×
Mobilā versija
+5.9°C
Mirta, Ziedīte
Piektdiena, 20. aprīlis, 2018
24. decembris, 2017
Drukāt

Vija Beinerte: Kas nav mūžīgs, tā nemaz nav dzīvība (11)

Foto - Valts KleinsFoto - Valts Kleins

Cik lielā mērā varam būt droši, ka bērniņš, kas priekš divtūkstoš gadiem piedzima kūtī Bētlemē, patiešām ir Kristus? Tas, protams, ir ticības jautājums. Gluži tāpat kā tas, vai trīsdesmit trīs gadus vēlāk Viņš, krustā piesists, ir nomiris un trešajā dienā pats savā spēkā augšāmcēlies. Taču šis ticības jautājums vienlaikus ir arī dzīvības vai nāves jautājums. Jo, ja tik tiešām pats visuvarenais Dievs apvilka miesu un nāca kā cilvēks pie cilvēkiem, lai salauztu grēka jeb nāves varu, tad patiesībā tas ir arī jautājums par to, vai tu pats esi nemirstams. Un te, kā saka draugs mācītājs Ingmars Zemzaris, atbilde ir jāizdomā ar sirdi, jo racionālais prāts un miesas jutekļu pieredze ticības lietās nedarbojas.

Cik sevi atceros, esmu ticējusi Dievam. Vēl jo vairāk: ja kāds man – piecus, septiņus vai divpadsmit gadus vecai – būtu jautājis, vai patiešām es ticu Dievam, es būtu atbildējusi: es nevis ticu, bet zinu! Jo tolaik man šķita, ka zināt ir drošāk nekā ticēt.

Nemāku teikt, no kurienes šī pārliecība bija cēlusies, jo neviens, itin neviens man par Dievu nebija stāstījis. Mūsu ģimenē tika mācīti un, cik nu tas cilvēka spēkos, arī ievēroti baušļi, sākot no ceturtā. Par pirmajiem trim netika runāts. Un tomēr es ne mirkli nešaubījos, ka Dievs ir. Turklāt ir nevis kaut kur tālu aiz zvaigznēm – visuvarens un neaizsniedzams, bet ar mani un manī, ik mirkli. It kā manī pašā būtu kāds slepens portāls, caur kuru es jebkurā brīdī varu ar Viņu sarunāties vai vienkārši būt kopā. Protams, es to nemācētu ne izskaidrot, nedz kaut cik sakarīgi pamatot. Bet, tā kā neviens man neko nebija stāstījis, man nevienam nekas nebija jāizskaidro vai jāpierāda. Īstenībā ilgus gadus tas bija mans noslēpums. Nezinu, varbūt tā Dievs vēlējās apliecināt, ka var mūs uzrunāt arī bez starpniekiem. Pieļauju, ka to varēja būt ietekmējuši arī notikumi ar un ap manu piedzimšanu, par kuriem es nemaz nezinātu, nebijis kādas sievietes, kas reiz ielūkojās man cieši acīs un pēkšņi pateica: “Tu, bērns, esi divreiz piedzimusi. Tu biji šeit, aizgāji un tad vēlreiz atgriezies. Tas notika laikā ap tavu dzimšanu.” Mājās pārnākusi, metos iztaujāt vecākus, un tad atklājās, ka tētim, kas uz klīniku bija atskrējis ar klēpi maigi rozā rožu, sākumā esot pateikts, ka bērniņš dzemdībās miris. Bet māmiņa atcerējās, ka mani viņai atnesuši tikai trešajā dienā.

Varbūt tāpēc bērnībā sapņos es redzēju baltus tempļus, piramīdas un gaismas pielietus, mirdzošus plašumus, bet mana galvenā lūgšana bija: “Mīļais Dievs, dari visus cilvēkus laimīgus un, lūdzu, nekad vairs neatņem man atmiņu…” Jo man bija sajūta, ka viss, itin viss, kas jāzina par lietu kārtību un radības noslēpumiem, ir manī – jau sākotnēji, man tikai jāspēj to visu atcerēties, izcelt no atmiņas un apziņas dzīlēm.

