Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
21. februāris, 2012
Drukāt

Kivlenieka zvaigžņu brīdis Siguldā


rubenis_jk_14

Pasaules kausa (PK) izcīņas sacensībās kamaniņu sportā šoziem vīru goda pjedestālā uzkāpuši tikai septiņi braucēji. Pieci ir vācieši, vēl arī leģendārais itālietis Armīns Cēgelers un septītais – latvietis Inārs Kivlenieks (25). Pagājušās nedēļas nogalē viņš izcīnīja bronzas medaļu PK posmā Siguldā. 


Kivlenieka 18. vieta PK kopvērtējumā nav aplausu vērtībā, taču viņa rezultāti liecina par progresu. Iepriekšējā sezonā Ināra labākais sasniegums bija divas 16. vietas, bet šoziem pirms Siguldas – desmitā, 11. un 12. vieta.

 

Burvju smērītes

– Vai Siguldā tu nobrauci ideāli?

– Nē, pirmajā braucienā pirmajā virāžā gadījās kļūdiņa, ko otrajā izlaboju. Tālāk arī vienviet mazliet misējās, taču tas neliedza uzkāpt pjedestālā. Acīmredzot bija iespēja izcīnīt arī otro vietu.

– Tad jau tavas kamanas ir zelta vērtē?

– Kamanas ir ļoti labas, un par to jāpateicas arī Mārtiņam Rubenim, kurš tajās ieguldījis daudz darba. Kamanas ir gandrīz jaunas, no iepriekšēja gada palikušas vienīgi slieces un kronšteins. Mārtiņš uztaisīja aptecētājam jaunu formu, un braucam – viss sanāk. Beidzot esmu uz pjedestāla, turklāt savu skatītāju priekšā.

– Pirms sacensībām Siguldā tās vēl vairāk uzlabojāt?

– Nē, kamanas visu sezonu bija ātras, bet mājas trasē zināju nianses, kur laiku iegūt. Pasaules konkurencē paskatoties vāciešus, saprotam, kur ir progresa iespējas. Finansiāli viņiem stāties pretī grūti, bet darām, ko varam.

– Šis ir tavas karjeras spožākais mirklis?

– Simtprocentīgi!

– Vai pirms otrā brauciena nebija psiholoģiski grūti?

– Sajūta bija mazliet citāda nekā parasti, tomēr koncentrēšanās vienmēr notiek vienādi – gribi otrajā braucienā parādīt labāko. Mēģinu nedomāt par vietām.

– Un tomēr: gribēji nosargāt ceturto vietu vai pacelties augstāk?

– Bez šaubām, gribēju pacelties, spēlēju par visu banku. Mazliet arī riskēju, otrajam braucienam citādi sagatavojot slieces. Izmēģinām tagad dažādas smērītes, kas pietrūka pasaules čempionātā Altenbergā.

– Kas tās par burvju smērītēm?

– Nekādas burvestības jau nav (smejas). Pārsvarā dimanta pastas, vēl šis tas. Šonedēļ treniņos pārbaudījām, un izskatās, ka strādā labi. Cerams, tas ļaus uzlabot kamanu slīdamību gan šonedēļ Paramonovas trasē, gan arī nākamajā sezonā.

 

Veselīga konkurence

– Otrajā braucienā tev iznāca startēt pēc pasaules čempiona Fēliksa Loha, un uzrādīji sliktāku laiku nekā viņš. Vai tobrīd nodomāji, ka pjedestāls zudis?

– Nē. Kad Mārtiņš pateica manu rezultātu, sapratu, ka ir ļoti labas iespējas noturēties otrajā vietā. No Fēliksa jau gaidīju visādus brīnumus, jo viņš šosezon daudzkārt parādījis, kā kamanas nesas pa trasi.

– Vai nelielie mīnusi tavām sliecēm ir optimāla temperatūra?

– Optimāli ir līdz mīnus desmit grādiem – lai mazliet zem plusiem. Lielam aukstumam man pagaidām nav izdevies atrast pareizās slieces.

– Kam vairāk koncentrējies – pasaules čempionātam vai PK posmam Siguldā?

– Lielāks uzsvars bija čempionātam. Altenbergas trase man ļoti patīk, tur veicu divus labus braucienus, vienkārši neaizgāja kamanas. Bet Siguldā, kā jau mājās, vienmēr gribas labi nobraukt.

– Maija Tīruma stāstīja par Latvijas kamaniņu izlases sportistu vājo apgādi. Cik apmierināts esi tu?

– Protams, naudas nepietiek. Kaut vai tāpēc, ka nevaram aizbraukt uz visiem PK posmiem. Mēģinām maksimāli ieguldīt tehnikā, lai varētu attīstīties, taču sanāk izlaist sacensības. Visu laiku meklējam atbalstītājus un pamazām ķeram rokā vāciešus.

– Varbūt tu justos labāk, ja Mārtiņš brauktu visos PK posmos un dzītu tevi uz priekšu?

– Man ar Mārtiņu ir ļoti veselīga konkurence. Apmēram zinām, ko vienam no otra gaidīt. Tehnika ir vienāda, bet jāatrod kaut kas labāks, lai cīnītos ar lielajiem. Savā starpā jau nevar īsti saprast – rudenī liekas, ka viss ir labi, bet sākas sezona, un izrādās, ka ārzemniekiem progress ir vēl lielāks.

 

Sapratu, ka varu

– Ko šī trešā vieta tev varētu dot nākamajā sezonā?

– Cerams, ka būs izaugsme un garīgais spēks, lai turpinātu cīnīties. Es jau Kēnigszē sapratu, ka to varu. Pēc pirmā brauciena trešā vieta bija rokas stiepiena attālumā, taču otrajā pieļāvu kļūdu un paliku desmitais. Skaidrs, ka kamanas noteiktos laika 
apstākļos iet ļoti labi, bet jāmeklē smērītes, lai visu laiku būtu labas tendences.

– Tev vairākkārt gadījies, ka pirmais brauciens izdodas teicami, bet otrajā kaut kas nobrūk. Psiholoģija?

– Galvenokārt pieredze. Šosezon kārtējo reizi pārliecinājos, ka pirms sezonas man pietrūkst braucienu treniņos. Lielajām komandām ir iespējas izbraukāt visas trases, katrā patrenēties kaut pāris dienas. Mēs uz katru trasi braucam kā no jauna, jo ledus profils ik gadu mainās. Siguldā zinu, kas jādara, ja kaut kas nesanāk. Bet ārzemēs ir tikai seši braucieni, un tad ātri jāizdomā, kur ir problēmas un kā tās atrisināt. Kēnigszē no sešiem treniņbraucieniem četros nokritu, bet sacensībās vairs ne. Mums pietrūkst naudas, lai pienācīgi sagatavotos sezonai.

– Vai vari vēl progresēt arī fiziskajā ziņā?

– To var vienmēr. Treneris Jānis Liepa teic, ka es viņa programmu šosezon esmu izpildījis tikai par 70 procentiem. Dažreiz noslinkoju vai jūtos tik noguris, ka neaizeju uz treniņu, lai gan tas ir brīdis, kad visvairāk vajadzētu pastrādāt. Fiziskā sagatavotība iet uz priekšu. Salīdzinot sevi ar vācieti Johannesu Ludvigu, kurš Siguldā laboja starta rekordu, redzu, ka esmu viņam tuvojies. Jāturpina strādāt.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+