Mobilā versija
-2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
30. janvāris, 2012
Drukāt

Klajā nākusi Viļa Lācīša otrā grāmata “Pamodināt Lāčplēsi”


Foto no Viļa Lācīša arhīvaFoto no Viļa Lācīša arhīva

2010. gadā gandrīz sensacionālus panākumus piedzīvoja līdz tam nezināma autora debijas romāns “Stroika ar skatu uz Londonu”. Viņš sev par pseidonīmu izvēlējies Viļa Lācīša vārdu.

 

Paraupjais, humorpilnais stāstījums par latviešu viesstrādnieku gaitām Lielbritānijā atsauca atmiņā gandrīz desmit gadus agrāk iznākušo Laimas Muktupāvelas romānu “Šampinjonu derība” un atkārtoti tika ar to salīdzināts. Pats Vilis Lācītis teica, ka rakstīšanai pievērsies pēc Frederika Beigbedera romāna “14,99 eiro” izlasīšanas. Viņš vēlējies radīt patiesu, taču vienlaikus arī viegli lasāmu darbu.

Nu pie lasītājiem nonākusi arī solītā nākamā grāmata – garstāsts vai, iespējams, mikroromāns “Pamodināt Lāčplēsi”. Autors, kurš patlaban uzturas Oksfordā, sasniegts ar elektroniskā pasta starpniecību, norāda, ka to nevar uzskatīt par “Stroikas” turpinājumu: “”Lāčplēsis” faktiski ir kā postskripts, uz kuru mani iedvesmoja tikšanās ar lasītājiem pēc tam, kad “Stroika” jau bija pamanīta. Man likās, ka ir daži momenti, kas lasītājiem bija uz sirds, un es tad nu centos par tiem uzrakstīt.”

 

Grāmata kā postskripts

“Pamodināt Lāčplēsi” ir īsāks, iespējams, tādēļ arī viengabalaināks un literārāks tādā nozīmē, ka noteikti veiksmīgāk panākts mākslinieciskā vispārinājuma līmenis. Romāna centrā liktie trīs tēli – uzņēmējs Artis, neveiksminieks Čušs un sadzīves filozofs Rižijs – nešķiet tieši autora vai viņa paziņu portreti.

No otras puses, Viļa Lācīša intervijās paustie uzskati un Rižija domas saskan tiktāl, ka jautāju viņam, vai šis tēls, kurš aizraujas ar ceļošanu, ironizēšanu un poētiskiem nosaukumiem apveltītas zāles pīpēšanu, nav vismaz daļēji autobiogrāfisks. Atbilde ir drīzāk noliedzoša:

 

“Es jebkurā gadījumā neesmu krišnaīts un zāli neesmu pīpējis gadus desmit. Tāpēc man būtu grūti izsekot Rižija domu līkločiem, vēl jo vairāk salīdzināt ar savējiem.” Tomēr līdzības ir neapšaubāmas, īpaši brīžos, kad Rižijs prāto par iemesliem, kādēļ latviešu viesstrādnieki nesteidzas atgriezties mājās (kaut arī padrūmi secina, ka imigrācija zaudējusi šiku, jo kļuvusi par pārāk izplatītu parādību).

 

Kāda jēga aizbraukt?

Mājāspalicēji un aizbraucēji nekādi nevar vienoties, vai emigrēšana uzskatāma par varonību vai gļēvulību. Vilis Lācītis noliedzoši izturas pret pašu emigrācijas jēdzienu: “Laikam galvenais, ko es gribēju ar grāmatu pateikt – mēs visi esam pirmām kārtām dzīvi cilvēki ar savām vēlmēm un vājībiņām. Ne palicēji, ne aizbraucēji nav ne stulbi, ne neveiksminieki, ne nodevēji, ne cēlās jaunavas. Visi esam pirmām kārtām dzīvi cilvēki. Ja tu smagi strādā un daudz nopelni, tad jūties pelnījis šīs vēlmes apmierināt. Negribu izklausīties kā Eiropas lobētājs, bet faktiski šobrīd situācija ir tāda, ka, aizbraucot uz Angliju strādāt, jūs neesat ārzemēs. Darbs Londonā ir tas pats, kas dabūt haltūru Cēsīs vai Liepājā, un aizbraukt bieži vien var gandrīz tikpat ātri. Tāpat kā atbraukt. Protams, paliek jautājums, kādēļ ne visi raujas atpakaļ? Uz to atbilde būtu atrodama nodaļā, kur Rižijs ar Norbertu pīpē dārzā.”

