Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
7. aprīlis, 2016
Drukāt

Kloverfīlda – jaunas franšīzes sākums?

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Psiholoģisks trilleris ar zinātniskās fantastikas klātbūtni “Kloverfīlda iela 10” piedāvā gana saistošu, prasmīgi savītu sižetu un labu aktierdarbu izpildījumu, un šīs filmas aizkadrā atrodas producents Dž. Dž. Abrams, vairāku aktuālu TV un kino projektu realizēšanā iesaistīta personība.

Filmas nosaukumā ietvertais ielas vārds daļai skatītāju būs pazīstams no 2008. gada “Kloverfīldas” – piedzīvojumu šausmu filmas arī ar citas pasaules būtņu klātbūtni, kas norisinās mūsdienu Ņujorkā. “Kloverfīlda”, līdzīgi kā to nu jau tālajā 1999. gadā darīja “Blēras ragana”, bija veidota kā atrastu videomateriālu kompilācija par nezināmu briesmoņu uzbrukumu pilsētai, ko ar savu kameru nofilmējis viens no filmas varoņiem. Jaunajā filmā šāda pieeja netiek izmantota. “Kloverfīldas” un “Kloverfīlda ielas 10” sasaiste veidojas nevis caur varoņiem vai stilistiku, bet gan situāciju – uzbrukumu. Filmas veidotāji intervijās minējuši, ka abas filmas ir idejiskas vai garīgas līdzinieces, un abu stāsti varētu būt notikuši vienā laikā. Izvēloties šādu pieeju, franšīzes turpināšanās varētu būt pamatota un filmu skaits bezgalīgs – cik daudz dažādu stāstu varētu radīt par Amerikas iedzīvotājiem vien, kur nu vēl, ja domājam par ģeogrāfiskās teritorijas paplašināšanu uz citiem kontinentiem.

 

Nr. 10

“Kloverfīlda iela 10” ir režisora Dena Trahtenberga debija pilnmetrāžas spēles kino. Lakoniskais filmas plakāts ar vientuļu māju līdzenā laukā, kura redzama no paliela attāluma, šausmu filmās un trilleros ir simbols vietai, kurā notiek kaut kas ļauns, neizskaidrojams, noziedzīgs. No attāluma tā izskatās kā vienkārša māja, kas patiesībā slēpj daudz un dažādus noslēpumus. Tā tas ir arī šajā gadījumā, jo māja ir tikai kā izkārtne, kamēr galvenā darbība norisinās pie tās uzbūvētā speciālā bunkurā. Filmas scenārijs attīstīts no divu scenāristu sākotnēji radīta scenārija ar nosaukumu “Pagrabs”, kas 2012. gadā bija ievērots kā viens no potenciāli atraktīviem darbiem, kas varētu nonākt lielo studiju uzmanības lokā. Un tieši tā arī notika – to iegādājās “Paramount”, paredzot, ka šī būs filma ar salīdzinoši nelielu (Holivudas standartiem) budžetu – rezultātā tie bijuši 15 miljoni (salīdzinājumam – pēdējā “Zvaigžņu karu” daļa, kas iznāca 2015. gadā un ko producēja un režisēja arī šīs filmas producents Dž. Dž. Abramss, izmaksājusi aptuveni 200 miljonus). Šī nostādne bijusi atbilstoša scenārija pamatprincipiem – kamerstila pshiholoģiskai spēlei trīs cilvēku starpā. Neiztikt, protams, bez specefektiem un digitāli radītiem tēliem, bet salīdzinoši lielākā filmas daļa atvēlēta tieši šo trīs aktieru savstarpējai saspēlei adresē Kloverfīlda ielā 10.

 

