“Kas lobs īlykts golvā, tys paliksiz vysim laikim” 0

Katram no mums ir sava laimīgā zeme/bērnības pasaule – mājas, kur sperti pirmie soļi pasaules iepazīšanā. “Grymstušōs saleņas” ir latgaliešu autores un sabiedriskās darbinieces Helēnas Laurinovičas-Pronevskas (1898 – 1969) bērnības zeme, vieta, kur dzīvo viņai tuvie un mīļie cilvēki, vieta, kurā, dodoties pasaulē, jebkurā laikā varēja atgriezties un būt saprasta un mīlēta. “Grymstušōs saleņas” – Paukštu ciems un Helēnas dzimtais Jaunušānu ciems – agros pavasaros bija Daugavas ūdeņu apņemti un ciematnieku dzīve bija pakārtota palu ūdeņiem.

Reklāma
Reklāma
Numeroloģija un skaitļu maģija: kā jūsu tālruņa numurs ietekmē jūsu likteni un kad to mainīt? 1
Neizmet, turpini izmantot – 10 praktiski pielietojumi ikdienā tavam vecajam viedtālrunim 7
Krievijā valda histērija: izbojāta Putina inaugurācija 178
Lasīt citas ziņas

Romāna “Grymstušōs saleņas” (trimdā izdots 1964. gadā) jauno izdevumu, kas 2015. gadā nācis klajā, pateicoties Daugavpils Latgaliešu biedrības un Daugavpils pilsētas un novada domes atbalstam, papildina autores līdz šim nepublicēti dzejoļi, kā arī latgaliešu grāmatizdevēja un literāta Vladislava Lōča un vēsturnieču Beātas Krajevskas un Felicijas Sardiko veltījumi autores piemiņai. Autore, aprakstot savas bērnības dienu atmiņas, grāmatā ir spilgti atainojusi Latgales zemnieku dzīvi dzimtajā Līksnas pagastā 20. gadsimta sākumā, te dzīvojošo dzimtu likteņus un tā laika notikumus, tādā veidā radot vērtīgu latgaliešu valodas un kultūrvēstures pieminekli.

Grāmata ir latgaliešu valodā, un tā izkārtota piecās daļās – pirmajās trīs var sekot līdzi galvenās varones Vikteņas (Viktorijas) bērnu dienu gaitām. Gluži tāpat kā Annas Brigaderes triloģijas “Dievs. Daba. Darbs” galvenā varone Annele, arī mazā Vikteņa tiek audzināta, turot godā darba tikumu un Dieva Vārdu. Kā jau mazam bērnam, arī Vikteņai ir cits pasaules skatījums, ko pieaugušie “nesaprot”. Un kur nu bez lielajiem sāpju brīžiem (kad draudzene slimo un nomirst, kad mīļais un labais tēvs aiziet viņsaulē u. c.) un vilšanās momentiem līdzcilvēkos (kad radiniece naudas dēļ apmelo Vikteņu, kad tuvajiem radiniekiem pēkšņi mantiskās vērtības kļūst svarīgākas par ģimenes tradīcijām un vērtībām u. c.), kas piemeklē mazā bērna sajūtu pasauli. Tāpat arī pati Vikteņa sastopas ar pirmajām dzīves grūtībām, nenojaušot, ka lielajā dzīvē grūtību un šķēršļu, ko pārvarēt, būs vēl vairāk un ka pasaules ļaužu cietsirdība būs skarbāka par radinieces nelaipno izturēšanos pret viņu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Ceturtajā un piektajā grāmatas nodaļā aprakstīti galvenās varones dzīves notikumi, vienai pašai sākot mācības Pēterpilī. Var tikai apbrīnot jaunās meitenes alkas pēc zināšanām un drosmi svešā zemē piepildīt savu sapni (Pēterpilī meitenei lieti noderēja baznīckunga Kazimira Skrindas padomi). Par spīti daudzu runām, ka viņa diplomu neiegūs, jo ir lauciniece, zemnieka meita un nav krieviete, Vikteņa tomēr savu mērķi īstenoja un, apmeklējot vidusskolas sagatavošanas kursus, nokārtoja pārbaudījumus par vidusskolas četrām klasēm. Viņa neapstājās pie sasniegtā – absolvēja sieviešu ģimnāzijas 8. klasi, gūstot iespēju studēt universitātē.

Grāmata ataino agrāko laiku dzīvi un cilvēkus – tradīcijas, dzīves vērtības, vecvecāku un vecāku lielo nozīmi ģimenē, un, par spīti ne tiem vieglajiem laikiem, – viņu prasmi izaudzināt bērnus par labiem, strādīgiem un izglītotiem cilvēkiem. Spilgti tiek iezīmēts kultūrvēsturiskais fons – zemnieku vēlme izglītot bērnus, 1905. gada revolūcija, latviešu/latgaliešu inteliģences aizsākumi, Pirmais pasaules karš un tā sekas… Vecāku prātus nodarbināja raizes par to, ka bērni, kuri izglītojušies Krievijā, neatgriezīsies mājās pēc zinību iegūšanas, bet paliks svešumā uz dzīvi. Tomēr Vikteņas mērķis bija izmācīties, lai varētu palīdzēt saviem tuviniekiem.

“Grymstušōs saleņas” pieradināja bērnus jau no bērnības sadzīvot ar dabas vareno spēku, tāpēc dzīvē viņi prata būt sīksti un nepadoties. Te ir vērts aizdomāties, ka grāmatas galvenā varone (pati autore) 15 gadu vecumā devās svešumā pēc zināšanām – pārvarot neskaitāmas grūtības (to skaitā – paralēli strādājot, lai spētu pati sevi uzturēt), turklāt ļoti bīstamā laikā – sākoties Pirmajam pasaules karam. “Pyura lōdes var izputēt, bet, kas lobs īlykts golvā, tys paliks iz vysim laikim.” (378. lpp.) – šie ir patiesi vārdi, kuros der ieklausīties un kas ir aktuāli arī mūsdienās.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.