tikai tāpēc, ka tā ir spilgta – tai ir meistarīgs rūtojums, īpašs krāsu salikums. Krāšņums ir pārliecinošs. Tas ir pamanāms. Senais dziedāšanas veids – burdons – arī ir saglabājies līdz mūslaikiem. Suitu tautas tērpam kopā ar tautas dziesmu ir kaut kāds svētuma oreols,” sarunu noslēdz viedā suitene.

LA.lv