Kultūra
Kultūrpolitika

Koncertzāli aizceļ citur 16


Koncertzāles uz AB dambja projekta autors, arhitekts Andis Sīlis 2006. gadā publiskajā apspriešanā prezentē savu ieceri.
Koncertzāles uz AB dambja projekta autors, arhitekts Andis Sīlis 2006. gadā publiskajā apspriešanā prezentē savu ieceri.
Foto – Lauris Nagliņš/LETA

Strauja pārvērtība – no ieceres būvēt Nacionālo koncertzāli Rīgā revitalizējamā teritorijā kā daļu no privātā investora projekta uz viņa īpašumā esošas zemes uz ideju to radīt kopā ar Rīgas domi uz pašvaldības īpašumā esošas zemes Rīgas centrā. Turklāt līdz ar to varētu tikt atdzīvināts, daudzuprāt, ikoniskais, bet arī nenoliedzami dārgais Anda Sīļa projekts uz AB dambja vai arī, sadarbojoties valstij ar Rīgas pašvaldību, Latvijas kultūrai tik nozīmīgā celtne varētu tikt no jauna celta vietā, kur šobrīd atrodas Kongresu nams.

Tik krasu pavērsienu vakar valdības sēdē piedzīvoja jau daudz cietušais Nacionālās koncertzāles projekts, kas visvairāk jau politiskās gribas trūkuma un domāšanas provinciālisma dēļ gluži kā nepieradināts Latvijas kultūras infrastruktūras politikas rēgs klejo pa varas gaiteņiem visus pēdējos 30 gadus. Ir patiesi nožēlojami, ka pilsētā, kas pretendē uz Eiropas mūzikas galvaspilsētas statusu, nav vietas, kur cienīgos akustikas un citos apstākļos varētu uzstāties lielie simfoniskie orķestri un kas varētu kalpot par mājvietu valsts galvenajam orķestrim. Nepieņemami, ka grandiozajam Dziesmu svētku vokāli simfoniskajam koncertam bija jāskan akustikas ziņā šķūnī kā “Arēna Rīga”.

Principiāli jauns ir arī tas, ka Ministru kabineta lēmums paredz nodalīt Nacionālās koncertzāles projektu no starptautiskā konferenču centra. Uz to šobrīd uzstāj Ekonomikas ministrija (EM), ziņojumā “Par finanšu līdzekļu piešķiršanu konferenču centra finanšu un ekonomiskā pamatojuma izstrādei” uzsverot, ka KM iecerētajā projektā “neietilptu visas konferenču centra darbībai nepieciešamās telpas un infrastruktūras” (EM pieprasa ietilpību līdz 3000 vietām), kā arī uz ilgo koncertzāles projekta īstenošanas laiku līdz 2031. gadam. EM arī norāda, ka “vienīgie, kas ir domājuši par konferenču centra operēšanu un uzrunājuši starptautiskās viesnīcu ķēdes”, ir ar būvkompāniju “Merks” un vairākiem nekustamā īpašuma attīstītājiem saistītā “Skanstes attīstības aģentūra” (“SAA”).

Grib atgriezties pie izcilas arhitektūras

“Mēs zinām, ka jebkura koncertzāle vienmēr iegūst tad, ja ir tāda, ka tās funkcija ir izmantojama arī konferenču vajadzībām. Taču saprotam arī, ka šajā gadījumā atsevišķu plenārzāli 3000 cilvēku vajadzībām neplānosim,” sarunā ar “LA” uzsvēra Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone.

Ministru kabinets iepriekš, 2016. gada 14. novembrī, akceptēja variantu par publisko un privāto partnerību (PPP) koncertzāles īstenošanā, bet nopietni finanšu ekonomiskie aprēķini tika veikti tikai pēc tam. SIA “PricewaterhouseCoopers” (“PWC”), ar ko 2017. gada 7. septembrī Kultūras ministrija (KM) par to noslēdza 90 624 eiro vērtu iepirkuma līgumu, secinājusi, ka sākotnējais valdības lēmums par labu publiskajai – privātajai partnerībai tomēr saistās ar nopietniem apdraudējumiem. Valdībā iesniegtajā KM informatīvajā ziņojumā “Par veikto finanšu un ekonomisko aprēķinu nacionālās koncertzāles (ar konferenču centru) projekta īstenošanai publiskās un privātās partnerības jomā Rīgā rezultātiem, secinājumiem un turpmāko rīcību” uzsvērts, ka vispirms tos rada apstāklis, ka apjomīgā iecere jāīsteno ļoti saspringtā termiņā – līdz 2022. gada decembrim. Otrs būtisks risks esot celt koncertzāli uz privātpersonai piederoša nekustamā īpašuma zemes gabala, jo tas “satur paaugstinātu subjektivitātes risku pretendentu pieteikumu izvērtēšanā, kā arī konkurences ierobežošanas risku attiecībā uz nevienlīdzīgām pozīcijām, kādās atrodas iespējamie konkursa pretendenti (to bija plānots izsludināt uz pieejamo ES fondu finansējumu – 20 miljoniem eiro. – A. B.).

