Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
5. septembris, 2015
Drukāt

Kāvi pār Jelgavu. Zemgales metropoles bojāeja 1944. gada 28. – 31. jūlijā (5)

Foto no Latvijas Kara muzeja arhīvaFoto no Latvijas Kara muzeja arhīva

1944. gada jūlija beigās un augusta sākumā Vācijas un PSRS karadarbības laikā tika nopostīta gandrīz visa  senā Zemgales metropole Jelgava. Nu jau 71 gadu pēc tās bojāejas par jaunu uzbūvētā pilsēta dzīvo pavisam citā veidolā un par tās kādreizējo šarmu vēsta vien vecas pastkartes un cilvēku atmiņas. Paradoksāli, bet atsevišķu Krievijas finansētu sabiedrisko organizāciju rīkotajās t. s. Jelgavas “atbrīvošanas” svinībās 31. jūlijā (ieņemt pilsētu sarkanajai armijai izdevās tikai 7. augustā) joprojām tiek noklusēta gan padomju aviācijas un artilērijas izšķirošā loma Jelgavas nopostīšanā, gan tas, ka pilsēta īstenībā tika “atbrīvota” no nogalinātajiem un no simtiem un tūkstošiem civiliedzīvotāju, kas piespiedu kārtā bija kļuvuši par bēgļiem, no kuriem daudzi savā dzimtajā pilsētā tā arī vairs neatgriezās. Neērta patiesība ir arī tas, ka šo kauju laikā Jelgavas aizstāvju vairākumu nereti veidoja nevis “vācu fašisti”, bet gan latviešu leģionāri, kas cīnījās par savu zemi pret otrreizējās padomju okupācijas atgriešanos. Pateicoties vairāku vēstures entuziastu pūlēm, pēdējos gados ir noskaidroti arī šo cīņu militārie aspekti. Šajā rakstā lielāka uzmanība ir pievērsta līdz šim mazāk zināmiem civiliedzīvotāju un atsevišķu kauju dalībnieku pārdzīvojumiem Jelgavas aizstāvēšanas laikā.

Jelgavas cīņu prelūdija

1944. gada 23. jūnijā sarkanā armija sāka masīvu uzbrukuma operāciju “Bagrations”, gūstot straujus panākumus Vitebskas telpā un Kauņas, Šauļu, Jelgavas virzienā. Tās laikā jūlija beigās 1. Baltijas frontes karaspēks saņēma pavēli ar spēcīgu triecienu izlauzties līdz Rīgai un pārgriezt vācu armiju grupas “Ziemeļi” sauszemes komunikācijas. Vācu puse nebija pietiekami novērtējusi Jelgavas tā brīža stratēģisko nozīmi. Pilsēta no dienvidiem sedza pieeju Rīgai un Rīgas jūras līcim, un bija nozīmīgs dzelzceļa un auto ceļu krustpunkts, kurā atradās arī vācu transporta aviācijas lidlauks un dažādas vācu karaspēka palīgvienības. Pretinieka panākumus atviegloja arī tas, ka šeit neatradās lielāki vērmahta formējumi un trūka nopietni izbūvētu nocietinājumu sistēmu. Nesekmīgs izrādījās arī steigā izveidotās t. s. Bredova kaujas grupas mēģinājums apturēt sarkanās armijas tuvošanos Jelgavai no Šauļiem. 27. jūlijā par Jelgavas kara komandantu iecēla ģenerālleitnantu Johanu Flugbeilu. Apzinoties pilsētas noturēšanas svarīgumu un redzot latviešu karavīru apņemšanos to aizstāvēt, viņš pasludināja Jelgavu par “pilsētu cietoksni”, kaut arī tās aizsardzībai trūka militāro resursu. Sākotnēji pilsētas aizstāvju kodolu veidoja 15. latviešu ieroču SS rezerves un mācību brigādes karavīri pulkvežleitnanta Hermaņa Jurko vadībā, bet padomju aviācijas uzlidojumu pirmie upuri izrādījās Jelgavas civiliedzīvotāji.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Jāņonkols no laukiem Atbildēt

    Kā mazs puišelis atceros no 30 km attāluma virs Jelgavas melnus dūmus. Pēc kara, ja kāds aizkavējās un tagad steidzīgi gribēja ko labot, tad viņam jautāja: Kur Tu biji, kad Jelgava dega? Bet vēlāk, gan oficiālās iestādes gan nenopietni bieži jautāja: Ko Tu darīji vācu laikā?

  2. Vācu nacistiskie zemcilvēki Latvijas teritorijā nogalināja aptuveni 130 000 civilpersonas un iznīcināja vairāk kā 42 000 eēu un infrastruktūras objektu…Labi, ka vismaz zīdiņus no šiem germāņu .. izglābam, tie jau tos iznīcināja kā aptrakuši !

    Jelgavu nomīnēja tiešam braši, labi, ka PSRS sapieri izglāba daļu …

  3. šoreiz bez meliem.

  4. Karā kā jau karā – būtu pavēli, tad arī Rīgu piemeklēt Jelgavas liktenis. Vai pateikties Wafen-SS un nolādēt Sarkarmiju? Izlasīsim LA publicēto 1944. gadā Rīgai bija iespēja kļūt par lielu ”staļingradu”:
    “Ja padomju uzbrukums [ Daugavas kreisajā krastā cauri Olaines purviem ] būtu sekmīgs, Rīgu gaidītu katastrofa. Vācu artilēristi, tajā skaitā 15. latviešu leģiona artilērijas pulks, kartēs jau bija iezīmējuši potenciālos sarkanās armijas koncentrēšanās kvadrātus, pa kuriem atklājama uguns, lai kavētu uzbrukumu. ”Tajās kartēs Vecrīga ir viens liels kvadrāts, pa kuru šautu apmēram 300 lielgabalu stobru. Centru vienkārši nolīdzinātu un Rīgas vietā mums būtu Jelgava ”nr.2”,” atzīst vēsturnieks [ V.Kuzmins ].

  5. Mana māte (dzimusi 1918.g.) piedzīvoja Jelgavas degšanu 1944. gadā. Datumu viņa vairs neatceras, bet Linufabrikas strādnieku māju Lapskalnu ielā 16, kurā dzīvoja viņa ar saviem vecākiem un divgadīgo dēlu, nodedzināju krievu karavīri, jo tā aizsedza skatu. Mājas iedzīvotājiem deva 15 minūtes savākt mantas. Tā viņi pa Dobeles šoseju uz mūžu pameta Jelgavu, kurā bija dzīvojuši vismaz trīs paaudzēs. Zanderu kapos guļ manas vecāsmātes vecāmāte.

Draugiem Facebook Twitter Google+