Foto – Timurs Subhankulovs

Par karu Latvijai trūkst kopīga stāsta. Saruna ar Uldi Neiburgu 71

“Lauku Avīzes” apgādā izdotā vēsturnieka ULDA NEIBURGA grāmata “Dievs, Tava zeme deg! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti” kopš iznākšanas maija sākumā jo­projām turas Latvijas grāmatnīcās visvairāk pirkto grāmatu desmitniekā. Žurnālam “Mājas Viesis” Neiburgs populārzinātniskus rakstus par Latvijas Otrā pasaules kara vēsturi rakstījis jau kopš 1998. gada, kad vēl nebija kļuvis par vēstures doktoru. Piederot jaunajai vēsturnieku paaudzei, viņš atzīst, ka darba ir vairāk nekā laika un iespēju visu padarīt. Neiburgs ir no tiem, kuri spēj gan sagatavot akadēmisku pētījumu, gan uzrakstīt populārzinātnisku rakstu. “Vēstures pētniecībā jāstrādā efektīvāk,” viņš uzsver sarunā ar “Latvijas Avīzes” žurnālistiem Voldemāru Krustiņu un Viesturu Sprūdi.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts? 16
Lietotas automašīnas, kuras nevajadzētu iegādāties: eksperts norāda uz trim neuzticamiem modeļiem 34
Kokteilis
6 lietas, pēc kurām vīrieši klusībā alkst gultā, bet nevēlas to atzīt
Lasīt citas ziņas

– Padomju un Krievijas historiogrāfija, daļēji arī pa kādam latviešu “rakstniekam” visās nelaimēs, kuras pār Latvijas tautu nākušas, vaino karu. Tas esot sašķēlis latviešu sabiedrību – bijuši latviešu padomju strēlnieki un leģionāri. Bet, mūsuprāt, tā tiek runāts tādēļ, lai noslāpētu īsto sabiedrības sašķeltības vaininieku – padomju okupāciju. Šodien, noliedzot Latvijas okupācijas faktu, ļoti daudz kas tiek noliegts arī no vēstures loģikas.


U. Neiburgs: – Piekrītu. Ja skatās uz Otro pasaules karu, tad daļas sabiedrības zināšanas par to, ko Latvijai nozīmēja karš, šobrīd ir diezgan vājas. Kas ir galvenais, kas ar Latviju notika Otrā pasaules kara laikā? Tā ir val­stiskuma zaudēšana 1940. gada 17. jūnijā un tam sekojošā padomju–nacistu–padomju okupācija, nevis kāda “uzvara” vai “atbrīvošana”. Karš nozīmēja ap 600 tūkstošu iedzīvotāju zaudējumu. Tie ir ne tikai frontē kritušie karavīri, bet bēgļi uz austrumiem un rietumiem, holokausta, padomju un nacistu represiju upuri. Otrā pasaules kara rezultātā Latvijā notika būtiskas iedzīvotāju etniskā un sociālā sastāva izmaiņas. Politiskā un kultūras elite lielā mērā bija deportēta vai spiesta doties bēgļu gaitās. Gandrīz pilnībā zaudējām 1939./1940. gadā repatriējušos vācbaltiešus un holokaustā iznīcinātos ebrejus – nacionālās minoritātes, kam bija nozīmīga loma pirmskara Latvijas valstī. Un tad, protams, var skatīties, kas stājās viņu vietā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Man var pārmest, kādēļ savā grāmatā nerakstu par 1939. un 1940., bet sāku ar 1941. gada vasaru. Bet tas nav tādēļ, ka vēlētos ko noklusēt. Vienkārši esmu vairāk specializējies nacistu okupācijas laika pētniecībā, pie tam notikumos un cilvēku likteņos, par kuriem rakstu, pirmā padomju okupācija tāpat visur nāk līdzi. Un 1941. gada 22. jūnijā karš Latvijā ienāk pavisam citādi. Līdz tam ir ekonomiskās grūtības un politiskās pārmaiņas, bet tad cilvēki saskaras ar reālu karadarbību, masveida iznīcināšanu, totālu mobilizāciju.

– Gan jau esat pamanījis, ka pēdējā laikā tiek izmesti visādi lozungi par “piedošanu”, “aizmiršanu”. Tos virza pat Saeimas vēlēšanām. Tā varam nonākt pie tā, ka mums Latvijā būs divas vēstures, viena – okupācijas atzīšanas un otra – noliegšanas vēsture, bet piesliešanās vienai vai otrai tiks pasludināta par katra “izvēles jautājumu”.


– Vēsturniekam jābalstās faktos, kurus gan mēdz dažādi interpretēt. Bet Latvijas situācija ir specifiska. Mums ir ģimeņu stāsti, kuros ir pieredzētais pirmskara Latvijā, okupācija, represijas, pretošanās vai sadarbošanās, un ģimeņu stāsti, kuros Otrajam pasaules karam ir cita telpa un saturs, jo to stāstītāji šeit ieradušies tikai vēlāk. Viņu pēcnācējiem Latvijas kara laika pieredze ir sveša. Līdz ar to sabiedriskajā telpā dominē pavisam atšķirīgi stāsti, kas tiek vispārināti. Kopīga stāsta par to, kas īsti notika ar Latvijas valsti Otrajā pasaules karā, bieži vien trūkst. Ir nācies novērot, ka, piemēram, Rēzeknes apkārtnē dzīvojošie vēl kaut ko zina par Ančupānu kalnos vai Audriņos 1941. gadā notikušo, bet viņu izpratne par kureliešu kustību vai bēgļu laivām 1944. gadā no Kurzemes uz Zviedriju ir daudz vājāka. Un otrādi. Šīs atšķirīgās pieredzes nereti nemaz “nesaiet kopā”.

– Subjektīvas atmiņas ir viena lieta, bet otra – Krievijā tiražētās un Latvijā nopērkamās “likumīgās atbrīvošanas” vēstures grāmatas, kurās izlasāmo pēc tam te reproducē. Un tad var teikt: redziet, to stāsta ne tikai mans vectēvs, bet pat Krievijas zinātņu doktori! Pie mums rīko konferences par Krievijas propagandu Ukrainā, bet kā ar pretdarbošanos propagandai pie mums? 


– Vispirms jāpaskaidro, ka pastāv komunikatīvā un kultūras atmiņa. Komunikatīvā atmiņa tiek nodota nepastarpināti kādas divas trīs paaudzes. Kultūras atmiņa var sniegties daudz tālāk. Sociālās atmiņas veidošanā svarīga loma ir arī masu medijiem, kultūras produktiem, valsts atmiņu politikai kā tādai. Ja jautājat, ko darīt, tad ir divas iespējas: vai nu kaut ko neļaut, vai sniegt pašiem savu skaidrojumu. Mēs bieži vien mēģinām kaut ko apkarot deklaratīvi, nevis piesaistām pietiekamus finansiālus un intelektuālus resursus esošo problēmu konstatēšanai un savas argumentācijas efektīvai izmantošanai.

LASĪT VISU INTERVIJU!

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.