SIA “PWC” identificētie riski gan šķiet diezgan loģiski izrietoši jau ar Nacionālo koncertzāli saistīto lēmumu pieņemšanas procesā. KM atbildē “LA” uzsver, ka tie “pēc noteiktas metodoloģijas, ar aprēķiniem precīzi un neapstrīdami pamato pieņemamos lēmumu”.

Aprēķinu veicējs SIA “PWC” uzskata, ka koncertzāle būtu jābūvē uz publiskas personas zemes, taču Skanstē un Torņakalnā – no atjaunināmajām teritorijām tieši šīs iepriekš tika atzītas par piemērotākajām koncertzāles un konferenču centra būvei – neesot brīvu neapbūvētu un pēc konfigurācijas atbilstošu valstij vai pašvaldībai piederošu zemes gabalu. Jāatzīst, ka arguments skan gana dīvaini, ņemot vērā, ka savulaik vieta koncertzālei meklēta visdažādākajās Rīgas revitalizējamās teritorijās, un arī paši aprēķinu veicēji izskatījuši iespēju būvēt koncertzāli kopā ar Latvijas Universitāti uz tai piederošas zemes Torņakalnā, tomēr konferenču centra būvniecību Torņakalna apkaimē piesardzīgi vērtējuši darījumu tūrisma nozares eksperti, jo apkaimē neesot pietiekami daudz viesnīcu, kā arī trūkst citas tūrisma attīstībai nepieciešamās infrastruktūras. Jāpiebilst, ka savulaik iespējamo koncertzāles atrašanās vietu vidū tika minēts arī Lucavsala, Andrejsala, Tabakas fabrika un citas vietas.

“Katrā ziņā šobrīd jau ir skaidri iezīmēts, ka esam atteikušies no koncertzāles īstenošanas revitalizējamā teritorijā, piedāvājot strādāt pie risinājuma, kurā Kultūras ministrija vienojas ar Rīgas domi par koncertzāles izveidi Rīgas pilsētas centrā. Runa ir par atgriešanās pie Kongresu nama pārbūves ieceres vai arī pie Anda Sīļa projekta (kopš 2009. gada dziļi plauktā nobāztais arhitektu biroja “Sīlis, Zābers un Kļava” savulaik starptautiskā konkursā uzvarējušais projekts uz AB dambja, kam jau tapis skiču projekts. – A. B.). Šajos projektos jau ir ielikts liels līdzšinējais finansējums. Esam uzklausījuši daudz arhitektu, mūzikas speciālistu viedokļus un ļoti respektējam aicinājumu atgriezties pie izcilas arhitektūras. Jāteic, ka mums pašiem Kultūras ministrijā arī sirds ir vairāk klāt pie šā risinājuma,” sarunā ar “LA” teica kultūras ministre Dace Melbārde, uzsverot, ka, “protams, jārēķinās, ka nacionālo koncertzāli ar labu arhitektūru nav iespējams uzbūvēt lēti”.

Ja runa ir par projektu uz AB dambja, no paša arhitekta Anda Sīļa puses jau esot sagatavoti dažādi priekšlikumi, kā to palētināt. Jāpiebilst, ka saskaņā ar SIA “PWC” 2018. gadā atjaunotajām prognozēm nacionālā koncertzāle ar konferenču centru (ar samazinātu telpu programmu, tomēr lielā zāle ar 1300 skatītāju vietām saglabāta) uz AB dambja izmaksātu 118 miljonus eiro (ar PVN), no tiem 22,5 – dambja stiprināšanai, labiekārtošanai, pievedceļu un tiltu izveidei un 5,9 miljoni – projektēšanai un konsultācijām. Taču būtiski, ka, pretēji iepriekš paustajam, šim projektam KM tomēr saredz iespējas piesaistīt ES fondu līdzfinansējumu – pēc D. Melbārdes teiktā, pārorientējot to no revitalizējamo teritoriju atbalsta uz kultūras mantojuma programmu. Tomēr, kā uzsvērts SIA “PWC” atzinumā, tas nebūtu paredzēts koncertzāles ēkas būvniecībai, bet tikai paša dambja labiekārtošanai, stiprināšanai un pievedceļu izveidei.