Kad man bija septiņi gadi, es saņēmu nepelnītu dāvanu. Kalnos negaisa naktī es piedzīvoju, ka Dievs ir mīlestība un viss, kas ir radīts, ir radīts mīlestībā un mīlestībai.

Dažus gadus vēlāk, kad nomira mana vecmāmiņa, es sapratu, ka nāves nav. Jūs maldāties, es teicu, lai gan neviens manī tobrīd īsti neklausījās. Taču es zināju skaidri, ka tas, kas tiek guldīts kapā, nav vecmāmiņa pati, bet tikai viņas apvalks, čaula, vecais, savu laiku nokalpojušais mētelītis. Mūsu patiesā daļa ir nemirstama.

Nesen es sarunājos ar cilvēku, kas bija ieskatījies nāvei acīs. Šādas sarunas tuvina. Ļoti. Un pēkšņi viņš man saka: “Tev ir vieglāk, tu tici… Kaut es tā spētu…” Mēs uz mirkli pieklusām un tad apskāvāmies, cieši jo cieši. Un es klusībā lūdzu, lai viņā ieplūst prieks, paļāvība un miers. Ticību nevar iedot. Ticību nevar iemācīt. Ticība pat nav viedoklis par to, ka Dievs eksistē. Ticību neveido domas, ka Dievs ir un kāds viņš ir. Tāpēc starp ticīgiem cilvēkiem ir tik daudz neliešu, kam ir pareizas domas par Dievu, taču viņu rīcība ir galīgi aplama. Īstenībā cilvēks bez mīlestības un bez jebkādas līdzjutības ir lielākais no ļaunumiem virs zemes. Ticība ir spēja domāt ar sirdi. Tu domās apskauj Dievu ar visu savu mīlestību un turi ciet ar visu savu gribu. Un vēl ticība ir mīlestības acugaisma. Jo mīlestība bez ticības ir akla. Gluži tāpat kā ticība bez mīlestības ir auksta un nedzīva – kā gaisma, kurā nav siltuma. Ar to cilvēks, kas par Dievu domā, runā un strīdas, atšķiras no cilvēka, kas Dievam klausa un dzīvo, kā Kristus ir mācījis. Visvienkāršāk pārliecināties par Viņa vārdu patiesumu ir, ja dzīvo saskaņā ar tiem.

Protams, var jautāt, kam tas vajadzīgs. Vai ticība ir ļāvusi man nonākt pie turības? Nē. Vai mīlestība ir pasargājusi mani no bēdām un ciešanām? Nē. Bet tās ir palīdzējušas nesabrukt zem pārbaudījumu sloga. Un vienmēr zināt, ka mans spēka un dzīvības avots ir Kristus.

Ko šajos Ziemsvētkos gribu novēlēt mums visiem? Prieku un iedvesmu. Vēlmi dzīties nevis pēc tā, ko nevar paturēt, bet gan pēc tā, ko nevar pazaudēt; un prasmi atšķirt tos vienu no otra. Un lai katram no mums ir tāda vieta, kur varam justies gaidīti, novērtēti un droši. Un sniegs lai uzsnieg – asniem zem zemes lai būtu silti.