Uzkrītoša un Lācīša somu vienaudža, dzejnieka un prozaiķa Miko Rimminena grāmatas “Alus tarbas romāns” noskaņu atgādinoša ir apreibinošo vielu klātbūtne. Šņabis un zāle kalpo kā stresa noņēmēji, kā relaksācijas simbols, arī kā viens no nedaudzajiem aizbraucējus un palicējus vienojošajiem faktoriem.

 

Jautājot, kāda īsti jēga braukt peļņā, ja tās lielākā daļa tik un tā tiek izdota, lai piepļautos, nevis sūri grūti nopelnīto izmantotu jēgpilnāk, jūtu, ka intervējamais parausta plecus: “Jēgpilns? Cilvēcisko pašcieņu veicinošs? Tas izklausās smalki. Hm. Nespēju iedomāties nevienu cilvēku ne Latvijā, ne ārpus tās, kurš nodarbotos tikai un vienīgi ar cēlām lietām un tikai tādās vien ieguldītu savu algu. Varbūt Māte Terēze…

 

Bet ar viņu nebiju personīgi pazīstams. Piepļaušanās ir tikai viens no dzīves aspektiem, un ar to var nodarboties visur. Tikai ne visur var piepļauties tā, ka paliek pāri. Artis ar sievu izglāba mātei dzīvību par Anglijā pelnīto. Rižijs apceļo pasauli. Pat Čušs taisījās ieguldīt kādu daļu naudas mantotās mājas remontā. Vai tas nav vērtīgi?”

 

Kas «lācītim vēderā»?

Viļa Lācīša grāmatu lielākā vērtība ir to radītais klātbūtnes efekts. “Pamodināt Lāčplēsi” lasītājs patiesi tiek ievests triju draugu ikdienā, un autora novērotāja spējas, kā arī literārās dotības nav noliedzamas. Viņu piesakot kā celtnieku no Rīgas, nav īsti melots, jo pēdējos desmit dzīves gadus cilvēks, kurš slēpjas aiz lāča maskas un segvārda “Vilis Lācītis”, strādā celtniecībā. Tomēr tā nav viņa dzīves vienīgā realitāte. Rakstniekam ir gan bakalaura, gan antropoloģijas maģistra grāds, turklāt pēdējais iegūts Oksfordas universitātē. Gala darba tēma – spoku un parādību uztveres psiholoģija.

 

Vilis Lācītis ironizē: “Kas attiecas uz izglītību – tā man ir totāli nejēdzīga karjeras ziņā, praktiskais pielietojums akadēmiskajām zināšanām pagaidām ir precīzi nulle, un ne tikai Latvijā, bet vispār. Ja izdosies dabūt doktora grādu, tad varbūt izglītībai parādīsies praktisks pielietojums. Citādi pagaidām tas ir tikai hobijs.

 

Man studējot galvenais bija interese izzināt. Oksfordā kurss bija ārkārtīgi interesants, turklāt dabūju mācīties pie paša dzīvā zinātnes klasiķa Robina Danbāra.” Augšminētais profesors citastarp formulējis t. s. Danbāra skaitli – proti, ka stabilas attiecības iespējams uzturēt ar ne vairāk kā 150 cilvēkiem.

Izteikti minējumi, ka aiz Viļa Lācīša vārda slēpjas 1975. gadā dzimušais mūzikas žurnālists un mūziķis Aleksandrs Ruģēns. Viņš pats šos žurnālistu minējumus nav gatavs ne noliegt, ne apstiprināt, taču domas par literārās darbības turpināšanu gan esot: “Šādas tādas idejas ir, bet tas vairs nebūs par imigrāciju. Vismaz pagaidām man šī tēma ir apnikusi.”

 

Uzziņa

Viļa Lācīša debijas 
romāns “Stroika ar skatu uz Londonu”:

atzīts par visvairāk lasīto latviešu autora romānu 2010. gadā;

saņēmis Ventspils bibliotēkas simpātiju balvu, kā arī portāla “Delfi” lasītāju un grāmatnīcas “Jānis Roze” speciālbalvu;

bija Literatūras gada balvas finālists debijas nominācijā;

dramatizēts, to uzvedis režisors Mārtiņš Eihe, izrādot iestudējumu Latvijā un Īrijā, šogad, iespējams, tiks parādīta arī Anglijā;

izdots audiogrāmatā aktiera Viļa Daudziņa lasījumā.

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+