Gluda varianta nav

Pats Andis Sīlis sarunā ar “LA” jau agrāk nav slēpis, ka, viņaprāt, vērienīgā programma, kuras izmaksas tika prognozētas virs 100 miljoniem eiro, ietverot gan AB dambja labiekārtošanu un stiprināšanu, gan arī pašas koncertzāles (t. sk., pazemes autostāvvietu) projektēšanu un būvniecību, bijusi pārāk liela un pārspīlēta. “Piemēram, AB dambja gadījumā visi uzskatīja, ka koncertzāle jābūvē uz ūdens, īstenībā to mierīgi varēja būvēt arī uz paša dambja,” viņš teica. Sākot no pazemes autostāvvietu apjoma līdz satiksmes pārvadiem un koncertzāles iekšējam aprīkojumam, “tur bija daudz opciju, ko varēja darīt un varēja nedarīt, līdz ar to visas summas bija spekulatīvas”.

Viens no valsts puses līdz šim izvirzītajiem a priori nosacījumiem saistībā ar koncertzāli ir tas, ka tajā jābūt paredzētai pilnīgi atsevišķai koncertzāles darbībai, kā arī mājvietai valsts galvenajam – Latvijas Nacionālajam simfoniskajam – orķestrim (LNSO). LNSO direktore, arī Rīgas koncertzāles biedrības priekšsēdētāja Indra Lūkina, kura bijusi iesaistīta arī KM izveidotajā darba grupā, sarunā ar “LA”, komentējot valdības kursa maiņu, uzsver: “Pašlaik skatāmies pozitīvi uz koncertzāles jautājuma virzību. Jāņem vērā, ka ļoti gluda un ideāla varianta jau nav – iepriekšējā variantā – ja skatāmies piecu gadu perspektīvā, labi, valstij būtu mazāk jāiegulda, tomēr ilgtermiņā, īrējot vai atpērkot no privātā partnera, tāpat būtu jāmaksā.”

Pēc KM valsts sekretāres Daces Vilsones teiktā, tiek izskatīti divi varianti – Anda Sīļa projekts uz AB dambja un Rīgas Kongresu nama vieta kopā ar Rīgas pašvaldību, tomēr šajā gadījumā, pēc Indras Lūkinas vārdiem, visticamāk, akustikas prasību dēļ runa būtu nevis par pārbūvi, bet gan par ēku, kas celta no jauna. Starp citu, Rēzeknes “Gora” piemērs jau ir pierādījis, ka to var paveikt, arī no valsts budžeta viedokļa iekļaujoties kaut cik aptveramos ciparos.

Saistītie raksti

Valdības kursa maiņa koncertzāles jautājumā, no vienas puses, Nacionālās koncertzāles izredzes padara vēl neskaidrākas, jo, grozies kā gribi, var nākties ieguldīt valsts naudu un ne mazu. Aizkulisēs dzird arī runājam – ka apjomīgais projekts varētu mazināt citu nozaru iespējas uz finansējuma kāpumu. Var prognozēt, ka projekta nākotne daudzējādi būs atkarīga no Rīgas pašvaldības nostājas un aktivitātes – arī privātā partnera piesaistē.

Tagad noteikts, ka līdz 4. decembrim KM ir jāiesniedz valdībai ziņojumu par koncertzāles projekta īstenošanu kopā ar Rīgas domi.

 

Skanstes attīstītāji vērtēs iespējas 

Skanstes attīstības aģentūras valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Vanags: “Koncertzāles projektu ir iespējams īstenot tikai ar publiskā sektora līdzdalību, jo kapitālieguldījumus, kas nepieciešami koncertzāles uzbūvēšanai, nav iespējams atpelnīt komerciālā veidā. Rīgas konferenču un koncertu centra projekts Skanstē piedāvā iespēju racionālā veidā atrisināt gan koncertzāles, gam konferenču centra trūkumu mūsu galvaspilsētā. Ja ES vai budžeta līdzekļi koncertzāles projektam nebūs pieejami, vērtēsim iespējas Skanstē īstenot konferenču centra projektu.”

LA.lv