Pievienot komentāru

Komentāri (11)

  1. Vija lielās ar savu tumsonību.

  2. Paldies Vija! Paldies par Tavu uzdrīkstēšanos atklājot sevi savai tautai. Tā jau arī ir ticība. Kur ir ticība, tur nav baiļu. Kur ir ticība, tur ir spēja ziedoties. Un vēl. Dievs apvelk miesu un ienāk kā cilvēks pie cilvēkiem ar katru mazu bērniņu – ar katru(!). Tāpat, kā it visā kas Tev ir apkārt. Viss ir dzīvs! Mēs esam laimīga tauta, mēs esam sasējuši kristīgo ideoloģiju ar tautas Dieviņu t.i. ar dabisko likumu. Mēs, kā tauta būsim tik ilgi laimīgi, cik ilgi mūsus būs šī ticība. Vēlreiz paldies Tev, Vija, par rakstīšanu. Un toēr, par šiem slidenajiem, spekulatīvajiem tulkojumiem par ārpasaulīgo es gribētu novēlēt LA vairāk interviju ar zinātniekiem (ar atšķirīgiem uzskatiem), kuri ir veltījuši visu savu dzīvi, lai saprastu noteiktu problēmu.

  3. Lasot šo rakstu, man prātā ienāca interesanta doma: bet cilvēks taču patiešām ir nemirstīgs, jo sieviete dzemdē bērnu, kas ģenētiski ir viņas un kāda vīrieša genotips, kurš pēc tam, tikai citā kombinācijā turpina dzīvību nākošajā paaudzē. Tā izpaužas cilvēka dzīvības nepārtrauktības un nemirstīguma princips, ko ateisti mēģina apšaubīt. Tāpat kā kokam nobirst vecās lapas, arī cilvēks nomaina savu veco fizisko čaulu un atdzimst no jauna savos bērnos. Bet bērns ir mīlestības auglis, tātad arī mīlestība ir mūžīga. Šādi daudz vieglāk ir izprotami dzīvības, nāves un arī ticības jautājumi.

  4. …”Īstenībā cilvēks bez mīlestības un bez jebkādas līdzjutības ir lielākais no ļaunumiem virs zemes”….

  5. Paldies! No sirds uz sirdi!

  6. Patiesi! Lai Dievu meklējam sirdī, ne prātā!

  7. Un vēl – pēc nāves nekā nav !

  8. Reliģija ir opijs tautai .

  9. Skaistas domas. Kaut neticamas.

Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Likumprojekts “LELB – vienīgie īstie luterāņi”

Vairāki Saeimas deputāti iesnieguši likuma labojumus, lai noteiktu, ka valsts atzīst Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) darbības nepārtrauktību Latvijā un ka LELB ir vienīgā tiesību pārmantotāja luteriskajai baznīcai, kas darbojās Latvijā līdz 1940. gadam.

Pašlaik spēkā esošo LELB likumu plānots papildināt ar preambulu, kurā būtu noteikts gan augstāk minētais, gan tas, ka LELB izveidojusies luteriskās reformācijas kustības ietvaros 16. gadsimtā, darbību sākusi pirms Latvijas dibināšanas un nepārtraukti darbojusies Latvijā arī okupāciju laikā. Grozījumi likumā paredz vēl vairākas citas izmaiņas. Likumprojektu sagatavojusi LELB Tiesību komisija un apstiprinājusi baznīcas Bīskapu kolēģija. LELB pārstāvji vērsušies pie 12. Saeimas deputātiem ar lūgumu parakstīt šo likumprojektu.

Taču Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas (LELBĀL) pauž uzskatu, ka piedāvātie grozījumi nepamatoti ierobežo baznīcas draudžu pašnoteikšanās tiesības. Likumprojekts esot izstrādāts bez konsultācijām ar citām luterāņu baznīcām Latvijā. LELBĀL norādīja, ka patlaban Latvijas teritorijā un ārpus tās darbojas trīs luterāņu baznīcas un to draudzes kā tās LELB pēcteces, kuras darbību pārtrauca Otrais pasaules karš un sekojošā okupācija. Līdz ar to būtu pareizi vienoties par baznīcu līdzvērtīgu sadarbību, nevis netaisni izcelt vienas absolūtu prioritāti, uzskata LELBĀL.

Vai ir pareizi Likteņdārza zemi nodot valsts īpašumā?
Draugiem Facebook Twitter Google+