Klišejas – apvērstas un kamerstils

Šie trīs ir Mišela (Mērija Elizabete Vinstīda), Hovards (Džons Gudmens) un Emets (Džons Galagers jun.), kuri savas gribas vai (šķietami) nejaušības pēc nonākuši pazemes bunkurā. Hovards ar Emeta palīdzību tādu uzbūvējis netālu no savas mājas kādā nomaļā Luiziānas līdzenuma vidū, lai, kā viņš to skaidro, varētu patverties no globālas katastrofas – citplanētiešu uzbrukuma, ja tādam būtu lemts notikt. Filmas galvenais tēls ir Mišela un caur viņas skatpunktu uztveram filmas notikumus. Sastrīdējusies ar draugu, viņa dodas prom pa tukšu lielceļu un nokļūst autoavārijā, pēc kuras atgūst samaņu Hovarda bunkurā, pieķēdēta pie sienas. Hovarda stāstītais par to, ka šāda katastrofa tiešām ir notikusi un virszemē vairs nav neviena dzīvā, Mišelai sākotnēji šķiet kā vājprātīgā murgi, bet notikumu attīstības gaitā viņai (un caur to skatītājam) jāpārvērtē savi sākotnējie uzskati. Pārejas no viena informatīva lauka citā norisinās strauji un tas ir viens no interesantākajiem filmas elementiem. Darbība tiek virzīta pa lieliem notikumu blokiem – kā Mišelai tikt galā ar ieslodzījumu, kā izbēgt no bunkura, vai Hovardam tomēr var uzticēties un tā tālāk, aizvadot līdz finālam. Filmas autori izmanto žanra klišeju klātbūtni, bet prot ar tām manipulēt. Piemēram, kad Mišela ir pamodusies ieslodzījumā, viņa ir gatava darīt visu, lai tiku laukā. Kādā citā filmā šis izlaušanās ceļš varētu būt galvenā filmas sižeta līnija, kuras noslēgumā viņa tiktu (vai varbūt arī netiktu) brīvībā. Taču šeit tas ir tikai viens no pirmajiem notikumu pavērsieniem, kas rāda, ka ieslīgšana viszinošā skatītāja komforta pozīcijā nebūs šīs filmas gadījums.

 

Kas ir trīs

Kamerstila filmās it īpaši svarīga aktieru izvēle un šeit tā bijusi veiksmīga. TV un kino aktrise Vinstīda vairākkārt jau spēlējusi šausmu filmu, action un citos projektos, tostarp uzmanību ieguvusi ar Kventina Tarantīno “Nāves pierādījumu” (2007), jau divās filmās spēlējusi Brūsa Villisa tēlotā varoņa Džona Makleina meitu “Cietā rieksta” turpinājumos, drāmā “Satriektie” (Smashed, 2012) kopā ar Āronu Polu alkoholā slīgstošu precētu pāri, kuru dzīve mainās, kad sieva izlemj izbeigt atkarību no stiprajiem dzērieniem. Tieši par šo drāmu aktrise saņēmusi vairākas balvu nominācijas. Klasiķis Džons Gudmens Hovarda lomā, neskatoties uz tai nepieciešamo nopietnību, spēj ienest arī savu devu viegluma un komisma. Iespējams, ka Gudmens kā tipāžs spēj vairāk radīt miermīlīga, ne šausminoša personāža auru, kas piešķir plašāku interpretācijas iespēju, nekā tas būtu ar nepārportamāka tēla klātbūtni. Arī trešais filmas varonis Emets (Džona Galagera juniora izpildījumā – no Vudija Alena “Lai notiek kas notikdams” (2009), savulaik populārā amerikāņu neatkarīgā kino lentes “Šis un tas par Eirpilu” (2003) u. c.) nav gluži stereotipisks tēls šajā kombinācijā.

 

Kloverfīlda – 20. turpinājums?

Tā varētu būt filmas veidotāju izvēle – balansēt uz robežas starp klišejām un novatorismu, meklējot citu veidu, kā uzrunāt skatītāju un mudināt pirkt kinobiļeti. Digitālā vidē radītie efekti mūsdienu kino gandrīz visu spēj padarīt iespējamu, vienīgais ierobežojums šādā gadījumā ir pieejamais budžets. Tajā pašā laikā spēja izveidot kamerstila formas darbu, kas spēj noturēt uzmanību arī bez nemitīgas specefektu klātbūtnes, ir vērā ņemama. Ja producents Dž. Dž. Abramss, kura filmogrāfijā ir gan populārais seriāls “Pazudušie” (2005 – 2010), gan “Neiespējamās misijas” kārtējā daļa (2008), gan režisētas beidzamās “Zvaigžņu karu” (2015) un “Zvaigžņu ceļa” (2013) daļas, apņēmība par jaunas franšīzes izveidošanu varētu būt nopietni uztverama un, ieskatoties aktuālajā kinorepertuārā, dzīvotspējīga (lai arī par oriģinalitāti un vitalitāti ir pamats šaubīties).

 

UZZIŅA:

“Kloverfīlda iela 10” / 10 Cloverfield Lane/

ASV, 2016

Režisors Dens Trahtenbergs

Lomās: Mērija Elizabete Vinstīda, Džons Gudmens, Džons Galagers jun.

Kinoteātros “Citadele”, “Multikino”, “Cinamon” no 8.04

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+